- Nē, viņš atkārtoja. Cilvēki, kas uzzīmēja tādus dzīvniekus… nevarēja tā rīkoties. Viņš atkal pievērsās abiem skeletiem, kas apskāvušies gulēja mums pie kājām. Notupies ar pirkstu lēnām izvilka kaulu līnijas, sargādamies pieskarties ziloņkaula krāsas virsmai.
- Redzi, kā viņi guļ. Viņi te nenokrita, un neviens viņu augumus nav tā nolicis. Viņi apgūlušies paši. Džeimija plauksta slīdēja virs lielākā skeleta garajiem roku kauliem; tumšā ēna kā liels taurenis trīsuļoja virs krustu šķērsu sakritušo ribu kaudzītes.
- Vīrietis viņu apskāvis, viņš pēc brīža ierunājās. Apņēmis ar savu augumu no mugurpuses, piekļāvis sev klāt un galvu nolicis viņai uz pleca.
Roka kustējās virs skeletiem, rādot, skaidrojot, ar iztēles palīdzību no jauna ietērpjot tos miesas apvalkā, lai es varētu redzēt, kādi viņi bija, kad apskāvās pēdējo reizi, uz mūžīgiem laikiem. Pirkstu sīkie kauli bija atdalījušies, bet skrimšļa gabaliņš vēl savienoja delnas kaulus. Mazītiņās falangas bija sakritušas cita pār citu; viņi bija sadevušies rokās, gaidot pēdējo stundu.
Džeimijs, piecēlies kājās, pētīja grotas iekšējās sienas, kuru pievakares saule krāsoja ar koši sarkaniem un dzelteniem triepieniem.
- Tur. Viņš norādīja uz ieeju alā. Tajā vietā klintis vecuma un putekļu dēļ bija nobrūnējušas, bet ne ūdens un erozijas rūsas saēstas kā tās, kas atradās dziļāk.
- Te kādreiz bijusi ieeja, viņš secināja. Kaut kad klintis nobrukušas un noslēgušas ieeju. Viņš pagriezās un uzlika roku uz radzes, kas sargāja mīlētājus no gaismas.
- Viņi noteikti, rokās sadevušies, taustoties gājuši apkārt alai, es minēju. Tumsā un putekļos meklējot ceļu, pa kuru izkļūt ārā.
- Nūjā. Džeimijs, acis aizvēris, atspieda pieri pret klinti. Bet gaisma bij pazudusi un sāka trūkt gaisa. Tā viņi nogūlās tumsā uz grīdas, lai nomirtu. Uz viņa noputējušajiem vaigiem asaras atstāja slapjas sliedes. Es ari nobraucu ar plaukstu zem acīm, saņēmu vīra brīvo roku un uzmanīgu saviju pirkstus ar viņējiem.
Nesakot ne vārda, viņš pagriezās pret mani un tik cieši apskāva, ka elpa ar troksni izlauzās viņam no plaušām. Mūsu rokas rietošās saules dziestošajos staros dedzīgi meklēja siltumu, ko sniegtu pieskāriens, otra klātbūtnes mierinājumu, un cietie kauli, neredzami zem ādas, atgādināja, cik dzīve ir īsa.
Piektā daļa “Esmu pārnāсis mājās”
..
30 nodaļa Lebroka
Broktūrekas muiža savu nosaukumu bija ieguvusi senlaicīgā, apaļā torņa dēļ, kurš bija celts pirms vairākiem simtiem gadu un kurš slējās pakalna nogāzē aiz dzīvojamās ēkas. Bet ļaudis, kas te mājoja, dēvēja muižu par Lelibroku. Cik es sapratu, tas nozīmēja “slinkais tornis”, un tas likās gandrīz tikpat jēdzīgi - pareizāk sakot, bezjēdzīgi kā apaļai būvei dot nosaukumu “tornis, kas raugās uz ziemeļiem”.
- Saki, kā apaļa ēka var raudzīties uz ziemeļiem? es jautāju, kad mēs lēnām kāpām lejā pa viršiem apaugušu un granīta bluķiem piebārstītu nogāzi, zirgus vedot virtenē citu aiz cita pa šauru, līkumotu taku, ko staltbrieži ieminuši spurainajā augu klājienā.
- Tai nav acu.
- Bet tai ir durvis, Džeimijs saprātīgi aizrādīja. Durvis raugās uz ziemeļiem. Viņš apstājās, jo nogāze negaidīti strauji liecās lejup, un caur sakostiem zobiem uzšņāca zirgam, kuru veda sev aiz muguras. Dzīvnieka muskuļotās pakaļkājas, ko redzēju sev priekšā, pēkšņi sakļāvās kopā, jo piesardzīgā gaita pārvērtās par nedrošu mīņāšanos, kad pakavi mitrajā zemē aizslīd katrs uz savu pusi, un tikai tad zirgs riskē spert nākamo soli. Invemesā pirktie zirgi bija lieli, skaisti rumaki. Sīkstie, mazie Hailendas poniji ar stāvo nogāzi būtu tikuši galā labāk, bet šīs visas ķēves bija paredzētas vaislai, nevis strādāšanai.
- Labi, es noteicu, uzmanīgi pārkāpjot pāri sīkai urgai, kas šķērsoja briežu taku. Labs skaidrojums. Bet kā tad ar Lelibroku? Kāpēc tas tornis ir slinks?
- Tornis ir mazliet šķībs, Džeimijs paskaidroja. Redzēju viņa pakausi, kad viņš, noliecis galvu, visu uzmanību veltīja ceļam zem kājām; pēcpusdienas vējš, kas pūta pār krauju, bija satvēris un plivināja dažas sarkani zeltaino matu šķipsnas. No mājas neko daudz nevar redzēt, bet, ja nostājas rietumu pusē, tad var manīt, ka tronis maķenīt nosvēries uz ziemeļiem. Un, ja skatās pa spraugām virs durvīm no augšējā stāva, var redzēt sienu zem sevis, jo tornis ir sašķiebies.
- Laikam jau trīspadsmitajā gadsimtā neviens nebija dzirdējis par svārstu. Es pasmīkņāju. Brīnums, ka tornis vēl nav sagāzies.
- 0, ir gan, ne vienu reizi vien, Džeimijs ierunājās skaļāk, jo vējš pieņēmās spēkā. Cilvēki, kas tur dzīvoja, uzcēla torni no jauna; droši vien tieši tādēļ tas ir šķībs.
- Es to redzu! Es to redzu! Man aiz muguras no satraukuma spiedzīgā balsī iekliedzās Fērguss. Viņam bija atļauts palikt seglos, jo viņa svars bija tik niecīgs, ka diez vai radītu kādas grūtības zirgam pat par spīti sliktajam ceļam. Atskatījusies es redzēju, ka puika, piecēlies uz ceļiem, cilājas augšā lejā. Viņa zirgs, labsirdīga, pacietīga bēra ķēve, par šādām izdarībām nosprauslojās, tomēr bija tik laipna, ka atturējās ielidināt resgali viršos. Kopš piedzīvojuma ar Peršeronu kumeļu Aržantānā Fērguss tvēra katru izdevību jāt, un Džeimijs, uzjautrināts un labi saprazdams tādu pašu zirgu mīlētāju kā viņš, puikam izdabāja, sēdinot sev aiz muguras, kad jāja pa Parīzes ielām. Viņš ļāva šad tad Fērgusam vienam pašam uzrausties mugurā kādam no Džereda kariešu vilcējiem, lieliem, rāmiem lopiņiem, kas, apjukuši no zēna spērieniem un klaigām, tikai skurināja ausis.
Aizēnoju ar roku acis un raudzījos virzienā, kur rādīja Fērguss. Viņam izrādījās taisnība atrazdamies augstāk, viņš bija saskatījis uz pakalna stāvošā vecā torņa tumšo siluetu. Mūsdienīgo muižas dzīvojamo ēku, kas atradās zemāk ielejā, bija grūti redzēt; tā bija celta no baltiem, apstrādātiem akmeņiem, un saule atstarojās no sienām tāpat kā no apkārtējiem laukiem. Un, tā kā ēka atradās ielejā starp nolaideniem miežu tīrumiem, to pagaidām vēl mūsu
skatieniem daļēji slēpa koku rinda, kas lauka malā veidoja aizsegu pret vējiem.
Redzēju Džeimiju paceļam galvu un sastingstam, kad viņš skatīja dzimto Lelibroku lejā. Kādu brīdi viņš stāvēja, neteikdams ne vārda, bet es manīju paceļamies un iztaisnojamies vīra plecus. Vējš ieklupa viņa matos un kiltos, saceļot tos uz augšu, it kā viņš no priekiem varētu uzlidot gaisā kā papīra pūķis.
Šis skats man atgādināja to, kā vējā piepūšas buras, kad kuģis, pametis Havras ostu un apbraucis zemesragu, nonāk jūrasceļos. Biju stāvējusi mola galā un vērojusi, cik rosīgi noris tilpņu izkraušana un tirgošanās un kā cilvēki staigā šurpu turpu. Starp mastiem piķēja un klaigāja kaijas piesmakušās balsīs, kā jūrniekiem sasaucoties.
Man blakus bija stāvējis Džereds Manro Freizers un ar labpatiku noskatījies bagātības plūsmā, kas pienāca pa jūru; daļa no tās piederēja viņam. “Portija” bija viens no viņa kuģiem, kuram vajadzēja aizvest mūs uz Skotiju. Džeimijs bija man stāstījis, ka visi viņa kuģi nosaukti mīļāko vārdos un tēli priekšgalā veidoti tā, ka atgādināja minētās dāmas. Vējā samiegusi acis, pētīju priekšgalu, cenšoties saprast, vai Džeimijs mani tikai ķircinājis. Ja ne, es secināju, tad Džeredam patika sievietes, kas dāsni apveltītas ar miesu.
“Es skumšu pēc jums abiem,” Džereds sacīja jau ceturto reizi šajā pusstundā. Viņš izskatījās patiešām saskumis, pat jautri paslietais deguns likās mazliet nošļucis un ne tik optimistisks kā parasti. Brauciens uz Vāciju bijis sekmīgs; krekla priekšā dižojās liels briljants, un viņš bija ģērbies košos pudeļu zaļa samta svārkos ar sudraba pogām.