Man pār augumu pārskrēja drebuļi, uz rokām uzmetās zosāda un spalviņas saslējās, tomēr man izdevās to pateikt.
-Jā.
Džeimija seja palika neizdibināma. Joprojām neļaudams man novērst skatienu, viņš ar brīvo roku taustījās pa klinti, līdz satvēra nātru puduri. Kad pirksti pieskārās durstīgajiem kātiem, viņš skaļi ierāva elpu plaušās, bet žoklis saspringa; viņš satvēra nātres ciešāk un izrāva ar visām saknēm.
- Gaskoņas zemnieki neuzticīgas sievas per ar nātrēm. Viņš tuvināja man aso lapu kušķi un ar ziedu galiem pārbrauca krūtij.
No pēkšņā dzēliena es noelsos, un kā uz burvja mājienu man uz ādas parādījās gaiši sārts traips.
- Vai to tu gribi? Vai man tevi par sodu nopērt ar nātrēm?
- Ja tu… ja tu to gribi. Man tik stipri drebēja lūpas, ka es tikai ar mokām spēju izteikt šos vārdus. Starp krūtīm bija iebirušas dažas piciņas zemes no nātru saknēm; viena noripoja pa vēderu es iedomājos, ka to ir izkustinājusi manas sirds dauzīšanās. Nātru svilinājuma izsitumi uz krūts dega kā uguni. Aizvēru acis, dzīvi, līdz pēdējam sīkumam iztēlodamās, kā es jutīšos, kad tikšu pērta ar veselu sauju nātru.
Pirksti, kas spieda manu roku kā skrūvspīlēs, pēkšņi atlaidās. Atvēru acis un ieraudzīju Džeimiju, kas, kājas sakrustojis, sēdēja man pretī, bet dzelstlgie augi, aizmesti pa roku galam, bija izkaisījušies pa zemi. Soģa lūpās bija iegūlis viegls, skumīgs smaids.
- Reiz es tevi taisnīguma vārdā pēru, Ārmaliet, un tu draudēji man izšķetināt zarnas ar manis paša dunci. Bet tagad tu prasi, lai es tevi nosloksnēju ar nātrēm? Brīnīdamies viņš lēnām grozīja galvu, bet roka it kā pati pēc savas gribas pastiepās, lai piekļautos manam vaigam. Vai tad tiešām mans lepnums tev nozīmē tik daudz?
- Jā! Jā, piķis un zēvele, nozīmē gan! Ari es piecēlos sēdus, sagrābu viņu aiz pleciem un, pārsteidzot mūs abus, noskūpstīju stipri un neveikli.
Džeimijs nevilšus salēcās, bet tad pievilka mani sev klāt, viņa rokas cieši apvija manu augumu un lūpas atbildēja skūpstam. Pēc tam viņš piespieda mani pie zemes un, uzguļoties virsū, neļāva kustēties. Pleci aizsedza dzidrās debesis virs galvas, bet rokas turēja manējās pie sāniem, padarot mani par gūstekni.
- Labi, viņš čukstēja. Džeimija skatiens urbās manās acis, izaicinot, vai es uzdrīkstēšos aizvērt plakstus, un ar varu spiežot nenovērsties. Labi. Un, ja jau tu tā vēlies, tad es tevi sodīšu. Viņa gurni piespiedās manam klēpim, paužot kategorisku pavēli, un manas kājas pavērās viņa priekšā, atverot visus vārtus ilgotai iekarošanai.
- Nekad, viņš čukstēja man ausi. Nekad. Nekad neviens cits, tikai es! Skaties uz mani! Saki! Skaties uz mani, Klēra! Viņš skarbi ienāca mani, un es ievaidējos; es būtu pagriezusi galvu, bet viņš turēja manu seju rokās, spiežot skatīties viņam acis, skatīties, kā platā, laipnā mute saviebjas sāpēs.
- Nekad, viņš jau maigāk atkārtoja. Jo tu esi mana. Mana sieva, mana sirds, mana dvēsele. Es nevarēju pakustēties, jo vīrieša smagais augums kā akmens bluķis bija uzgūlis manām krūtīm, bet mūsu miesu savienošanās lika man tiekties viņam pretī, alkstot vēl. Un vēl.
- Mana miesa, viņš elsa, dodot man to, pēc kā es alku. Es saslējos, it kā vēlētos aizbēgt, mugura izliecās kā loks, spiežoties viņam klāt. Pēc tam viņš gulēja, izstiepies visā garumā man virsū, tik tikko kustoties, tā, ka mūsu intīmākais savienojums likās tikai mazliet ciešāks par nejaušu saskaršanos.
Es gulēju asā zālē, kas dūrās man mugurā, saņurcītie stiebri izplatīja tikpat sīvu smārdu kā vīrietis, kurš bija mani ieguvis. Krūtis zem viņa svara bija saspiestas, viņa krūšu spalvas mani viegli kutināja, kad mēs šūpojāmies vienā ritmā, šurpu turpu. Es locījos, mudinot uz skarbāku izturēšanos, jūtot, kā pietūkst viņa klēpis, spiežoties man klāt.
- Nekad, čukstēja lūpas tikai dažu collu attālumā no manas sejas.
- Nekad, es atkārtoju, aizvēru acis un pagriezu galvu, lai izbēgtu no Džeimija ciešā skatiena.
Turpinoties līganām, ritmiskām kustībām, viegls, taču uzstājīgs spiediens lika man atkal pagriezties ar seju pret viņu.
- Nē, manu Armaliet, viņš klusi sacīja. Atver acis. Skaties uz mani. Jo tas ir tavs sods, tāpat kā manējais. Skaties, ko tu esi man nodarījusi, un es zinu, ko esmu nodarījis tev. Skaties uz mani.
Un es skatījos, sagūstīta, saistīta ar viņu. Skatījos, kad viņš nometa pēdējo no maskām un parādīja savas dziļākās dzīles un savas dvēseles brūces. Es būtu raudājusi par viņa sāpēm un par savējām, ja vien spētu. Bet viņa skatiens bija sakalis manējo, manas
acis bija atvērtas, bez asarām, bezgalīgas kā jūra. Viņa augums bija savaņģojis manējo un ar savu spēku dzina uz priekšu, kā rietumu vējš pūš kuģa burās.
Un mēs kuģojām viens otrā, tāpēc, kad mani sapurināja mīlas vētras pēdējās brāzmas, viņš iekliedzās un mēs kā viena miesa ļāvāmies viļņiem, redzot sevi otra acīs.
Pēcpusdienas saule karsēja baltās kaļķakmens klintis, metot tumšas ēnas plaisās un ieplakās. Beidzot es atradu to, ko meklēju; par spīti skopajai augsnei, tas priecīgi kuploja mazā spraudziņā uz milzīga klintsbluķa sāna. Nolauzu no pudura alvejas gaļīgo lapu, pārgriezu gareniski uz pusēm un ar vēso, zaļo recekli apziedu izsitumus Džeimija plaukstā.
- Nu ir labāk? es apjautājos.
- Krietni. Džeimijs saviebies palocīja pirkstus. Jēziņ, kā tās nātres dzeļ!
- Dzeļ gan. Pavilku uz leju ņiebura malu un uzmanīgi apziedu ar alvejas sulu sev krūti. Vēsums uzreiz sniedza atvieglojumu.
- Priecājos, ka tu nepieņēmi manu piedāvājumu, es piesardzīgi noteicu, pametot skatienu uz turpat tuvumā ziedošo nātru audzi.
Viņš pasmaidīja un ar veselo roku papliķēja man pa dibenu.
- Nu, cik tur trūka, Armaliet. Tev nevajadzētu mani tā kārdināt. Tad, atguvis nopietnību, viņš pieliecās un maigi mani noskūpstīja.
- Nē, mo duinne. Es tev vienu reizi devu zvērestu un domāju to nopietni. Es nekad vairs dusmās nepacelšu pret tevi roku. Galu galā, viņš novērsies klusi piebilda, es jau tā esmu tev nodarījis pāri.
Sarāvos no sāpīgajām atmiņām, bet Džeimijam ari bija tiesības uz taisnīgu izturēšanos.
- Džeimij! Man drebēja lūpas-, kad to teicu. Bērns… Tu nebiji vainīgs. Man likās, ka esi, bet tā nav. Es domāju… domāju, ka tas tāpat būtu noticis neatkarīgi no tā, vai tu cīnījies ar Džeku Rendelu vai ne.
- Ak tā? Nu… labi. Mani apņēma silta un mierinoša roka, un viņš piekļāva manu galvu bedrītei sev pie pleca. Kad tu tā saki, man kļūst drusku vieglāk. Taču es vairāk biju domājis par Frenku nekā par bērnu. Vai tu spēsi man piedot? Zilajās acīs, kas no augšas vērās manī, jautās bažas.
- Par Frenku? Es no pārsteiguma kļuvu vai mēma. Bet… nav jau ko piedot. Tad es dabūju kā ar āmuru pa pieri; varbūt viņš patiešām nezina, ka Džeks Rendels vēl ir dzīvs… galu galā viņu apcietināja tūlīt pēc divkaujas. Un, ja nezina… es dziļi ieelpoju. Viņš tāpat to kaut kā uzzinās, tad jau labāk no manis.
- Džeimij, tu nenogalināji Džeku Rendelu, es sacīju.
Savādi, bet viņš nelikās ne satriekts, ne arī izbrīnīts. Tikai papurināja galvu, un pēcpusdienas saules stari viņa matos uzšķīla dzirksteles. Cietumā tie bija ievērojami atauguši, taču vēl nebija pietiekami gari, lai varētu sasiet uz pakauša, tādēļ visu laiku vajadzēja tos atbīdīt no pieres.
- Es zinu, Armaliet, viņš sacīja.