- Paldies Dievam, ne. To iedomājoties, es nodrebinājos. Vai Mērtegs viņus apturēja?
- Nu kā tad. Mērtegs taču ir nikns kā zvērs. Viņš gulēja uz sliekšņa, roka uz dunča spala, līdz droši bijām iekuģojuši Bilbao ostā.
Kā jau bijām paredzējuši, "Scalamandre" kapteinis, kad viņam nācās izvēlēties starp neienesīgo tuvošanos Havrai, kur viņam konfiscētu kravu, un atgriešanos Spānijā, kur velti vajadzēs šķiest laiku, kamēr ziņa sasniedz Parīzi, bija ar lielāko prieku izmantojis izdevību atbrīvoties no visas portvīna kravas, atdodot to jaunam pircējam, ko gadījums bija nolicis viņam ceļā.
- Tas nekavēja viņu stipri kaulēties, Džeimijs piebilda, kasot apakšdelmu. Viņš tirgojās pusi dienas… turklāt es gulšņāju savā tīklā, čurāju asinis un gandrīz izvēmu visas iekšas!
Tomēr darījums ticis noslēgts, gan portvīns, gan baku slimnieks ātri un veikli nogādāti krastā Bilbao, un atskaitot ieilgušu tendenci čurāt sarkanu urīnu Džeimijs ātri atlaba.
- Mēs vīnu pārdevām uzpircējam Bilbao, viņš turpināja. Uzreiz sūtīju Mērtegu uz Parīzi, lai atmaksā Divernē kungam aizdevumu, un tad… es devos šurp.
Viņš skatījās lejup uz savām rokām, kas nekustīgas gulēja klēpī.
- Nespēju vien izlemt, viņš klusā balsī atzinās. Nākt šurp vai ne. Zini, es nācu kājām, lai dotu sev laiku padomāt. Nogāju kājām visu ceļu no Parīzes līdz Fontenblo. Un gandrīz visu ceļu atpakaļ. Vairākas reizes griezos atpakaļ, uzskatīdams sevi par slepkavu un muļķi, nezinādams, ko vēlos nogalināt vairāk sevi vai tevi…
Tad viņš nopūtās un paskatījās uz mani, trīsošo lapu atspulgi darīja acis tumšas.
- Man vajadzēja atnākt, viņš vienkārši noteica.
Es klusēju, tikai uzliku plaukstu uz viņa rokas un sēdēju blakus. Zemē pie lapenes bija sabirušas vīnogas; to asā, rūgstošā smarža solīja aizmirstību, ko dod vīns.
Aiz pamales grima šauru mākoņu strēļu sasvītrotā saule, un lapenes durvīs nostājās zeltains, izplūdis cienījamā Igo siluets.
- Atvainojiet, kundze, viņš sacīja. Mana kundze vēlas zināt vai le seigneur' paliks uz vakariņām?
Es paskatījos uz Džeīmiju. Viņš sēdēja nekustīgi, cauri vīnogulāju lapām izspraukušies saules stari iekrāsoja viņa matus kā tīģera svītras, un pāri sejai krita ēnas.
- Domāju, ka tev vajadzētu palikt, es ieteicu. Tu esi drausmīgi novājējis.
Džeimijs, smaidīdams ar vienu lūpu kaktiņu, noskatīja mani.
- Tu arī, Ārmaliet.
Viņš piecēlās un piedāvāja man roku. Es to saņēmu, un mēs kopā devāmies uz māju vakariņās, atstājot vīnogulāju lapas kavējamies klusinātā sarunā.
Es gulēju, cieši piekļāvusies Džeimijam, kurš miegā bija uzlicis roku man uz gurna. Stingi lūkojos guļamistabas griestos, kas tinās tumsā, klausījos aizmiguša cilvēka mierīgajā elpā, pati ieelpodama svaigi nomazgāto, mitro nakts gaisu, kuram piejaucās viegls vistēriju aromāts.
Ar grāfa Senžermēna sabrukšanu uz grīdas vakars beidzās visiem, izņemot Luiju. Kad viesi, savā starpā klusi sarunādamies, devās projām, viņš paņēma mani aiz rokas un izveda pa tām pašām mazajām durtiņām, pa kurām biju ienākusi. Ja vajadzēja, viņš prata runāt, bet šeit tas bija lieki.
Tiku aizvesta līdz zaļajam dīvānam, noguldīta uz muguras, un, iekams paguvu kaut ko pateikt, man tika pacelti svārki. Viņš mani neskūpstīja viņš mani nevēlējās. Šis bija rituāls, kā saņemt samaksu, par kuru bijām vienojušies. Luijs labi prata tirgoties un parādus neatlaida, ja uzskatīja, ka viņam pienākas samaksa, vai tā bija ko vērta vai ne. Un varbūt galu galā tas viņam kaut ko nozīmēja; sagatavošanās procesā jautās vairāk emociju un tikai drusciņa bailīga uzbudinājuma kurš cits, ja ne karalis, uzdrīkstētos apskaut Balto dāmu?
Es biju noslēgusies un sausa es nebiju gatava. Karalis nepacietīgs paķēra no galda pudelīti ar eļļu, kas smaržoja pēc rozēm, un iemasēja man to starp kājām. Gulēju nekustīgi un neizdvesu ne
skaņas, kad darbīgais pirksts pazuda un tā vietu tūlīt ieņēma mazliet lielāks rīks, un “ciest” nebūtu pareizais vārds, jo es nejutu ne sāpes, ne pazemojumu; tas bija darījums. Tad es gaidīju, kamēr notika ātri grūdieni, un tad jau Luijs bija kājās, seja uzbudinājumā pietvīkusi, rokas aiztaisīja bikses virs neliela pietūkuma. Viņš nevarēja riskēt, ka gadītos puskaralisks, pusburvju bastards; ne jau brīdī, kad savā istabā gaiteņa galā cerams, daudz gatavāka par mani, viņu gaidīja de Laturellas kundze.
Es biju devusi to, kas bija skaidri un gaiši apsolīts; tagad viņš varēja ar godu apmierināt manu lūgumu, bez sajūtas, ka kaut kas viņam būtu atņemts. Kas attiecās uz mani, es uz karaļa pieklājīgo palocīšanos atbildēju ar to pašu, atbrīvoju elkoni, kad viņš bija galanti pavadījis mani līdz durvīm, dažas minūtes pēc ieiešanas es iznācu no audienču telpas ar karaļa apsolījumu, ka pavēle par Džeimija atbrīvošanu tiks dota no rīta.
Gaitenī gaidīja kambarkungs. Viņš man paklanījās, es tāpat, tad sekoju viņam cauri Spoguļu zālei, jūtot, kā ejot berzējas mani slideni saeļļotie augšstilbi un kā spēcīgi smaržo rožu aromāts kājstarpē.
Kad man aiz muguras nočīkstēja pils vārti, aizvēru acis un domāju, ka Džeimiju nekad vairs neredzēšu. Un, gadījumā ja tomēr redzēšu, tad turēšu viņa degunu rožu smaržā, līdz dvēsele kļūs slima un izlaidīs garu.
Bet tagad es turēju viņa roku piespiestu sev pie guma, klausījos, kā viņš man blakus tumsā elpo dziļi un vienmērīgi. Un ļāvu durvīm uz Viņa Majestātes audiences telpām aizvērties uz visiem laikiem.
29 nodaļa Kā pliki pa nātrēm
Skotija. Es nopūtos, domādama par vēsajām, brūnajām upēm un tumšajām priedēm Džeimija zemes īpašumā Lelibrokā. Vai mēs patiešām drīkstam doties mājās?
- Laikam jau mums nekas cits neatliek. Neizklausījās, ka viņš būtu sajūsmā. Karaļa apžēlošanas rakstā noteikts, ka līdz septembra vidum man jātiek projām no Francijas, citādi mani atkal iesēdinās Bastllijā. Viņa Majestāte, cerams, nokārtojis, ka ari angļu valdība piešķir man apžēlošanu, lai mani nepakar, tiklīdz es Invernesā nokāpju no kuģa.
- Mēs tikpat labi varam doties uz Romu vai uz Vāciju, es piesardzīgi ieminējos. Par visu vairāk es vēlējos atgriezties mājās Lelibrokā un Skotijas kalnieņu klusajā mierā sadziedēt brūces. Iedomājoties par karalisko galmu ar tā intrigām un spriedzi, ko radīja pastāvīgā briesmu un nedrošības sajūta, man sažņaudzās sirds. Bet, ja Džeimijs uzskatīja, ka mums vajag…
Viņš noraidoši papurināja galvu; kad viņš pieliecās, lai uzvilktu zeķes, sarkanie mati aizsedza seju.
- Nē, vai nu Skotija, vai Bastllija, viņš cieti noteica. Lai būtu droši, kuģa biļetes jau nopirktas. Viņš izslējās un šķību smaidu lūpās atbīdīja matus no acīm. Varbūt Sendringemas hercogs un, iespējams, ari karalis Džordžs vēlas mani aizsūtīt mājās, jo tur viņi var mani droši paturēt acis. Viņi negrib, lai es Romā nodarbojos ar spiegošanu vai Vācijā cenšos sameklēt naudu. Šis trīs nedēļas apdomāšanās laika, manuprāt, ir reveranss pret Džeredu, lai viņš var atgriezties, iekams es dodos projām.
Sēdēju savā guļamistabā uz palodzes un lūkojos uz viļņojoši zaļo Fontenblo mežu. Karstā vasaras tveice spieda pie zemes, izsūcot visu enerģiju.
- Nevaru teikt, ka es par to skumtu. Es vēlreiz nopūtos un, meklējot kaut mirkli atspirdzinājuma, piekļāvu vaigu pie rūts. Vakardienas vēsais lietus bija atstājis aiz sevis mitrumu, kura dēļ mati un drēbes lipa pie miesas, āda kļuva mikla un nepatīkami kņudināja. Bet vai tu domā, ka tas ir droši? Es runāju par to, vai tagad, kad grāfs ir pagalam un Manceti nauda zaudēta, Čārlzs atteiksies no sava nodoma?