Sakritušie skābarža rieksti man zem kājām bija vēsi un slideni, tomēr vēl gana daudz lapu, kaut nodzeltējušas un sačokurojušās, turējās pie zariem man virs galvas. Atspiedos pret stumbru ar gludo mizu un aizvēru acis, košais nobriedušo miežu lauku spožums kļuva par tumši sarkanu blāzmu.
Rentnieku māju smacīgajā gaisā man bija sākusi sāpēt galva. Atspiedu pieri pret vēso mizu, lēni un dziļi ievilku elpu, ļaujot svaigajam gaisam piepildīt plaušas, sākot rituālu, ko es parasti saucu par “vēršanos uz iekšu”.
Tādā veidā es varbūt ne visai veiksmīgi mēģināju atkārtot to, ko metrs Raimons bija man parādījis Eņģeļu slimnīcā; domājot par katru sava ķermeņa daļu, precīzi iztēlojoties, kā katrs orgāns un sistēma izskatās un kāda ir sajūta, kad tie darbojas pareizi.
Sēdēju klusi, rokas brīvi salikusi klēpī, un klausījos savos sirdspukstos. Sākumā pēc piepūles, ko prasīja uzkāpšana kalnā, tā sitās ātri, bet drīz vien gaita palēninājās līdz miera stāvokļa ritmam. Rudens vējš plivināja matu šķipsnas man uz kakla un atvēsināja karsti pietvīkušos vaigus.
Es sēdēju aizvērtām acīm un sekoju no slepenā sirds kambara ar biezām sienām savām asinīm, kas plūst zili violetas pa plaušu artēriju un drīz iegūst sarkanu krāsu, kad plaušu maisi iemet tajās savu nešļavu ar skābekli. Tad tās kā izšautas iztek cauri aortas arkai un kūleņojošā ritmā izriņķo augšā, lejā un ārā pa miega artēriju, plaušu asinsvadiem, zematslēgas artērijām. Līdz mazākajiem kapilāriem, kas uzzied zem ādas virskārtas, tā es izsekoju manu asiņu ceļam cauri visam ķermenim, atceroties, kāda ir sajūta, kad viss ir kārtībā, kad ķermenis ir vesels. Un mierīgs.
Es rāmi sēdēju, lēnām elpoju, jutos laiska un smagnēja kā pēc mīlēšanās. Man likās, ka āda ir kļuvusi plāna, lūpas viegli pietūkušas un drēbju pieskāriens līdzinās Džeimija roku pieskārienam. Viņa vārds nebija nejauši piesaukts, lai mani izārstētu. Prāta vai miesas veselībai. Viņa mīlestība man bija nepieciešama kā skābeklis vai asinis. Manas domas tiecās pēc viņa gan miegā, gan nomodā un atradušas jutās apmierinātas. Mans ķermenis pietvīcis kvēloja un atdzīvojies alka pēc viņa.
Galva vairs nesāpēja. Vēl brīdi sēdēju un vienmērīgi elpoju. Tad piecēlos un devos pa kalnu lejup uz mājām.
Patiesībā man nekad nav bijis māju. Piecu gadu vecumā kļuvu par bāreni, nākamos trīspadsmit gadus es kopā ar tēvoci Lemu dzīvoju akadēmiska klaiņotāja dzīvi. Teltīs smilšainos klajumos, kalnu alās, tukšas piramīdas izslaucītajos greznajos kambaros; Kventins Lemberts Bīčems, dabaszinātņu maģistrs, filozofijas doktors, Arheoloģijas apvienības biedrs un tā tālāk, bija izveidojis veselu virkni pagaidu nometņu, kurās viņš darīja savu arheologa darbu, kas atnesa slavu, ilgi pirms autokatastrofā gāja bojā viņa brālis un es nonācu tajā vidē. Tēvocis Lems nebija cilvēks, kas satrauktos par tādiem sīkumiem kā bāreņos palikusi brāļameita, tāpēc viņš mani nekavējoties piereģistrēja internātskolā.
Savukārt es nebiju cilvēks, kas bez cīņas pakļaujas likteņa kaprīzēm, tāpēc pilnīgi noteikti atteicos to skolu apmeklēt. Saskatījis
manī īpašību, kas viņam pašam piemita pārpārēm, tēvocis Lems bija paraustījis plecus, vienā mirklī pieņēmis lēmumu un uz visiem laikiem aizvedis mani no pasaules, kurā valda kārtība un rutīna, projām no rēķināšanas, tīriem palagiem un ikdienas vannošanās, lai sekoju viņam klejojumos.
Nemitīga pārcelšanās no vienas dzīvesvietas uz citu turpinājās arī kopā ar Frenku, lai gan lauka apstākļus nomainīja universitātes, jo vēsturnieks izrakumus parasti izdarīja zem jumta. Tāpēc, kad 1939. gadā sākās karš, manu dzīves kārtību tas ietekmēja krietni mazāk nekā vairumam cilvēku.
No mūsu pēdējā īrētā dzīvokļa biju pārcēlusies uz jaunāko māsu kopmītnēm Pembrukas hospitālī, pēc tam uz lauka hospitāli Francijā un īsi pirms kara beigām atgriezos Pembrukā. Un tad dažus īsus mēnešus nodzīvoju kopā ar Frenku, pirms mēs devāmies uz Skotiju, gribēdami atkal atrast viens otru. Bet notika tā, ka tur mēs patiešām pazaudējām viens otru, kad es iegāju akmeņu lokā un cauri vājprātam iznācu pagātnē, kas nu ir kļuvusi par manu tagadni.
Tāpēc likās savādi un vienlaikus arī brīnišķīgi pamosties Lelibrokas muižas otrā stāva guļamistabā blakus Džeimijam un, skatoties, kā rītausma miegā viegli pieskaras viņa sejai, aptvert, ka viņš šajā gultā ir piedzimis. Visas mājas skaņas, sākot ar pagalma kāpņu iečīkstēšanos, kad agri piecēlusies kalpone dodas darbos, un beidzot ar lietus lāšu grabēšanu uz jumta plātnēm, viņš bija dzirdējis tūkstošiem reižu, tik bieži, ka nu tās vairs nedzirdēja. Bet es gan.
Džeimija māte Elena pie mājas durvīm bija iestādījusi rožu krūmu, kas ziedēja līdz vēlam rudenim. Ziedu vieglā, bagātīgā smarža vēl cēlās gar mājas sienu augšup līdz guļamistabas logam. It kā Elena pati būtu atnākusi, lai garāmejot pieskartos dēlam. Un apsveicinātos ar mani.
Aiz mājas atradās Lelibrokai piederošā zeme, lauki, šķūņi, ciems un rentnieku mājas. Džeimijs bija makšķerējis upītē, kas tecēja no kalna, kāpis ozolos un lapeglēs, augstās kā torņi, ēdis pie katra rentnieka mājas pavarda. Te bija viņa vieta.
Bet ari viņš bija piedzīvojis sabrukumu un pārmaiņas. Apcietināšana un bēgšana, kad tika pasludināts ārpus likuma; algotņa, kuram liegts laist saknes, dzīve. Atkal apcietinājums, ieslodzījums, spīdzināšana un bēgšana trimdā, kas tikai nesen beidzās. Bet pirmos četrpadsmit gadus Džeimijs bija nodzīvojis vienā mājā. Pat tajā vecumā, kad viņu, kā tolaik bija pieņemts, aizsūtīja uz diviem gadiem audzināšanā pie mātes brāļa Dūgala Makenzija, tā bija neatņemama dzīves daļa vīrietim, kurš atgriezīsies un visu mūžu dzīvos savā zemē, rūpēsies par saviem rentniekiem un īpašumu un kļūs par plašākas dzīves sastāvdaļu. Pastāvība bija ierakstīta viņa likteni.
Bet Džeimijs bija piedzīvojis prombūtni ārpus Lelibrokas robežām, pat ārpus Skotijas klinšainajiem krastiem, sakrājis pieredzi. Viņš bija sarunājies ar karaļiem, saskāries ar likumu un komerciju, baudījis piedzīvojumus, izcietis vardarbību un redzējis burvestības. Kad mājas robežas pārkāptas, vai ar likteņa lemto pietiks, lai viņu noturētu? es prātoju.
Pārgājusi pāri kalna korei, es ieraudzīju viņu lejā stiepjam lielus akmens bluķus un liekot vietās, kur vajadzēja salabot akmens krāvuma sienu, kas atdalīja vienu no mazākajiem laukiem. Turpat tuvumā zemē gulēja pārītis trušu kārtīgi izķidāti, bet vēl nenovilktu ādu.
- “Mājās atgriezies jūrnieks, no jūras pārnācis mājās, un mednieks no pakalniem,” es smaidīdama nocitēju, nostājusies viņam blakus.
Džeimijs atsmaidīja pretī, noslaucīja no pieres sviedrus, tad izlikās nodrebināmies.
- Nepiemini jūru, Armaliet. Šorīt redzēju, kā dzirnavu dīķi divi puišeļi peldināja koka mizas, un gandrīz pārlaidu pār lūpu brokastis.
Es iesmējos.
- Tad tev nav vēlēšanās doties atpakaļ uz Franciju?
- Ak Dievs, nē! Pat ne brendija dēļ. Viņš uzcēla pēdējo akmeni uz žoga un iegrozīja vietā. lesi atpakaļ uz māju?
- Jā. Vai gribi, lai aiznesu trušus?
Viņš papurināja galvu un pieliecies pacēla medījumu.
- Nevajag, es pats iešu atpakaļ. Jāpalldz īanam pie jaunā kartupeļu pagraba.
Pēc dažām dienām būs jānovāc pirmā kartupeļu raža Lelibrokas vēsturē, tāpēc paklausot manam kautrīgas neprašas ieteikumam tika būvēts neliels sakņu pagrabs, kur tos novietot. Ikreiz, kad skatījos uz kartupeļu lauku, mani pārņēma divējādas jūtas. No vienas puses, jutu zināmu lepnumu par noļukušajiem, zaļajiem lakstiem, kas to klāja. No otras -, mani pārņēma pilnīga panika, iedomājoties, ka sešdesmit ģimenes visu ziemu būs atkarīgas no tā, kas atradīsies zem šiem lakstiem. Tas bija mans padoms ko es steigā devu pirms gada lai labāko miežu lauku apstāda ar kartupeļiem, tā bija lauksaimniecības kultūra, kura līdz šim Hailendā nebija pazīstama.