Bez starpgadījumiem uzkāpu pēdējā kalna virsotnē un ieraudzīju lejā muižu ar visām saimniecības ēkām, to slānekļa jumti kļuva tumšāki, jo pāri vēlās pirmie lietusmākoņi. Pēkšņi mana ķēve satrūkās un es līdz ar to; centos satvert grožus, kad tā saslējās pakaļkājās un satraukta metās uz priekšu.
Es ķēvei neko nevarēju pārmest, jo aiz mājas stūra parādījās divi augsti, pūkaini stāvi, kas vēlās pa zemi kā pietūkuši mākoņi.
- Izbeidziet! es iekliedzos. Stop! Zirgi sakustējās, cits griezās sāņus, cits rāvās uz priekšu, un es atrados šim juceklim pavisam tuvu. Tā nu būs brīnišķīga pārnākšana, es nodomāju, ja pieļaušu, ka Džeimija jaunā vaislas ganāmpulka ķēves salauž sev kājas.
Viens no mākoņiem mazliet pacēlās uz augšu, tad noplanēja plakans zemē, un Dženija Freizere Mareja, atbrīvojusies no pēļa, tumšajiem matiem plīvojot, skrēja uz ceļu.
Ne mirkli nešaubīdamās, viņa metās pēc tuvākās ķēves pavadas un spēcīgi parāva.
- Tprr! viņa iesaucās. Zirgs, acīmredzot atpazinis balsi, kas pauž zināmu varu, patiešām paklausīja. Vēl mazliet pūļu, un ari pārējie dzīvnieki bija nomierināti, un, kad es varēju pamest seglus, mūsu pulciņam bija pievienojusies vēl viena sieviete un kādus deviņus vai desmit gadus vecs zēns, kurš prasmīgi palīdzēja tikt galā ar ķēvēm.
Es pazinu mazo Rebiju Maknebu un izsecināju, ka sievietei jābūt viņa mātei Mērijai. Zirgu stumdīšanās un grūstīšanās, tāpat saiņi un matrači neļāva ļauties sarunām, tomēr es atradu laiku sasveicināties un apskauties ar Dženiju. Viņa smaržoja pēc kanēļa, medus un tīriem darba sviedriem, un cauri visam varēja just bērna aromātu, to paradoksālo smaržu, ko veido atgrūsts piens, netīri autiņi un svaigas, gludas ādas šķīstība.
Mēs brīdi stāvējām, cieši apskāvušās, un kavējāmies atmiņās par pēdējo reizi, kad redzējāmies, toreiz naktī, meža malā es, lai dotos meklēt Džeimiju, viņa, lai atgrieztos pie nesen dzimušās meitiņas.
- Kā iet mazajai Megijai? es beidzot atrāvos no viņas un pajautāju.
Dženija saviebās, sejā īgnums jaucās ar lepnumu.
- Tikko sākusi staigāt un iedveš šausmas visai mājai. Viņa palūkojās uz tukšo ceļu. Satikāt īanu, vai ne?
- Jā, Džeimijs, Mērtegs un Fērguss devās viņam līdzi meklēt aitas.
- Tad labi. Viņa pameta roku pret debesīm. Kuru katru brīdi sāks līt. Lai Rebijs ieved zirgus stallī, bet tu nāc palīgā pie matračiem, citādi šonakt vajadzēs gulēt slapjās cisās.
Visi sāka drudžaini rosīties, bet, kad sāka līt, mēs ar Dženiju bijām omulīgi iekārtojušās dzīvojamā istabā, izsaiņojām dāvanas, kuras bijām atveduši no Francijas, apbrīnojām, cik liela izaugusi un labi attīstījusies mazā Megija, sprigana desmit mēnešus veca jaunkundze ar apaļām, zilām acīm un zemeņu krāsas pūku
uz galvas, ari viņas vecāko brāli, mazo Džeimiju, druknu, gandrīz četrus gadus vecu puišeli. Gaidāmais mazulis vēl bija tikai neliels vēderiņš zem mātes priekšauta, bet es redzēju, ka Dženijas roka laiku pa laikam maigi tam pieskaras, un sajutu vieglu skaudības dūrienu.
- Tu pieminēji Fērgusu, Dženija iejautājās. Kas viņš tāds ir?
- Ak Fērguss? Viņš ir… nu, viņš ir… Es svārstījos, īsti nezinādama, kā lai raksturo mazo francūzi. Kabatas zagļa izredzes uz darbu lauku saimniecībā likās visai ierobežotas. Viņš pieder Džeimijam, es beidzot pateicu.
- Ak tā? Nu tad jau viņš varēs gulēt stalli, Dženija samierinājās. Ja runājam par Džeimiju… viņa pameta skatienu pa logu, kura rūtis skaloja lietus straumes, …cerams, ka viņi drīz atradīs tās aitas. Man sagatavotas labas vakariņas, un negribu tās sabojāt, turot siltumā.
Bija jau satumsis un Mērija Makneba saklājusi galdu, kad vīri beidzot pārradās. Es skatījos, kā Mērija strādā; neliela auguma sieviete smalkiem kauliem, tumšbrūniem matiem un viegli noraizējušos sejas izteiksmi, kas pārvērtās smaidā, kad no staļļiem atgriezās Rebijs un iegāja virtuvē, izsalcis taujājot, kad būs gatavas vakariņas.
- Kad atgriezīsies vīri, mo luaidh', viņa sacīja. Tu taču zini. Ej nomazgāties, lai esi gatavs sēsties pie galda.
Kad vīrieši beidzot pārnāca, izskatījās, ka viņiem ūdens nepieciešams daudz vairāk nekā Rebijam. Lietū izmirkuši, līdz ceļgaliem nobridušies pa dubļiem, viņi lēnām ievilkās dzīvojamā istabā. īans iztinās no slapjā pleda un piekāra to pie pavarda aizsarga, no slapjā apģērba gabala pilēja ūdens un uguns karstumā kūpēja. Fērguss, pārguris no spējās iepazīšanās ar lauku dzīvi, apsēdās, kur bija stāvējis, un truli blenza uz grīdu sev starp kājām.
Dženija skatījās uz brāli, kuru nebija redzējusi gandrīz gadu. Laizdama skatienu no lietū samirkušajiem matiem līdz dubļos sabristajām kājām, viņa norādīja uz durvīm.
- Arā ar visiem saviem zābakiem, viņa stingri pavēlēja. Un, ja esi bijis augšējā laukā, tad neaizmirsti, iekšā nākot, apslapināt durvju stenderes. Tas neļauj spokiem ienākt mājā, viņa klusākā balsi paskaidroja man, ātri pašaujot skatienu uz durvīm, pa kurām bija izgājusi Mērija Makneba, lai ienestu vakariņas.
Džeimijs, kas sagumis sēdēja krēslā, atvēra vienu aci un veltīja māsai tumšzilu skatienu.
- Izkāpu Skotijas krastā tikko dzīvs pēc brauciena pa jūru, četras dienas jāju pāri kalniem, lai nokļūtu šeit, un, kad ierodos, es pat nevaru ienākt mājā, lai ar lāsīti viskija apslapinātu izkaltušo rīkli, bet man jāmīcās pa dubļiem, dzenot pēdas aizklīdušām aitām. Un, kad tomēr esmu ticis iekšā, tu gribi sūtīt mani ārā, lai čurāju uz stenderēm. Phē! Viņš atkal aizvēra acis, salika rokas uz vēdera un ieslīga krēslā vēl dziļāk, kļuvis par stūrgalvīga nolieguma iemiesojumu.
- Džeimij, mīļais! māsa ierunājās saldā balsī. Tu gribi vakariņas vai man tās atdot suņiem?
Viņš ilgi palika nekustīgs, aizvērtām acīm. Tad nošņācies padevās un ar lielu piepūli piecēlās. Kašķīgi paraustījis plecus, viņš pasauca īanu, un viņi abi pagriezās, sekojot Mērtegam, kurš jau pazuda aiz durvīm. Pa ceļam Džeimijs pastiepa savu garo roku, uzrāva Fērgusu kājās un aizvilka samiegojušos puiku līdzi.
- Sirsnīgi sveicināti mājās, Džeimijs drūmi norūca, uzmetot pēdējo skumīgo skatienu ugunij un viskijam, tad smagiem soļiem izslēja tumšajā naktī.
31 nodaļa Pienācis pasts
pēc šādas ne visai patīkamas pārnākšanas dzīve strauji gāja uz augšu. Lelibroka uzreiz iesūca sevī Džeimiju, it kā viņš nemaz nebūtu bijis projām, un es attapos, ka arī mani gluži nemanāmi ir aizrāvusi līdzi saimniecības darbu straume. Rudens bija nepastāvīgs, bieži lija lietus, bet gadījās arī skaidras, saulainas dienas, kad sirds gavilēja. Muižā valdīja dzīva rosība, visi steidzās novākt ražu un sagatavoties tuvajai ziemai.
Lelibroku varēja uzskatīt par nomaļu saimniecību pat Hailendas mērogiem. Šurp neveda neviens īsts ceļš, tomēr pasta sūtījumi mūs sasniedza, pateicoties ziņnesim, kas pāri akmens radzēm un viršiem apaugušām lēzenām kalnu nogāzēm uzturēja mūsu saikni ar ārējo pasauli. Šī pasaule reizēm, kavējoties atmiņās, šķita nereāla, it kā es nekad nebūtu dejojusi Versaļas pils Spoguļu zālē. Bet vēstules lika atminēties Franciju, un, tās lasot, es redzēju papeles Tremulīna ielā vai dzirdēju vibrējošās zvanu skaņas, kas pāri Eņģeļu slimnīcai plūda no blakus esošās katedrāles.