ribām, līdz es noskurinājos un pavēlos sāņus, lai varētu ieskatīties viņam sejā.
- Tu nekad neesi atrāvusies no mana pieskāriena. Acis kā piekaltas sekoja pirkstam, kas slīdēja lejup pa krūts apaļumu. Pat ne pirmajā naktī, kad būtu varējusi tā darīt, un es par to nebrīnītos. Bet tu neatrāvies. Tu man no pašas pirmās reizes devi visu, neko neliedzi, itin nekā no sava auguma. Bet tagad… viņš atvilka roku.
- Sākumā domāju, varbūt tāpēc, ka zaudēji bērnu, varbūt kautrējies no manis vai pēc tik ilga laika jūties atsvešinājusies. Bet tad sapratu, ka ne jau tas ir iemesls.
Sekoja ļoti ilgs klusuma bridis. Jutu, kā mana sirds smagnējā ritmā sitas pret auksto zemi, un dzirdēju, kā dziļi ielejā priedes sačukstas ar vēju. Tālumā sasaucās putniņi. Es vēlējos būt viena. Vai vismaz kaut kur tālu prom no šejienes.
- Kāpēc? beidzot atskanēja kluss jautājums. Kāpēc tu man meloji? Kad es, jau ierodoties, domāju, ka zinu?
Es nenovērsu skatienu no rokām, ko biju saņēmusi zem zoda, un noriju siekalas.
- Ja… es iesāku un vēlreiz noriju kamolu kaklā, …ja es pateiktu, ka esmu ļāvusi Luijam… tu būtu par to jautājis. Domāju, ka tu nevarētu aizmirst… varbūt tu spētu man piedot, bet ne aizmirst, un tas vienmēr stāvētu starp mums. Es trešo reizi skaļi noriju siekalas. Lai gan laiks bija karsts, manas rokas bija aukstas un pakrūtē bija iegūlis ledus gabals. Bet, ja es tagad viņam stāstu patiesību, tad jāizstāsta viss.
- Ja tu būtu jautājis… un tu to darīji, Džeimij, darīji! Man būtu vajadzējis par to runāt un vēlreiz visu izdzīvot, tāpēc es baidījos… Apklusu, nespēdama parunāt, bet viņš nedomāja ļaut man klusēt.
- No kā tu baidījies? viņš nelikās mierā.
Es mazliet pagriezu galvu, ne, tik daudz, lai ieskatītos sarunbiedram acīs, bet lai redzētu tumšo siluetu, ēnu, kura draudoši vīdēja cauri aizkaram, ko veidoja mani saules zibšņu izraibinātie mati.
I r
- Baidījos, ka pateikšu, kāpēc es tā rīkojos, es atzinos. Džeimij… man to vajadzēja darīt, lai dabūtu tevi ārā no Bastīlijas ja būtu nepieciešams, es darītu daudz ļaunākas lietas. Bet tad… un pēc tam… es gandrīz cerēju, ka tev kāds pastāstīs, ka tu uzzināsi. Es biju tik dusmīga, Džeimij… par dueli un par bērnu. Un tāpēc, ka tu spiedi mani tā rīkoties… iet pie Luija. Gribēju izdarīt kaut ko tādu, lai aizdzītu tevi, lai būtu droša, ka nekad tevi vairs neredzēšu. Es to izdarīju… daļēji… tāpēc, ka es gribēju tevi sāpināt, es čukstus pabeidzu.
Džeimijam mutes kaktiņā noraustījās sīks muskulītis, bet acis turpināja vērot savas sažņaugtās rokas. Bezdibenis, kuram bijām pārmetuši nedrošu tiltu, atkal atvērās un kļuva nepārejams.
- Kā tad. Tev tas itin labi izdevās.
Lūpas sakniebās šaurā svītriņā, un kādu laiku viņš neko neteica. Pēdīgi Džeimijs pagrieza galvu un paraudzījās tieši uz mani. Es labprāt būtu izvairījusies no šī skatiena, bet tas nebija iespējams.
- Klēra, viņš klusi ierunājās. Ko tu juti… kad es atdevu savu miesu Džekam Rendelam? Kad es ļāvu viņam mani paņemt toreiz, Ventvērtā?
No kājām līdz matu galiņiem man cauri izšāvās sīks trieciena vilnis. Lai nu ko, bet šādu jautājumu es nebiju gaidījusi. Vairākas reizes noplātīju muti, līdz atguvu spēju runāt.
- Es… nezinu, vārgi izdvesu. Neesmu par to domājusi. Protams, biju dusmīga. Drausmīgi dusmīga… un nikna. Un man bija nelabi. Es baidījos par tevi. Un… man bija tevis žēl.
- Vai tu biji greizsirdīga? Kad es tev vēlāk par to stāstīju… to, ka viņš mani uzbudināja, kaut arī es to negribēju?
Dziļi ievilku elpu, jūtot, kā zāle kutina manas krūtis.
- Nē. Vismaz man šķiet, ka nebiju; toreiz es par to nedomāju. Galu galā nebija jau tā, ka tu… būtu to gribējis. Es iekodu lūpā un nodūru acis. Džeimija balss man pie pleca skanēja klusi un lietišķi.
- Es nedomāju, ka tu gribēji gulēt ar Luiju… vai tomēr gribēji?
-Nē!
- Nūjā. Viņš saņēma starp īkšķiem zāles stiebru un visu uzmanību veltīja tam, lai izrautu to no zemes. Es arī dusmojos. Man bij nelabi un bij tevis žēl. Zāles stiebrs, klusi nočīkstot, izslīdēja no pudura.
- Toreiz, kad tas biju es, viņš gandrīz čukstus turpināja, pieļāvu, ka nespēsi paciest šo domu, un es tevi nevainotu. Es zināju, ka tev jānovēršas no manis, un centos tevi padzīt, lai man nevajadzētu redzēt riebumu un sāpes tavā sejā. Viņš aizvēra acis un pacēla zāles stiebru starp īkšķiem pie lūpām.
- Bet tu negribēji iet. Tu piekļāvi mani sev pie krūtīm un auklēji. Tu mani izārstēji. Par spīti visam, tu mani mīlēji. Džeimijs dziļi un saraustīti ieelpoja, pēc tam pagriezās pret mani. Acīs viņam mirdzēja asaras, bet neviena nenoritēja pār vaigu.
- Iedomājos, varbūt man izdotos piespiest sevi tavā labā izdarīt to, ko tu izdarīji priekš manis. Un tādēļ es tomēr ierados Fontenblo.
Viņš lēnām aizvēra un atvēra acis, un skatiens noskaidrojās.
- Tad, kad tu pateici, ka nekas nenotika… es noticēju, uz brīdi, jo ļoti to gribēju. Bet pēc tam… es visu redzēju, Klēra. No sevis es nespēju to noslēpt un zināju, ka tu esi man melojusi. Nospriedu, ka tu neuzticies manai mīlestībai… ka tu viņu gribēji un baidījies man to parādīt.
Džeimijs nometa zāles stiebru un atspieda galvu pret dūrēm.
- Tu teici, ka vēlējies mani sāpināt. Redzi, doma, ka tu gulēji ar karali, sāpēja vairāk nekā iededzinātā zīme man zem krūts vai pātagas cirtiens pa kailu muguru. Bet apziņa, ka tu nevarēji uzticēties manai mīlestībai, bij tas pats, kas pamosties no sapņa, kurā tev ap kaklu apmesta cilpa, un atklāt, ka vēderā iegrūsts nazis. Klēra… Viņš atvēra muti, bet skaņa nenāca no tās, tad lūpas cieši sakniebās, līdz viņš atrada spēku turpināt.
- Es nezinu, vai šis ievainojums ir nāvējošs, bet, Klēra… es nudien jūtu, ka mana sirds asiņo, kad skatos uz tevi.
Klusums, kas mūs apņēma, samilza un kļuva arvien dziļāks. Gaiss vibrēja, kāda kukaiņa smalkā sīkšana trīcināja gaisu starp klintīm.
*
Džeimijs sēdēja nekustīgi kā akmens stabs un neizteiksmīgu seju lūkojās lejup zemē sev pie kājām. Es nespēju paciest šo tukšo skatienu un domas, kas noteikti risinājās viņa galvā. Lapenē biju redzējusi pazibam izmisīga niknuma mirkli, un mana sirds pamira, iedomājoties šis zvēriskās dusmas, kas, nomāktas par tādu drausmīgu cenu, tagad, dzelžainas gribas valdītas, turēja grožos ne tikai dusmas, bet ari spēju uzticēties un priecāties.
Drudžaini centos izdomāt, kā pārtraukt klusumu, kas mūs šķira; ko tādu es varētu izdarīt, kas atjaunotu starp mums zudušo patiesību? Tad Džeimijs iztaisnoja muguru, apņēma ar rokām ceļus un pagriezies vērās pāri mierpilnajai ielejai.
Labāk varas darbi, es nodomāju, nekā klusēšana. Es pastiepu roku pāri bezdibenim starp mums un pieskāros viņa augšdelmam. Tas bija saulē sasilis silts un dzīvības pilns.
- Džeimij, es nočukstēju. Lūdzu.
Galva lēnām pagriezās uz manu pusi. Seja joprojām izskatījās mierīga, bet ieslīpās kaķa acis vēl vairāk samiedzās, kad viņš, nesakot ne vārda, vērās mani. Beidzot viņš pastiepa roku un satvēra mani pie plaukstas locītavas.
- Vai tad tu gribi, lai es tevi noperu? viņš klusi iejautājās. Viņa pirksti savilkās tik cieši, ka es nevilšus atrāvos, cenšoties atbrīvoties. Viņš atvilka mani atpakaļ, raujot pāri asajai zālei, un piekļāva sev pie krūtīm.