- Sveicināta, radiniec! viņš pieklājīgi sveicināja. Tad pasmaidīja, un maigajās, brūnajās acīs atspīdēja patiesa sirsnība. Klēra! Viņš impulsīvi noskūpstīja man pirkstus, un es paspiedu viņa roku.
- Dženija tīra un vāra kā traka. Viņš joprojām smaidīja.
- Jums paveiksies, ja atradīsiet gultu, kur pārlaist nakti; visi matrači iznesti ārā, lai izdauzītu putekļus.
- Kad trīs naktis pavadītas viršu tīrelī, tad var gulēt arī uz grīdas, es viņu mierināju. Vai Dženija un bērni ir veseli?
- 0 jā. Viņa atkal ir uz grūtām kājām, viņš piebilda. Radības gaidāmas februārī.
- Atkal? Mēs ar Džeimiju reizē iesaucāmies, un košs sārtums sakāpa īana liesajos vaigos.
- Paklau, vecīt, mazajai Megijai nav vēl ne gads. Džeimijs pārmetoši savilka vienu uzaci. Vai tad tu nemaz nespēj valdīties?
- Es? īans aizkaitināts atcirta. Vai tu domā, ka man šajā lietā ir kāda teikšana?
- Nu, ja nav, tad jau tev droši vien gribētos zināt, kuram ir. Džeimijam raustījās mutes kaktiņš.
Sārtums kļuva tumši sarkans un glīti kontrastēja ar īana gludajiem, brūnajiem matiem.
- Tu labi zini, par ko es runāju, viņš teica. Divus mēnešus gulēju blakus mazajam Džeimijam, bet tad Dženija…
- O, tu gribi teikt, ka mana māsa ir izvirtule, ko?
- Es saku, ka viņa ir tikpat ietiepīga kā viņas brālis, kad runa ir par to, ko viņa grib, īans atbildēja. Viņš izdarīja māņu kustību sānis, veikli iztaisnojies, izvairījās un iebelza Džeimijam pa pakrūti. Tas smiedamies saliecās.
- Nu tad jau labi, ka esmu pārnācis mājās, Džeimijs noteica.
- Es palīdzēšu tev savaldīt sievu.
- Ak tā? īans skeptiski pavīpsnāja. Pasaukšu visus rentniekus, lai paskatās.
- Esi pazaudējis dažas aitas, ko? Džeimijs pavērsa sarunu uz citu pusi, pamādams uz suņiem un īana garo spieķi, kas gulēja nomests ceļa putekļos.
- Piecpadsmit aitas un auns. īans pamāja ar galvu. No Dženijas merīnaitām, ko viņa audzē vilnai. Auns ir īsts maitasgabals izgāza vārtus. Iedomājos, ka šie varbūt sagājuši labībā, bet neko nemana.
- Mēs arī neko neredzējām, es ieminējos.
- 0, augšā jau tie pagāni nekāptu. īans atmeta ar roku. Neviens neietu garām tai mājai.
- Mājai? Fērguss, kuram bija apnikusi šī apmainīšanās ar pieklājības frāzēm, bija iespēris zirgam pa sāniem un piejājis man blakus. Es nevienu māju neredzēju, kungs. Tikai akmeņu čupu.
- Nekas cits no Maknebu mājas jau nav atlicis, puis, īans atbildēja. Viņš, acis samiedzis, skatījās augšup uz Fērgusu, no kura pēcpusdienas saulē bija redzams tikai siluets. Un tu rīkosies prātīgi, ja arī pats turēsies no tās pa gabalu.
Kaut arī diena bija karsta, man uz kakla mati saslējās stāvus. Ronalds Maknebs bija rentnieks, kurš pirms gada nodeva Džeimiju Sardzei, un par savu nodevību šis vīrs bija miris tikai pāris dienu pēc tam, kad patiesība nāca gaismā. Cik atceros, viņš mira savas
mājas pelnos; to nodevējam virs galvas bija aizdedzinājuši Lelibrokas vīri. Skursteņa drupas, kas vēl pirms brīža, kad jājām tām garām, likās tik nevainīgas, tagad bija ieguvušas drūmu līdzību ar kapakmeņu krāvumu. Es noriju rūgto žults garšu, kas bija apdedzinājusi man rīkli.
- Maknebs? Džeimijs klusi atkārtoja. Viņš uzreiz bija kļuvis modrs. Ronijs Maknebs?
Biju stāstījusi Džeimijam gan par Makneba nodevību, gan par viņa nāvi, bet par to, kā viņš mira, neko nebiju teikusi.
īans pamāja ar galvu.
- Kā tad. Viņš sadega savā mājā tajā naktī, kad tevi sagūstīja angļi, Džeimij. Niedru jumtā noteikti ielēca kāda dzirksts, bet viņš bij pārāk pilis, lai tiktu laukā. īans ieskatījās Džeimijam tieši acīs, tagad ķircināšanās nevienam vairs nebija prātā.
- Ak tā? Un sieva ar bērnu? Džeimija acu skatiens bija tāds pats kā īanam dzedrs un neizprotams.
- Izglābās. Mērija Makneba ir virtuves izpalīdze lielajā mājā, un Rebijs strādā staļļos. īans nevilšus pāri plecam atskatījās uz nopostīto māju. Mērija laiku pa laikam atstaigā līdz šejienei; viņa ir vienīgā, kas te nāk.
- Vai tad viņai Ronalds bij mīļš? Džeimijs bija pagriezies mājas virzienā, tāpēc viņa seja palika man apslēpta, bet muguras līnijā jautās sasprindzinājums.
īans paraustīja plecus.
- Diezin vai. Pļēgurs Ronijs sadzēries kļuva ļauns; pat viņa vecajai mātei nebij liela labuma no tāda dēla. Nē, domāju, ka Mērija uzskata par savu pienākumu aizlūgt par nelaiķa dvēseli liels labums viņam no tā, viņš vēl piemetināja.
- Ak! Džeimijs mirkli, kā domās iegrimis, klusēja, tad pārmeta grožus zirgam pār kaklu un pagriezās augšā uz kalnu.
- Džeimij! es pasaucu, bet viņš jau gāja atpakaļ pa ceļu uz mazo laukumiņu pie birztalas. Es pasviedu grožus izbrīnītajam Fērgusam.
- Paliec pie zirgiem! Man jāiet līdzi. īans sakustējās, lai sekotu Džeimijam, bet Mērtegs noraidoši papurināja galvu, un es viena pati gāju aiz Džeimija pāri kalna galam.
Viņš spēra garus, enerģiskus soļus kā cilvēks, kurš pieradis staigāt pa kalniem, tādēļ viņš pie mazā klajuma pienāca, iekams biju paguvusi viņu panākt. Džeimijs stāvēja vienā malā, kas reiz bija ārējā siena. Mājas klona grīdas taisnstūris vēl bija jaušams, jaunie augi klāja to retākā kārtā nekā tuvumā sakuplojušie mieži, zaļāki un mežonīgi koku paēnā.
Tikpat kā nekas neliecināja, ka te bijis ugunsgrēks, lai gan daži apdeguši koka stumbeņi slējās no zāles pie akmens pavarda, kas tagad stāvēja vaļā, plakans un atklāts kā kapakmens. Uzmanīdamies, lai nepārkāptu izzudušo sienu līnijas, Džeimijs sāka apstaigāt klajumu. Trīs reizes viņš apmeta loku ap pavardu, vienmēr ejot pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam, pa kreisi, pa kreisi un atkal pa kreisi, lai sajauktu pēdas, ja kāds ļauns spēks gribētu viņu izsekot.
Es stāvēju malā un skatījos. Šī bija personīga rēķinu kārtošana, bet es nevarēju ļaut viņam to darīt vienam, un, lai arī Džeimijs uz mani neskatījās, es zināju, ka viņš par manu klātbūtni priecājas.
Beidzot viņš apstājās pie sakritušo akmeņu kaudzes. Pastiepa roku un negribīgi tai pieskārās, uz mirkli aizvēra acis, it kā skaitītu lūgšanu. Tad pieliecās, pacēla dūres lieluma akmeni un rūpīgi uzlika kaudzes augšā, it kā tas varētu noturēt vietā mieru neraduša spoka dvēseli. Pārkrustījās, pagriezās un stingru, nesteidzīgu soli nāca pie manis.
- Neskaties atpakaļ! viņš klusi pieteica, saņēmis mani aiz rokas, kad mēs pagriezāmies uz ceļu.
Es neatskatījos.
Džeimijs, Fērguss un Mērtegs kopā ar īanu un suņiem devās meklēt aitas, un man vienai pašai vajadzēja novest no kalna un nogādāt mājās visus zirgus. Nebiju nekāda labā zirgu uzraudze,
bet domāju, ka pusjūdzi es tos spēšu savaldīt, ja vien kaut kas negaidīti neizlēks man ceļā.
Mūsu ierašanās Lelibrokā stipri atšķīrās no pirmās reizes. Toreiz mēs abi bijām bēgļi. Es bēgu no nākotnes, Džeimijs no pagātnes. Toreiz mūsu dzīve bija laimīga, kaut arī trūcīga un nedroša; visu laiku vajadzēja bīties, ka mūs atradīs un ka Džeimiju apcietinās. Tagad, pateicoties Sendringemas hercoga aizliktajam vārdam, mans vīrs bija atgriezies pieprasīt to, kas viņam pienācās pēc dzimtas tiesībām, un es varēju ieņemt savu likuma noteikto vietu viņam blakus kā laulāta sieva.
Toreiz mēs pārnācām noskranduši, negaidīti un skarbi izjaucām saimniecības ierasto gaitu. Šoreiz mēs ieradāmies, iepriekš atsūtījuši vēsti, kā pienākas, ar dāvanām no Francijas. Kaut arī biju pārliecināta, ka mūs sagaidīs sirsnīgi, es nevarēju nedomāt, kā īans un Džeimija māsa Dženija jūtas, saņēmuši ziņu, ka atgriežamies uz visiem laikiem. Galu galā viņi te bija dzīvojuši kā muižas saimnieks un saimniece vairākus gadus kopš tēva nāves un traģiskajiem notikumiem, kuru dēļ Džeimijs bija spiests dzīvot likuma vajāta cilvēka dzīvi un kuri aizdzina viņu trimdā.