par spīti, lika viņam runāt. Es arī saņēmu drosmi, nedrošu aizstājēju biezajam, pelēkajam autam. Tad satvēru vīra roku, pacēlu galvu un ieskatījos saulei tieši sejā.
Mēs sēdējām uz sola, rokās sadevušies, cieši viens otram piespiedušies, nekustīgi, klusēdami; šķita, ka tā aizritējušas vairākas stundas. Vēss, lietains vējš vīnogulāju lapās virs galvas čukstus stāstīja mūsu domas. Aizšalcot brāzmai, pār mums, gluži kā asaras par zaudējumu un šķiršanos, nobira ūdens lāses.
- Tu esi nosalusi, beidzot Džeimijs nomurmināja un apņēma mani ar savu apmetni, kurā turējās viņa miesas siltums. Lēnām piekļāvos viņam šajā patvērumā, drebot no negaidītās stabilitātes, pēkšņā viņa auguma karstuma, tad no aukstuma.
Piesardzīgi, it kā pieskāriens patiesi varētu mani sadedzināt, uzliku Džeimijam roku uz krūtīm, un tā mēs sēdējām vēl kādu laiku, ļaujot mūsu vietā runāt vīnogulāju lapām.
- Džeimij! es pārtraucu klusumu. Ak, Džeimij! Kur tu biji?
Roka, kas apņēma manu augumu, saspringa, bet pagāja krietns
brīdis, līdz viņš atbildēja.
- Domāju, ka tu esi mirusi, mo duinne. Es tikai ar grūtībām lapu čabēšanā saklausīju kluso atbildi.
- Es redzēju tevi tur… zemē, pašās beigās. Ak Dievs! Tu biji pilnīgi balta, un tavi svārki piemirkuši asinīm… Es mēģināju tikt pie tevis, Klēra, tiklīdz ieraudzīju… es skrēju pie tevis, bet gvardi saņēma mani ciet.
Viņš skaļi norija siekalas; jutu, kā garo, izliekto muguru satricina drebuļi.
- Es cīnījos ar viņiem… cīnījos un, jā, lūdzos… bet viņi negribēja palikt un paņēma mani līdzi. Tad mani ieslēdza kamerā un atstāja… ļaujot domāt, ka tu esi mirusi, Klēra; apzināties, ka esmu tevi nogalinājis.
Sīkie drebuļi turpinājās, un es sapratu, ka viņš raud, kaut arī nevarēju redzēt seju, jo tā atradās man virs galvas. Cik ilgi Džeimijs
bija nosēdējis viens Bastīlijas tumsā, viens, tikai ar asiņu smaku nāsis un atriebības tukšo čaulu?
- Viss ir labi. Es ciešāk piekļāvu roku viņam pie krūtīm, it kā gribētu nomierināt ātri pukstošo sirdi. Džeimij, viss ir labi. Tas… tā nebija tava vaina.
- Es mēģināju sasist galvu pret sienu… lai tikai nevajadzētu domāt, viņš stāstīja, balss skanēja gandrīz čukstus. Tādēļ man sasēja rokas un kājas. Bet nākamajā dienā mani atrada de Roans un pateica, ka tu esot dzīva, taču diez vai ilgi nodzīvošot.
Tad Džeimijs apklusa, bet es jutu viņā sāpes, asas kā ledus kristālu šķēpi.
- Klēra, viņš pēc kāda laika nomurmināja. Piedod.
Piedod. Tas pats vārds, kuru viņš bija ierakstījis vēstulē pirms
pasaules sabrukuma. Bet tagad es viņu sapratu.
- Es zinu. Džeimij, es zinu. Fērguss man izstāstīja. Es zinu, kāpēc tu tur gāji.
Viņš ievilka garu, drebelīgu elpu.
- Kā tad, nu… viņš iesāka un aprāvās.
Ļāvu rokai noslīdēt uz Džeimija ciskas; viņš bija lietū samircis un nosalis, mana plauksta gulēja uz viņa jātnieka bikšu raupjā auduma.
- Vai tev pateica… kad laida ārā… kāpēc tevi atbrīvoja? Visiem spēkiem centos elpot vienmērīgi, bet man tas neizdevās.
Muskulis zem manas rokas saspringa, bet balss jau skanēja savaldīgāk.
- Nē, viņš atteica. Tikai to, ka tas bij… Viņa Majestātei tā labpatika. Vārds “labpatika” bija pavisam viegli uzsvērts, izteikts ar tik izsmalcinātu niknumu, ka kļuva pilnīgi skaidrs viņš zināja gan, kādiem līdzekļiem panākta atbrīvošana, pat ja sargi nebija viņam to atklājuši.
Es stipri iekodu apakšlūpā, cenšoties izdomāt, ko teikt.
- To izdarīja māte Hildegarde, viņš rāmu balsi turpināja. Es tūlīt devos uz Eņģeļu slimnīcu tevi meklēt. Bet atradu māti Hildegardi un mazo zīmīti, kuru tu biji man atstājusi. Viņa… man izstāstīja.
- Jā, es noriju siekalas. Es gāju pie karaļa…
- Zinu! Viņa roka ciešāk satvēra manējo, un pēc elpas es sapratu, ka viņš ir sakodis zobus.
- Bet, Džeimij… kad es gāju…
- Jēzus! viņš iesaucās un, pēkšņi izslējies, pagriezās pret mani. Vai tu nezini, ko es… Klēra! Džeimijs uz mirkli aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. Visu ceļu līdz Orvjeto man acu priekšā rēgojās šī aina: viņa rokas uz tavas baltās ādas, viņa lūpas uz tava kakla, viņa… daikts… es to redzēju Iever redzēju to netīro strupuli slīdam augšup… ak Dievs, Klēra! Es sēdēju cietumā un domāju, ka tu esi mirusi, bet vēlāk es jāju uz Spāniju un vēlējos, lai, Jēzus vārdā, tā būtu noticis!
Pirkstu kauliņi rokai, kas turēja manējo, bija balti, un es jutu, ka manas plaukstas trauslie kauli krakšķ.
Es izrāvu roku.
- Džeimij, paklausies!
- Nē! viņš teica. Nē, es negribu dzirdēt…
- Klausies, stulbeni!
Manā balsī skanēja pietiekami daudz spēka, lai viņš uz brīdi apklustu, un, kamēr Džeimijs vēl nebija atguvis valodu, es sāku ātri stāstīt par karaļa istabu, par vīriem kapucēs, par ēnaino pils zāli, par burvju divkauju un grāfa Senžermēna nāvi.
Kamēr es runāju, vēja appūsto vaigu košā krāsa izbalēja, moku un niknuma izteiksmes vietā sejā parādījās maigāka neizpratne, kas pakāpeniski kļuva par izbrīnu un ticību.
- Jēziņ, beidzot atskanēja no viņa lūpām. Ak mīļais Dievs!
- Redz, tev nebija ne jausmas, bet prātā tikai muļķības un tas sliktākais, vai ne? Jutos pārgurusi, tomēr man izdevās pasmaidīt. Tātad… tātad grāfs… viss kārtībā, Džeimij… Viņš ir… miris.
Džeimijs neko neatbildēja, tikai saudzīgi pievilka mani sev klāt, tā ka piere balstījās pret viņa plecu un manas asaras sūcās viņa krekla audumā. Taču pēc minūtes es izslējos un, noslaucījusi degunu, paraudzījos vīrā.
- Es nupat iedomājos, Džeimij! Osta… Čārlza Stjuarta ieguldījums! Ja grāfs ir miris…
Viņš, viegli smaidīdams, papurināja galvu.
- Nē, mo duinne. Tas ir drošībā.
Jutu milzīgu atvieglojumu.
- Ak, paldies Dievam. Tev tātad izdevās? Vai Mērtegam zāles iedarbojās?
- Nē, smaids kļuva platāks, bet man gan.
Tik spēji atbrīvojoties gan no bailēm, gan dusmām, man likās, ka galva kļuvusi viegla un reibst. Saldi un spēcīgi smaržoja pielijušie vīnogulāji, un kāda tā bija svētlaime atspiesties pret mīļoto, sajust siltumu kā mierinājumu, nevis kā draudus, kad es klausījos stāstu par portvīna zagšanu.
- Ir vīri, kas dzimuši, lai brauktu jūrā, Ārmaliet, viņš iesāka,
- bet baidos, ka es pie tiem nepiederu.
- Es zinu. Vai tev bija nelabi?
- Kā reti kad. Viņš nepatikā saviebās.
Jūra pie Orvjeto bijusi nemierīga, un stundas laikā kļuva pilnīgi skaidrs, ka Džeimijs nespēs īstenot sākotnēji iecerēto plānu.
- Katrā ziņā es nevarēju darīt neko citu kā vien kvernēt savā guļamtīklā un vaidēt, viņš paraustīja plecus, tāpēc likās, ka tikpat labi bakas slimnieku varu notēlot es.
Viņi ar Mērtegu steigšus apmainījušies lomām, un divdesmit četru stundu brauciena attālumā no Spānijas piekrastes “Scalamandre” īpašnieks ar šausmām atklājis, ka tilpnēs sākusies baku sērga.
Džeimijs domīgi kasīja kaklu, it kā vēl justu nātru sulas iedarbību.
- Kad šī ziņa izplatījās uz kuģa, mani gribēja pārlidināt pāri bortam, un man, jāsaka, tā likās viena trakoti laba doma. Viņš šķībi pasmaidīja. Vai tev, Ārmaliet, kādreiz bijusi jūrasslimība vienlaikus ar nātru niezi?