Выбрать главу

Luīzes bērns dēls bija piedzimis sveiks un vesels. Viņas vēs­tules bija piebārstītas ar izsaucieniem un pasvītrojumiem un vai pāri plūda ar laimē apreibušas mātes aprakstiem, kāds izskatās eņģeliskais Anri. Bet viņa tēvs, šķietamais vai īstais, netika piemi­nēts ne ar vārdu. '

Čārlza Stjuarta vēstulē, kas pienāca mēnesi vēlāk, par bērnu nekas nebija teikts, bet Džeimijs stāstīja, ka tā bijusi vēl nesakarī­gāka nekā parasti, kūsājusi grandiozos un neskaidros plānos.

Grāfs Mārs rakstīja atturīgi un piesardzigi, bet viņa nepatika pret Čārlzu bija nepārprotama. “Skaistais princis” slikti uzvedas. Rupji un augstprātīgi izturas pret saviem uzticamākajiem sekotā­jiem, ignorē tos, kas varētu viņam palīdzēt, apvaino tos, ko neva­jadzēja aizskart, pļāpā bez apdomas un kā varēja lasīt starp rin­diņām pārmērīgi dzer. Ņemot vērā, ka tajos laikos alkohols bija džentlmeņa dzīves sastāvdaļa, tad, manuprāt, Čārlza rīcība patie­šām bija uzkrītoša, ja jau izpelnījās šādus komentārus. Domāju, ka dēla dzimšana tomēr nebija paslīdējusi garām viņa uzmanībai neievērota.

Laiku pa laikam māte Hildegarde atsūtīja īsas, informējošas zī­mītes, cik nu varēja pagūt uzrakstīt dažās minūtēs, kuras iespē­jams nozagt ikdienas darbiem. Katra vēstule beidzās ar vieniem un tiem pašiem vārdiem: “Podziņš sūta sveicienus.”

Metrs Raimons nerakstīja, bet šad tad pienāca man adresēts sainītis bez paraksta vai citām personu apliecinošām zīmēm. Tajos bija savādas lietas: retas zālītes un mazi, slīpēti kristāli, akmeņu kolekcija, katrs no tiem Džeimija īkšķa naga lielumā, gludi un plakani kā diski. Katram akmenim vienā pusē bija iegravēta kāda figūra, dažiem augšā vai otrā pusē bija burti. Tad vēl sainītī bija kauli lāča pirksts ar garu, līku nagu; pilns komplekts mazas čūs­kas skriemeļu, kas pareizā secībā savērti uz ādas siksniņas, tāpēc kustējās kā dzīva čūska; vesels klāsts zobu, sākot ar virteni apaļu, tapiņām līdzīgu zobu (pēc Džeimija vārdiem, tie esot no roņa mu­tes) un beidzot ar gariem kā izkapts asām šķautnēm, kas izrādījās brieža zobi, un kaut kas tāds, kas aizdomīgi līdzinājās cilvēka dze­roklim.

Laiku pa laikam es sabēru kabatā gludos, izgrebtos akmenti­ņus, man patika tos virpināt pirkstos. Tie bija veci tik daudz es zināju. Vismaz no romiešu laikiem, varbūt vēl senāki. Un, spriežot pēc iegrebtajiem radījumiem, tas, kurš to bija paveicis, domājis, ka tiem būs burvju spēks. To, vai tiem, tāpat kā zālītēm, ir kāda prak­tiska vērtība vai tie ir tikai simbols kā kabalas zīmes, es nezināju. Taču akmeņi likās labdabīgi, un es tos paturēju.

Lai gan es labprāt veicu mājas darbus, tomēr visvairāk man patika garās pastaigas līdz muižas rentnieku mājām. Dodoties šajā apgaitā, es vienmēr iekāru elkonī lielu grozu, kurā atradās dažādas lietas gan kārumi bērniem, gan, visbiežāk, nepieciešamās zāles. Pēc tām bija liels pieprasījums, jo nabadzība un netīrība veicināja slimību izplatīšanos, un uz ziemeļiem no Fortviljamas un dienvi­diem no Invernesas ārstu nebija.

Uzliku Rebijam Maknebam roku uz galvas. Izspūrušie mati de­niņos bija mitri, bet žoklis atkāries slābans un pulss kaklā sitās lēnām.

-     Tagad viss ir kārtībā, es teicu. Zēna māte to redzēja tik­pat labi kā es; viņš gulēja izstiepies mierīgā aizmirstībā, ko dāvāja miegs; vaigi pietvīkuši, jo tuvumā kūrās karsta uguns. Tomēr Mē­rija bija modri vērīga un, kamēr es runāju, kavējās gultas galā. Taču viņa labprāt ticēja, jo biju devusi apstiprinājumu tam, ko viņa redzēja pati savām acīm; uzrautie pleci zem lakata atslāba.

-     Paldies, Svētā Dievmāte, Mērija Makneba nomurmināja un aši pārkrustījās, un jums arī, kundze.

-      Es neko nedarīju, protestēju. Tas pilnībā atbilda patiesī­bai; vienīgais pakalpojums, ko spēju sniegt mazajam Rebijam, bija pierunāt māti, lai liek viņu mierā. Atklāti sakot, vajadzēja daudz spēka, lai neļautu viņai pūlēties iebarot dēlam ar gaiļa asinīm sajauktu auzu putru, vicināt zem deguna degošas spalvas vai liet virsū aukstu ūdeni neviens no šiem līdzekļiem nebija derīgs cil­vēkam, kuram sākusies epilepsijas lēkme. Kad es ierados, slimnieka māte gari izrunājās, nožēlodama, ka nespēj sniegt visiedarbīgāko līdzekli: avota ūdeni no pašnāvnieka galvaskausa.

-     Es vienādiņ traki izbīstos, kad viņam piemetas šitā liga, Mērija Makneba sacīja, ar ilgām skatoties uz gultu, kurā gulēja dēls. Izgājušo reizi es atvedu tēvu Makmērtriju, un viņš lūdzās dikten ilgu strēķi, apslacīja puiku ar svēto ūdeni, lai izdzītu vellus.

Bet nu re, šie atkal ir klāt. Viņa cieši sažņaudza rokas, it kā vēlē­tos pieskarties dēlam, bet nespētu saņemties.

-     Velni nav vainīgi, es teicu. Tā ir tikai slimība, turklāt ne pati ļaunākā.

-    Kā ta’, kundze, ja jūs tā sakiet, sieviete nomurmināja, nevē­lēdamās runāt man pretī, bet skaidri varēja redzēt, ka mani vārdi viņu nepārliecināja.

-    Ar Rebiju viss būs labi. Centos nomierināt Mēriju, bet nevē­lējos modināt cerības, kuras nepiepildīsies. Viņš pēc šīm lēkmēm vienmēr atgūstas, vai ne? Lēkmes bija sākušās pirms diviem ga­diem iespējams, to iemesls ir galvas ievainojums pēc nelaiķa tēva pērieniem, es nodomāju -, un, lai gan lēkmes uznāca reti, tās noteikti biedēja māti.

Viņa negribīgi pamāja ar galvu, kaut arī pārliecināta nejutās.

-     Kā ta’… lai ar’ lāgiem, kad piemetas šitā raustīšanās, sit to galvu kā traks.

-    Jā, tas ir bīstami, es pacietīgi turpināju. Ja tā atkal gadās, tad pavelc nost, ja tuvumā ir kas ciets, un atstāj mierā. Es zinu, ka izskatās briesmīgi, bet viss patiešām būs labi. Tikai ļauj, lai notiek kas notikdams, un, kad lēkme ir pāri, noguldi un ļauj izgulēties. Es sapratu, ka maniem vārdiem, lai cik tie būtu patiesi, nekādas lielās vērtības nav. Mātes pārliecināšanai vajadzēja kaut ko taus­tāmāku.

Kad pagriezos, lai ietu projām, izdzirdēju, ka svārku kabatā kaut kas noklikšķ, un man radās ideja. Es izvilku divus vai trīs mazos, gludos burvju akmentiņus, ko Raimons bija man atsūtījis. Izvēlējos pienbalto iespējams, tas bija halcedons ar sīku saliekta vīra figūriņu vienā pusē. Tad, lūk, kam tas paredzēts, es nodomāju.

-    Iešuj to dēlam kabatā, es ceremoniāli ieliku mazo talismanu sievietei rokā. Tas pasargās viņu no… no velniem. Es nokāsējos.

-    Tad tev nevajadzēs par viņu raizēties; pat ja atkal uznāk lēkme, viss beigsies labi.

Pēc tam es devos projām un jutos vienlaikus ārkārtīgi muļ­ķīgi un daļēji apmierināta, jo mani pavadīja atvieglojuma pilni

pateicības vārdu plūdi. īsti nezināju, vai es kļūstu par labāku ārsti vai tikai esmu uzkrājusi pieredzi kā šarlatāns. Tomēr, ja es neko daudz nespēju līdzēt Rebijam, es varēju palīdzēt viņa mātei vai vismaz pati sev. Dziedināmais dziedina sevi pats, nevis ārsts. Tik daudz Raimons man bija iemācījis.

Tad es izgāju no mājas, lai ietu dienas gaitās, man vēl vaja­dzēja apmeklēt divas saimniecības rietumu galā. Pie Kērbijiem un Vestoniem Freizeriem viss bija kārtībā, un es drīz vien jau devos atpakaļ uz mājām. Kalna galā es apsēdos zem liela skābarža, lai uz brīdi atvilktu elpu pirms garā mājupceļa. Saule laidās uz rietu, bet vēl nebija tikusi līdz priežu rindai, kas auga uz augstās klints Lelibrokas rietumu daļā. Tomēr bija jau pievakare un daba kvēloja vēla rudens košajās krāsās.