“Ak, nu,” viņš purināja galvu. “Lai cik ļoti gribētu puiku paturēt pie sevis, nevaru viņam liegt to prieku atgriezties mājās. Varbūt, mīļā, kādu dienu došos jūs apciemot; sen neesmu spēris kāju Skotijā.”
“Mēs ari skumsim pēc tevis,” es no sirds sacīju. Tāpat man bija žēl šķirties no citiem cilvēkiem Luīzes, mātes Hildegardes, Gerstmana kunga. Bet visvairāk no metra Raimona. Tomēr priecājos,
ka atgriezīsimies Skotijā un Lelibrokā. Man nebija vēlēšanās braukt atpakaļ uz Parīzi, bija jau arī cilvēki, kurus pavisam noteikti es vairs redzēt nevēlējos pirmām kārtām Francijas karali Luiju.
Un otrs bija Čārlzs Stjuarts. Piesardzīgi apjautājoties Parīzes jakobītu aprindās, bijām guvuši apstiprinājumu Džeimija sākotnējām aizdomām īslaicīgais optimisma uzliesmojums, kam degvielu bija piešāvusi Čārlza dižošanās ar “vareno pasākumu”, bija noplacis, un, kaut arī uzticamie atbalstītāji neatkāpās no karaļa Džeimsa kā sava patiesā valdnieka, nelikās necik ticami, ka šī nemainīgā, stūrgalvīgā lojalitāte novedīs pie kādas rīcības.
Lai tad Čārlzs pats meklē samierināšanās ceļus ar trimdu, es nodomāju. Mūsējā bija galā. Mēs devāmies mājup.
“Mantu saiņi ir uz klāja,” man pie auss ierunājās īgna balss ar skotu akcentu. “Kuģa kapteinis saka, lai kāpjot augšām; tiklīdz nāks paisums, tā atdosim galus.”
Džereds pagriezās pret Mērtegu, tad noskatīja molu pa kreisi un pa labi.
“Kur tad puika palicis?” viņš jautāja.
Mērtegs pameta ar galvu uz piestātni.
“Tur tai šeņķī. Mēģina apdzerties.”
Biju lauzījusi galvu, kā Džeimijs iedomājies pārciest Lamanša šķērsošanu. Pārlaidis skatienu rītausmas sarkani iekrāsotajām zemajām debesīm, kas draudīgi solīja vētru, viņš atvainojās Džeredam un pazuda. Paskatījusies uz to pusi, kur Mērtegs bija ar galvu norādījis, redzēju Fērgusu sēžam uz piestātnes staba pie viena no daudzo vīna veikalu durvīm un nepārprotami pildām sarga pienākumus.
Džereds, kurš vispirms bija izrādījis neticību, tad uzjautrinājies par sava radinieka ligu, izdzirdējis šos jaunumus, plati pasmaidīja.
“Ak tad tā? Nu, es ceru, ka pēdējo kvartu viņš būs pataupījis līdz brīdim, kad iesim viņam pakaļ. Citādi būs drausmīgi grūti uzstiept to zelli pa trapu.”
“Dritvaikociņ, kāpēc viņš tā darīja?” es zināmā bezpalīdzībā skarbi noprasīju Mērtegam. “Es taču teicu, ka man priekš viņa ir
opija tinktūra.” Uzsitu pa mazo zīda somiņu, ko turēju rokā. “Ar to viņš atslēgtos daudz ātrāk.”
Mērtegs tikai vienu reizi samirkšķināja acis.
“Nuka. Bet viņš teica, ja sāpēšot galva, tad vismazam būs par to papriecājies. Un viskijs, tekot pa rīkli uz leju, smēķē krietni labāk nekā tava melnā zampa.” Viņš pamāja ar galvu vispirms uz manu zāļu somu, tad uz Džeredu. “Nu, ja gribi palīdzēt viņu stiept, tad ejam.”
Sēdēju “Portijas” priekšgala kajītē uz kapteiņa kojas, skatījos, kā noteiktā ritmā augšup lejup cilājas krasta līnija, un turēju klēpī vīra galvu.
Viena acs pavērās mazā spraudziņā un paskatījās uz mani. Atglaudu viņam no pieres biezos, miklos matus. Džeimiju kā smaržas apņēma alus un viskija dvaka.
“Kad Skotijā pamodīsies, tu jutīsies velnišķīgi slikti,” es viņu brīdināju.
Atvērās otra acs un pievērsās dejojošo viļņu gaismas atspulgiem uz koka griestiem. Tad tās palika pie manis, dzidri zili, dzelmaini atvari.
“Ja man jāizvēlas starp elli tagad un elli vēlāk, Armaliet,” viņš sacīja, noteikti un precīzi izrunājot vārdus, “vienmēr izvēlēšos vēlāko.” Acis aizvērās. Viņš klusi atraugājās un, garajam augumam atslābstot, rāmi ļāvās viļņu šūpolēm.
Likās, ka zirgi kļuvuši tikpat nepacietīgi kā cilvēki nojaušot staļļu un barības tuvumu, tie, gaidās izslējuši galvas un saspicējuši ausis, nedaudz pielika soli.
Ari es jau sāku apsvērt, ka labprāt nomazgātos un apēstu kādu kumosu, kad mans zirgs, pagājis pāris soļu priekšā pārējiem, spēji apstājās uz slidenā ceļa, kājām sarkanajos putekļos iegrimstot līdz potītēm. Ķēve sparīgi mētāja galvu šurpu turpu, sprauslāja un šņāca.
Ei, zeltenīt, kas tev lēcies? Vai ierāvi nāsīs biti? Džeimijs izlēca no segliem un steidzās satvert pelēkās ķēves pavadu. Jūtot, ka platā mugura zem manis raustās un dreb, arī es noslīdēju zemē.
- Kas viņai vainas? Ziņkāri skatījos uz ķēvi, kura, acis izvalbījusi, purināja krēpes un kāpās atpakaļ, lai gan Džeimijs stingri turēja to aiz pavadas. It kā šis nemiers būtu lipīgs, arī pārējie zirgi sāka mīdīties un grozīties.
Džeimijs pameta īsu skatienu pāri plecam uz tukšo ceļu.
- Viņa kaut ko redz.
Fērguss pacēlās stāvus saīsinātajās kāpšļu siksnās, aizēnoja ar plaukstu acis un skatījās pāri ķēves mugurai. Nolaidis roku, viņš palūkojās uz mani un paraustīja plecus.
Es arī par atbildi paraustīju plecus; likās, ka ķēves satraukumam nav nekāda pamata ceļš un apkārtējie lauki bija tukši, vasaras nogales saulē briestot žuva labības vārpas. Tuvākā koku skupsna atradās kādus simt jardus nostāk, aiz nelielas akmeņu kaudzes, kas, iespējams, bija atliekas no sabrukuša skursteņa. Par vilkiem tik klajā apvidū gandrīz tikpat kā nebija dzirdēts, un nedz lapsa, nedz āpsis zirgu tādā attālumā izbiedēt nespētu.
Atmetis ar roku mēģinājumam pielabināt ķēvi turpināt ceļu, Džeimijs veda to puslokā; viņa labprāt gāja, pagriezusies virzienā, no kura bijām atnākuši.
Džeimijs pamāja, lai Mērtegs noved pārējos zirgus nost no ceļa, pats ielēca seglos, paliecās uz priekšu, ar roku ieķērās ķēves krēpēs un, klusi dudinot tai kaut ko ausī, mudināja doties uz priekšu. Viņa gāja nedroši, tomēr nepretojās, līdz nonāca līdz vietai, kur pirmo reizi bija apstājusies. Ķēve palika kā sastingusi, stāvēja drebēdama, un itin nekas nespēja piespiest spert kaut vēl vienu soli tālāk.
- Nu labi. Džeimijs padevās. Lai būtu tā, kā tu vēlies. Viņš saņēma ķēvi aiz galvas un ieveda labības laukā, dzeltenās vārpas slīdēja gar dzīvnieka pinkaino vēderu. Mēs, sausajiem stiebriem čabot, sekojām, zirgi klanīja galvas, lai šad tad paķertu kādu kušķi labības.
Kad metām līkumu ap nelielu granīta atsegumu pakalna virsotnē, sadzirdēju priekšā īsu, brīdinošu rējienu. Atkal izniruši uz ceļa, mēs ieraudzījām melnbalti raibu ganu suni, kurš, galvu pacēlis un asti stīvi izslējis, piesardzīgi mūs vēroja.
Suns vēlreiz ievaukšķējās, un no alkšņu pudura izšāvās līdzīgs melnbalts dzīvnieks, bet tam lēnām sekoja garš, tievs, brūnā medību pledā satinies cilvēks.
- īan!
- Džeimij!
Džeimijs pameta man pavadu un sagaidīja māsasvīru ceļa vidū, kur abi vīrieši apkampās, smējās un klapēja viens otram pa muguru. Atbrīvoti no aizdomu ēnas, suņi priecīgi lēkāja ap viņiem, luncināja astes un laiku pa laikam pašāvās sāņus paošņāt zirgu kājas.
- Mēs jūs gaidījām, agrākais, rītrītā, īans sacīja, un viņa garā, vienkāršā seja priekā staroja.
- Uz jūras pūta labs vējš, Džeimijs paskaidroja. Tā vismaz Klēra saka; es pats tam nepievērsu lielu uzmanību. Viņš smaidīdams atskatījās uz mani, un īans pienācis satvēra manu roku.