Džeimijs sarauca pieri un pārbrauca roku pār apakšžokli, lai noteiktu, cik gari izauguši bārdas rugāji.
- Kaut es zinātu, vai viņš pēdējo divu nedēļu laikā saņēmis kādu vēstuli no Romas, viņš sacīja, un, ja ir saņēmis, kas tajā rakstīts. Bet, jā, domāju, ka mums ir izdevies. Neviens baņķieris Eiropā nedos ne pliku grasi cilvēkam ar uzvārdu Stjuarts, tas nu ir pagalam droši. Spānijas Filipam zvejojamas lielākas zivis, un Luijam… Viņš paraustīja plecus un pavīpsnāja. Čārlza izredzes gan uz Divernē kunga, gan uz Sendringemas hercoga palīdzību, es teiktu, ir sliktākas par sliktām. Es tomēr noskūšos, ko tu saki?
- Manis dēļ tas nav vajadzīgs, es atbildēju. Jautājuma nevērīgā intimitāte lika man sakautrēties. Pagājušajā naktī mēs bijām gulējuši vienā gultā, bet abi bijām pārguruši, un smalkais tīkls, ko noaudām lapenē, likās pārāk trausls, tas diez vai izturētu spriedzi, ko izraisītu mēģinājums mīlēties. Visu nakti mokoši apzinājos vīra tuvumu, bet uzskatīju, ka šajos apstākļos man jāgaida, līdz pirmo soli spers Džeimijs.
Bet nu, kad viņš pagriezās, lai paņemtu kreklu, es pamanīju gaismas rotaļu uz viņa pleca, un mani sagrāba alkas viņam pieskarties; es atkal gribēju just viņu spiežamies klāt, gludu, cietu un iekāres pārņemtu. '
Džeimija galva izšāvās pa krekla kakla izgriezumu, un viņa acis, pēkšņi un bez brīdinājuma, notvēra manu skatienu. Mani vērojot, viņš uz mirkli pārtrauca ģērbšanos, bet neko neteica. Ārpus
klusuma burbuļa, kas mūs ietvēra, skaidri varēja dzirdēt pils parasto rīta darbu trokšņus kalpotāju soļus un smalko, ķildīgo Luīzes balsi.
“Ne šeit,” sacīja Džeimija acis. “Te ir pārāk daudz cilvēku.”
Viņš nodūra skatienu un sāka cītīgi pogāt ciet kreklu.
- Vai Luīzei ir zirgi izjādēm? viņš jautāja, neatraujoties no pogāšanas. Dažas jūdzes no šejienes ir klintis; iedomājos, varbūt mēs varētu līdz turienei aizjāt… iespējams, tur ir vēsāks.
- Šķiet, ka viņai ir tādi zirgi, es teicu. Pajautāšu.
īsi pirms dienas vidus mēs sasniedzām to klintaini. Ne gluži klintis, drīzāk stāvus plienakmens stabus un šķautnes, kas tiecas augšup no pauguraines dzeltējošās zāles, atgādinot senas pilsētas drupas. Laiks un dabas spēki bija atstājuši gaišajos klintsbluķos plaisas un rievas, tos izraibināja tūkstošiem svešādu, sīku augu, kuri bija spējuši laist saknes nelielajos augsnes pleķīšos, ko bija sanesušas lietusgāzmas.
Sapītos zirgus mēs atstājām ganāmies pļavā un kājām uzkāpām līdz plašam, lēzenam, ar asas zāles kumšķiem apaugušam kaļķakmens laukumam tieši pie vislielākā akmeņu nogruvuma. Nīkulīgie krūmi gan nekādu lielo ēnu nemeta, bet tik augstu kalnos pūta viegla vēsma.
- Ak Dievs, ir nu gan tveice! Džeimijs noelsās. Viņš attaisīja kiltu sprādzi, un tie noslīdēja pie kājām, tad viņš sāka vilkt nost kreklu.
- Ko tu dari, Džeimij? es, smieklus valdīdama, jautāju.
- Izģērbjos, viņš lietišķi atbildēja. Kāpēc tu nedari tāpat, Armaliet? Tu esi vēl vairāk nosvīdusi nekā es, un te neviens mūs neredzēs.
Brīdi svārstījusies, es paklausīju Džeimija ieteikumam. Vieta bija pavisam noslēgta; aitu ganībām pārāk akmeņaina un klinšaina, tāpēc iespēja, ka te kaut nejauši varētu atklīst kāds gans, bija mazticama. Un divatā, kaili, projām no Luīzes un viņas uzbāzīgo
kalpotāju bara… Kamēr es atbrīvojos no sviedriem piemirkušajām drānām, Džeimijs izklāja pledu uz cietās zemes.
Viņš ar baudu izstaipījās, tad atgūlās, aizlika rokas aiz pakauša un nepievērsa itin nekādu uzmanību ziņkārīgām skudrām, noklīdušiem grants graudiņiem un asu augu durstīgajiem stublājiem.
- Tev jau āda bieza kā āzim, es nobrīnījos. Kā tu vari tā gulēt uz plikas zemes? Arī es, izģērbusies kaila, ērti iekārtojos uz vairākās kārtās salocītā pleda, ko Džeimijs bija man noklājis.
Acis siltajā pēcpusdienas saulē aizvēris, viņš tikai paraustīja plecus. Viņš bija iegūlies iedobumā, un saules stari apzeltīja viņa augumu, kas uz tumšās un asās zāles fona kvēloja sarkani zeltains.
- Būs labi, viņš apmierināts atteica un iegrima klusēšanā; mēs gulējām pietiekami tuvu, lai es cauri vēja žūžošanai klintīs dzirdētu viņa elpu.
Apvēlos uz vēdera, atspiedu zodu uz rokām un vēroju vīru. Viņam bija plati pleci un šauri gurni, gari, spēcīgi apakšstilbi ar nelieliem pat atslābinātā stāvoklī stingriem muskuļu mezgliem. Silta brīze sakustināja žūstošos gaiša kanēļa krāsas spalvu kušķus padusēs un sabužināja vara un zelta spalviņas, kas līgani vilnīja ap plaukstu locītavām zem galvas. Rēnais vējiņš bija patīkams, jo agrā rudens saule joprojām karsēja manus plecus un apakšstilbus.
- Es mīlu tevi, klusi sacīju, ne tāpēc, lai Džeimijs sadzirdētu, bet tāpēc, ka man patika to teikt.
Tomēr viņš bija dzirdējis, jo tikko jaušams smīns izlieca platās mutes līniju. Pēc brīža viņš atvēlās man blakus uz pleda. Pie muguras un dibena bija pielipuši daži zāles stiebri. Es vienu notraucu, un no mana pieskāriena viņa augumam pārskrēja trīsas.
Es pieliecos un noskūpstīju viņa plecu, man patika vīra ādas smarža un viegli sāļā garša.
Taču Džeimijs nevis sāka mani skūpstīt, bet pavirzījās gabaliņu tālāk un, atspiedies uz elkoņa, vēroja mani. Šajā skatienā bija kaut kas tāds, ko es nesapratu, un man kļuva mazliet neomulīgi.
- Dabūsi grasi, ja pateiksi, ko domā. Es vilku ar pirkstu pa dziļo mugurkaula rievu. Viņš pārvietojās tik tālu, ka nevarēju viņu aizsniegt, un dziļi ievilka elpu.
- Nu, es prātoju… viņš iesāka un aprāvās pusvārdā. Džeimijs lūkojās lejup uz pirkstiem, kas knibinājās ap sīku, turpat zālē uzplaukušu puķīti.
- Ko tu prāto?
- Kā tas bij… ar Luiju.
Man likās, ka sirds uz mirkli apstājusies. Es zināju, ka visas asinis bija aizplūdušas no sejas, jo lūpas, kad mēģināju kaut ko pateikt, likās nejutīgas.
- Kā… tas… bija?
Džeimijs pacēla galvu un mēģināja savilkt lūpas žilbinoši ironiskā smaidā.
- Nu, viņš ir karalis. Varētu domāt, ka tas būtu… tā kā citādi. Nu… varbūt kaut kā īpaši?
Smaids izplēnēja, un Džeimija seja kļuva tikpat balta kā manējā. Viņš atkal nodūra skatienu, vairoties no manām izbīļa pilnajām acīm.
- Laikam jau vienīgais, par ko prātoju, viņš purpināja, ir tas… vai viņš… vai viņš bij citāds nekā es? Redzēju, ka viņš iekož lūpā, it kā gribētu, lai vārdi nebūtu izteikti, bet bija jau daudz par vēlu.
- Velns un elle. Kā tu uzzināji? Man griezās galva, un es sajutos neaizsargāta, tāpēc apvēlos uz vēdera un cieši piespiedos īsajai zālei.
Džeimijs papurināja galvu, zobus joprojām iekodis apakšlūpā. Kad viņš beidzot to atlaida, palika dziļa, sarkana koduma vieta.
- Klēra, viņš klusi sacīja. Ak, Klēra! Tu jau pirmajā reizē atdevi man sevi visu un neko neliedzi. Nekad neesi liegusi. Kad es lūdzu tev būt godīgai, es teicu, ka tavā dabā nav melot. Kad es tev tā pieskāros… Viņa roka saņēma saujā manu dibenu, es sarāvos, jo nebiju to gaidījusi.
- Cik ilgi esmu tevi mīlējis? viņš tikko dzirdami jautāja.
- Gadu? Kopš brīža, kad tevi ieraudzīju. Un cik bieži esmu mīlējis tavu augumu piecsimt reižu vai vairāk? Viens pirksts viegli kā tauriņa spārns aizslīdēja man pa roku un plecu, pēc tam tālāk pār