- Zini? Bet… kas… Neko nesapratu.
- Tu… neko nezināji? viņš svārstīdamies jautāja.
Aukstums sāka rāpties augšup pa manām rokām, kaut arī stipri
karsēja saule.
- Ko nezināju?
Džeimijs, apakšlūpu kodīdams, negribīgi mani vēroja. Beidzot viņš dziļi ievilka plaušās elpu un skaļi izpūta.
- Nē, es viņu nenogalināju. Bet es viņu ievainoju.
- Jā, Luīze teica, ka tu esot viņu smagi ievainojis. Un vēl viņa teica, ka Rendels atveseļojoties. Spēji man atmiņā atkal uzplaiksnīja beidzamā aina Buloņas mežā, tā, kuru biju redzējusi, pirms mani aprija tumsa. Džeimija zobena asais gals izduras cauri lietus lāšu izraibinātajai briežādai. Pēkšņi uz Rendela biksēm izplešas tumši sarkans traips… un zobena asmens zaigodams ar milzīgu spēku triecas uz leju.
- Džeimij! es iesaucos, acīm šausmās ieplešoties. Tu taču ne… Džeimij, ko tu esi izdarījis!
Viņš nodūra acis un berzēja savu savainoto delnu gar kiltiem. Brīnīdamies pats par sevi, viņš purināja galvu.
- Es biju tāds muļķis, Armaliet. Domāju, ja ļaušu viņam palikt nesodītam par to, ko viņš nodarīja puišelim, nevarēšu saukt sevi par vīrieti, un tomēr… visu laiku es atkārtoju pie sevis: “Tu nedrīksti to neģēli nogalināt, tu esi devis solījumu. Tu nedrīksti viņu nogalināt.” Džeimijs tikko jaušami pasmaidīja, skatīdamies uz izsitumiem savā plaukstā.
- Mans prāts mutuļoja kā karstas putras katls, tomēr es turējos pie šīs domas. “Tu nedrīksti viņu nogalināt.” Un es to neizdarīju. Bet es biju kā jucis no cīņas niknuma, ausīs man šalca asinis un es neaprimu ne mirkli, lai atcerētos, kāpēc es nedrīkstu viņu nogalēt, tikai to, ka esmu tev apsolījis. Un, kad viņš gulēja zemē man pie kājām, atmiņas par Ventvērtu un Fērgusu, un zobens man rokā kā dzīvs… Vārdu straume aprāvās.
Jutu, ka man no galvas aizplūst asinis, un es smagi noslīgu uz kādas klintsradzes.
- Džeimij! es izdvesu. Viņš bezpalīdzīgi paraustīja plecus.
- Nu, Armaliet, viņš sacīja, joprojām vairoties no mana skatiena, es varu pateikt tikai vienu, tas ir drausmīgs ievainojums.
-Jēzus! Šīs atklāsmes satriekta, es sēdēju kā sastingusi. Man blakus kluss čumēja Džeimijs un pētīja savu plato delnu virspuses. Uz labās rokas vēl bija redzama maza, sārta rētiņa. Tur Ventvērtas cietumā Džeks Rendels viņam bija iedzinis naglu.
- Vai tu mani par to ienīsti, Klēra? Jautājums izskanēja klusi, gandrīz nedroši.
Acis aizvērusi, es papurināju galvu.
- Nē. Atvēru plakstus un pavisam tuvu ieraudzīju Džeimija noraizējušos seju. Es nezinu, ko es tagad domāju, Džeimij. Patiešām nezinu. Bet es neienīstu tevi. Es saņēmu un viegli paspiedu viņa roku. Tikai… lūdzu, ļauj man brītiņu pabūt vienai, labi?
Atkal apģērbusies jau izžuvušajā kleitā, es izpletu pirkstus un piespiedu rokas pie gurniem. Viens sudraba un viens zelta. Abi
mani laulības gredzeni bija savās vietās, bet, ko tas nozīmēja, man nebija ne jausmas.
Džeks Rendels nekad nekļūs par tēvu. Džeimijs likās par to pārliecināts, un man nebija noskaņojuma viņu iztaujāt. Tomēr man joprojām pirkstā bija Frenka gredzens, es joprojām atcerējos vīrieti, kurš bija mans pirmais virs; ja vēlējos, varēju atsaukt domas un atmiņas, kas viņš bijis vai ko viņš darītu. Kā tad iespējams, ka viņš neeksistēs?
Papurināju galvu un aizliku aiz ausim vēja izžāvētās matu šķipsnas. Es nezināju. Visticamāk, tā arī nekad neuzzināšu. Bet vai nu cilvēka spēkos ir mainīt nākotni, vai nav un izskatās, ka ir, droši zināju, ka pavisam neseno pagātni izmainīt nevaru. Kas izdarīts, izdarīts, un, lai ko es darītu, tas neko nemainītu. Džekam Rendelam nebūs bērnu.
Man aiz muguras pa nogāzi noripoja akmens, lāgiem atsitoties pret zemi un paraujot sev līdzi nedaudz grants. Pagriezos un paskatījos uz augšu, kur Džeimijs, ari apģērbies, kaut ko pētīja.
Tur nesen bija noticis akmeņu nogruvums. Vietās, kur bija atlūzis brūniem plankumiem izraibinātais kaļķakmens, vidēja svaigi, balti laukumi, un sakritušo atlūzu kaudzē augsne bija sakrājusies tikai tik daudz, ka pietika sīku augu saknēm, atšķirībā no biezā krūmāja, kas kuploja apkārtējos pauguros.
Džeimijs sāniski virzījās uz priekšu, ļoti uzmanīgi meklējot vietas, kur pieturēties šajā akmens kritalu labirintā. Redzēju, kā viņš, cieši piekļāvies pie klints, pamazām nozūd aiz milzu bluķa, un pēcpusdienas klusumā es varēju saklausīt, kā pret akmeni strīķējas viņa duncis.
Tad viņš pazuda. Gaidot, kad viņš atkal iznāks klintsbluķim otrā pusē, gozējos saulē, kas apspīdēja man plecus. Bet viņš neparādījās, un drīz vien es sāku raizēties. Varēja paslīdēt kāja, un krītot viņš varēja sasist galvu uz kāda akmens.
Man likās, ka pagājusi vesela mūžība, līdz dabūju vaļā savu augstpapēžu zābaku saites, bet Džeimijs vēl nebija parādījies. Sarāvu uz augšu brunčus un sāku rāpties kalnā, piesardzīgi liekot kailās pēdas uz sasilušajām, raupjajām atlūzām.
- Džeimij!
- Esmu te, Armaliet. Balss skanēja man aiz muguras, es satrūkos un gandrīz zaudēju līdzsvaru. Viņš saķēra manu roku un nocēla uz līdzena laukumiņa starp sabirušo akmeņu asajām radzēm.
Tad pagrieza mani pret kaļķakmens sienu, kuru klāja tekoša ūdens atstāti rūsas un dūmu traipi. Tur bija vēl kaut kas.
- Skaties, Džeimijs klusā balsī sacīja.
Ar skatienu sekoju viņa žestam, kurš rādīja augšup uz līdzeno alas sienu, un man aizrāvās elpa.
Virs galvas pa klints virsmu auļoja uzgleznoti dzīvnieki; pakaviem kuļot gaisu, tie traucās augšup, pretī gaismai. Vienā pulkā, astes pacēluši, joņoja bizoni un brieži, bet klints galā rinda graciozu putnu, spārnus izpletuši, planēja virs zemei piesaistīto dzīvnieku bara.
Sarkanā, melnā un dzeltenīgā krāsā, izceļot akmens dabiskās līnijas, ar apbrīnojamu vieglumu uzzīmētie zvēri, piepūlē pietūkušiem pakaļkāju muskuļiem, bez trokšņa auļoja pa sienu, bet putnus spārni nesa cauri akmens plaisām. Reiz tie bija dzīvojuši alas tumsā, kuru iztraucēja tikai uguns, ko bija sakūruši gleznojuma radītāji. Nobrūkot jumtam, kas līdz šim bija sniedzis patvērumu, tos apspīdēja saules stari, un viņi likās tikpat dzīvi kā jebkura būtne, kas staigā pa zemes virsu.
Aizrāvusies pētot masīvos ķermeņus, kas lauzās cauri klintij, nepamanīju, ka Džeimijs pagājis tālāk, līdz viņš mani pasauca.
- Armaliet! Atnāc, lūdzu, šurp! Balss skanēja savādi, tādēļ es steidzos turp. Viņš stāvēja pie ieejas mazā alas atzarā un lūkojās lejup.
Viņi gulēja pie klintsradzes, it kā būtu meklējuši patvērumu no aukas, kas trenca bizonus.
Divi cilvēki, cieši apskāvušies, gulēja uz alas nomīdītās grīdas. Ieslēgti kapa sausajā gaisā, kauli bija saglabājušies, bet miesa jau sen pārvērtusies pīšļos. Pie viena apaļā galvaskausa bija palikusi niecīga, brūna ādas strēmelīte, plāna kā pergaments, un vecuma dēļ rūsganu nokrāsu ieguvusi matu šķipsna, kas viegli plīvoja mūsu ierašanās saceltajā.gaisa pūsmā.
- Mans Dievs! es klusi noteicu, it kā varētu gulošos uzmodināt. Piegāju pie Džeimija, un viņš apņēma manu vidukli.
- Kā tu domā… vai viņus… te nogalināja? Varbūt viņus upurēja?
Džeimijs noraidoši papurināja galvu, domīgi lūkodamies uz
trauslo, drupano kaulu kaudzīti.
- Nē, arī viņš runāja pusbalsī, it kā atrastos dievnamā. Tad pagriezās un norādīja ar roku uz sienu mums aiz muguras, kur brieži skrēja un dzērves traucās augšup debesīs ārpus klints gūsta.