Es zināju, ka ar laiku kartupeļi kļūs par nozīmīgu iztikas avotu, jo tie ir mazāk pakļauti miltrasai un neražai kā auzas un mieži. Tas, ka es zināju šos faktus, jo kaut kad ļoti sen biju izlasījusi ģeogrāfijas grāmatā, ir viens, bet apzināti uzņemties atbildību par to cilvēku dzīvībām, kas kartupeļus ēdīs, bija divas dažādas lietas.
Iedomājos, nez vai tad, ja trenējas uzņemties risku par citiem cilvēkiem, ir vieglāk. Džeimijs to darīja ik dienas, kārtojot muižas un rentnieku darījumus tā, it kā ar šādu māku būtu jau piedzimis. Bet viņš, protams, bija ar to piedzimis.
- Vai pagrabs jau gatavs? es painteresējos.
- O, kā tad. īans uztaisījis durvis, un arī bedre ir gandrīz izrakta. Tikai aizmugurē ir tāda irdena zeme un īana koka kāja tur grimst iekšā. Kaut ari kopumā īans tīri labi spēja dzīvot ar koka stumbeni, kas aizstāja viņa labās kājas apakšējo daļu, tomēr pa reizei gadījās tāds neveiklāks brīdis kā šis.
Džeimijs domīgi vērās uz kalnu mums aiz muguras.
- Šovakar mums pagrabs jāpabeidz un jādabū zem jumta; naktī noteikti atkal līs.
Es pagriezos un paskatījos tajā pašā virzienā. Uz nogāzes nekas nebija redzams, tikai zāle un virši, daži koki un granīta svītras, kas izdūra asas šķautnes cauri nīkulīgajai augu segai.
- Sasodīts, kā tu to vari pateikt?
Viņš pasmaidīja un ar zodu parādīja augšup uz kalnu.
- Redzi to mazo ozoliņu? Un turpat blakus osi?
Es apmulsusi paskatījos uz kokiem.
- Redzu. Un kas tad ir?
- Lapas, Armaliet. Vai redzi, ka abi koki izskatās gaišāki nekā parasti? Kad gaiss kļūst mitrs, ozola un oša lapas pagriežas, tāpēc var redzēt apakšpusi. Viss koks izskatās krietni gaišāks.
- Laikam gan. Es nebiju īsti pārliecināta. Ja tu nejaušības pēc zini, kādā krāsā tas koks ir parasti.
Džeimijs sāka smieties un satvēra manu roku.
- Varbūt man nav muzikālās dzirdes, Armaliet, bet man ir acis pierē. Un esmu redzējis tos kokus desmittūkstoš reižu, visos iespējamos laikapstākļos.
No lauka līdz mājai bija labs gabals, un lielāko tiesu mēs nogājām klusēdami, priecādamies par īslaicīgo novakares saules siltumu, kas glāstīja mūsu muguras. Es paošņāju gaisu un nospriedu, ka Džeimijam laikam gan taisnība par drīzo lietu; visas parastās rudens smaržas bija kļuvušas spēcīgākas, no sīvā priežu sveķu aromāta līdz gatavu graudu pelavu smārdam. Nospriedu, ka es mācos, pamazām pierodu pie Lelibrokas ritma, skatiem un smaržām. Varbūt ar laiku es tās pazīšu tikpat labi kā Džeimijs. Viegli saspiedu viņa roku un jutu, ka viņš tāpat atbild.
- Vai tu ilgojies pēc Francijas, Armaliet? viņš pēkšņi iejautājās.
- Nē. Es satrūkos. Kāpēc tā jautā?
Viņš, neskatoties uz mani, paraustīja plecus.
- Nu, tikai tāpat iedomājos… Kad tu nāci lejā no kalna ar grozu rokā, tu izskatījies dikti smuka, jo saule spīdēja tavos brūnajos matos. Man ienāca prātā: izskatās, ka tu būtu te izaugusi, kā koka atvase it kā tu vienmēr būtu te bijusi. Un tad man radās iedoma,
ka tev Lelibroka varbūt ir tikai trūcīgs nostūris. Te nav tādas dzīves ar vērienu kā Francijā, pat ne patīkama darba, kāds tev bij slimnīcā. Viņš bikli paskatījās uz mani. Laikam jau sāku raizēties, ka tev te apniks… ar laiku.
Es brīdi apdomāju atbildi, lai gan biju jau kādreiz par to prātojusi.
- Ar laiku. Es rūpīgi izvēlējos vārdus. Džeimij… es daudz ko dzīvē esmu redzējusi un bijusi daudzās vietās. Vieta, no kuras nāku… tur ir lietas, kādu man reizēm pietrūkst. Es atkal gribētu pabraukt Londonas divstāvīgajā autobusā, pacelt telefona klausuli un parunāties ar kādu, kas atrodas tālu. Gribētu pagriezt krānu, un pa to tecētu karsts ūdens, nevis stiept ūdeni no akas un lielos katlos sildīt. Man tas viss patiktu… bet man to nevajag. Ja runājam par dzīvi ar vērienu, es to negribēju pat tad, kad man tā bija. Skaistas drēbes ir ļoti patīkamas, bet, ja tām līdzi nāk tenkas, intrigas, raizes, muļķīgas viesības un smalki etiķetes likumi… nē. Es labāk dzīvoju vienā kreklā un runāju to, kas man patīk.
Džeimijs smējās par maniem vārdiem un vēlreiz saspieda manu roku.
-Ja runājam par darbu… te arī man ir darbs. Ieskatījos grozā, kurā bija zālītes un uzlējumi. Es varu būt noderīga. Un, ja man trūkst mātes Hildegardes vai citu draugu… nu, nav jau tik ātri kā piezvanīt pa telefonu, bet kas man traucē uzrakstīt vēstuli?
Es apstājos, turot viņa roku, un paskatījos viņam sejā. Rietošas saules stari apzeltīja vienu sejas pusi, un es redzēju, ka skarbie vaibsti atmaigst atvieglojumā.
- Džeimij… es tikai gribu būt tur, kur esi tu. Neko citu.
Brīdi viņš nekustīgi stāvēja, tad paliecās uz priekšu un ļoti maigi noskūpstīja mani uz pieres.
- Tas ir smieklīgi, es sacīju, kad sākām kāpt lejā no pēdējā mazā uzkalniņa ceļā uz mājām. Tieši tādas pašas domas mani mocīja par tevi. Vai pēc dzīves Francijā tu jutīsies te laimīgs.
Džeimijs skumīgi pasmaidīja un paskatījās uz trīsstāvu māju, kuras baltā akmens sienas rietošās saules staros kvēloja zeltainas un tumšbrūnas.
- Nu, Armaliet, te ir mājas. Šī ir mana vieta.
Es liegi pieskāros viņa rokai.
- Tu gribi teikt, ka esi dzimis, lai te dzīvotu?
Viņš dziļi krūtis ievilka elpu un uzlika plaukstu uz mietu žoga, kas atdalīja labības lauku no mājas pagalma.
- Nu, patiesībā es neesmu dzimis, lai te dzīvotu, Armaliet. Pēc likuma saimniekot te vajadzēja Villijam. Ja viņš nebūtu nomiris, tad es, visticamāk, kļūtu par karavīru vai varbūt par tirgotāju kā Džereds.
Freizeru vecākais dēls Villijs vienpadsmit gadu vecumā nomira no bakām, atstājot sešus gadus veco brāli par Lelibrokas mantinieku.
Džeimijs izdarīja dīvainu kustību, it kā paraustītu plecus; likās, ka krekls viņam ir par šauru. Tā viņš mēdza darīt, kad jutās neveikli vai nebija pārliecināts; mēnešiem ilgi nebiju redzējusi šo žestu.
- Bet Villijs nomira. Un tā saimnieks esmu es. Viņš sakaunējies paskatījās uz mani un tad kaut ko izvilka no sporana. Plaukstā gulēja maza čūskiņa, ko Villijs bija viņam izgriezis no ķirškoka kā dāvanu dzimšanas dienā. Tā bija pagriezusi galvu, it kā brīnītos, ka viņai seko aste.
Džeimijs viegli noglāstīja čūsku; koks no ilgstošas lietošanas bija nobružāts un kļuvis spīdīgs, slaidā ķermeņa izliekumi pelēcīgajā krēslā vizēja kā zvīņas.
- Reizēm es domās sarunājos ar Villiju, Džeimijs atzinās. Viņš pašķieba čūsku plaukstā. Ja tu būtu dzīvs, brāl, ja tu būtu Lelibrokas kungs, kā tev pēc taisnības pienācās, vai tu darītu tāpat kā es? Vai būtu izdomājis kaut ko labāku? Viņš, viegli pietvīcis, palūkojās lejup uz mani. Vai tas izklausās stulbi?
- Nē. Ar pirksta galu pieskāros čūskas gludajai galvai. No tālīna lauka, dzidrs kā kristāls, vakara gaisā atskanēja smalks putniņa kliedziens.