- Es daru tāpat, pēc brīža arī es klusā balsī atzinos. Ar tēvoci Lemu. Un saviem vecākiem. īpaši ar mammu. Es… es nedomāju par viņu bieži, kad biju jaunāka, tikai laiku pa laikam sapņos redzēju kaut ko maigu un siltu ar jauku, dziedošu balsi. Bet, kad biju slima, pēc… Feitas… reizēm iedomājos, ka viņa ir te. Kopā ar mani. Mani pēkšņi pārņēma bēdu vilnis, atceroties gan nesenos, gan tālā pagātnē piedzīvotos zaudējumus.
Džeimijs saudzīgi notrausa asaru, kas bija ienesusies man acs kaktiņā, bet nebija noritējusi.
- Reizēm domāju, ka mirušie mūs sargā, tāpat kā mēs viņus, viņš sacīja. Nāc, Armaliet. Pastaigāsimies mazliet; līdz vakariņām vēl ir laiks.
Viņš paņēma mani zem elkoņa un cieši piespieda sev pie sāniem, un, nogriezušies gar sētu, gājām lēnā solī, sausā zāle švīkstēja man gar svārkiem.
- Es tevi labi saprotu, Armaliet, Džeimijs atsāka sarunu. Reizēm šķūnī vai laukā dzirdu tēva balsi. Parasti tad, kad nemaz par viņu nedomāju. Bet ne no šā, ne no tā es pagriežu galvu, it kā būtu dzirdējis, ka viņš ārā smejas, sarunājoties ar kādu no rentniekiem, vai man aiz muguras bubina ar zirgu.
Džeimijs negaidīti iesmējās un pamāja ar galvu uz ganību stūri mums priekšā.
- Brīnums, bet es nekad neesmu viņu dzirdējis te.
Šajā vietā nebija nekā īpaša, no koka mietiem darināti vārti akmens sētā, kas stiepās līdztekus ceļam.
- Tiešām? Ko viņš te mēdza teikt?
- Parasti viņš teica tā: “Ja tu, Džeimij, esi beidzis muti dzisināt, pagriezies un pārliecies pār žogu.”
Mēs smējāmies un uz brīdi piestājām, lai pārliektos pāri sētai. Pieliecos tuvāk un ciešāk ieskatījos koka latā.
- Tātad te tu dabūji sukas? Zobu zīmes es neredzu, es ķircinājos.
- Nē, tik traki jau nebij. Arī Džeimijs iesmējās, un roka mīļi noglāstīja apdilušo oša koka mietu.
- Mums ar īanu dažreiz pirkstos bij skabargas. Pēc tam gājām uz māju, un Kruķa kundze vai Dženija tās rāva laukā un visu laiku rājās.
Džeimijs palūkojās uz muižas ēku, kur visos pirmā stāva logos dega gaisma, liecinot, ka tuvojas nakts. Rūtis uz mirkli pazibēja tumšas ēnas mazi, kustīgi silueti virtuves logos, kur Kruķa kundze un kalpones gatavoja vakariņas. Lielāka ēna, gara un tieva kā žoga kārts, pēkšņi parādījās vienā no dzīvojamās istabas logiem, īans brīdi pastāvēja, tumšs stāvs uz gaismas fona, it kā viņu būtu ataicinājušas Džeimija atmiņas. Tad viņš aizvilka aizkarus un gaisma logā kļuva blāvāka un maigāka.
- Es vienmēr priecājos, kad īans bij kopā ar mani, Džeimijs stāstīja, vēl arvien raugoties uz māju. Tad, kad mūs pieķēra nedarbos un mēs dabūjām par to pērienu.
- Dalīta bēda ir pusbēda. Es nosmaidīju.
- Jā, varbūt. Nejutos gluži tik grēcīgs, kad mums diviem vajadzēja izpirkt savu vainu. Bet vēl labāk es vienmēr varēju paļauties, ka viņš sacels lielu troksni.
- Vai tu gribi teikt, ka viņš kliedza?
- Kā tad. Viņš vienmēr gaudoja un briesmīgi bļāva, un es zināju, ka viņš tā darīs, tāpēc man nevajadzēs kaunēties no savas bļaušanas, ja paspruka kāds kliedziens. Bija jau par tumšu, lai redzētu Džeimija seju, bet neveiklo plecu paraustīšanu, kas liecināja par apjukumu vai neveiklību, es saskatīju.
- Es, protams, centos nekliegt, bet ne jau vienmēr tas izdevās. Ja tēvs uzskatīja, ka vērts mani notēst, tad viņš uzskatīja, ka ir vērts to darīt kārtīgi. Un īana tēvam bija smaga roka, kā koka boze.
- Zini, es sacīju, noskatoties uz māju, nekad agrāk nebiju īpaši par to domājusi, bet kāpēc tēvs tevi sukāja te ārā, Džeimij? Mājā taču arī noteikti pietika vietas vai šķūnī.
Džeimijs brīdi klusēja, tad atkal paraustīja plecus.
- Nekad neesmu jautājis. Bet domāju, ka iemesli bij tādi paši kā Francijas karalim.
- Francijas karalim? Šī nenoliedzami jocīgā atbilde mani izbrīnīja.
- Kā tad. Nezināju, viņš vēsi noteica, kā tas ir mazgāties, ģērbties un iztukšot zarnas cilvēku priekšā, bet es tev varu pateikt, ka tas lieliski stiprina pazemību, jo, tur stāvot, bieži nācās skaidrot kādam no tēva rentniekiem, ko tu tādu esi sastrādājis, ka tev tik briesmīgi svilina pakaļu.
- Varu iedomāties, es teicu, kaut līdzjūtība jaucās ar vēlmi smieties. Tu gribi teikt, tev tas bija jāpacieš tāpēc, ka tev vajadzēs kļūt par vadoni? Tāpēc viņš to darīja te?
- Laikam. Rentnieki sapratīs, ka es zinu, kas ir taisnīgums vismaz no saņēmēja puses.
32 nodaļa Sapņu lauks
Lauks bija uzarts parastajās riežās, augstās zemes cilās ar dziļām vagām starp tām. Riežas sniedzās līdz ceļiem, lai cilvēks, kurš brien pa vagām, varētu viegli ar roku kaisīt sēklu riežu augšējās malās. Tā sēja miežus un auzas, un neviens nebija saskatījis iemeslu kaut ko mainīt, stādot kartupeļus.
- Tur bija rakstīts “pauguriņi”, īans sacīja, skatīdamies pāri lapotā kartupeļu lauka plašumam, bet es domāju, ka riežas būs tikpat labas. Likās, ka pauguriņi vajadzīgi tāpēc, lai bumbuļi nepūtu, ja būtu par slapju, bet es nospriedu, ka vecais lauks ar riežām būs tikpat labs.
- Izklausās prātīgi, Džeimijs domāja tāpat. Šķiet, ka augšā zaļo tīri labi. Vai tas cilvēks pateica, kā var zināt, kad bumbuļi jārok laukā?
Saskāries ar uzdevumu stādīt kartupeļus zemē, kur tāda kultūra nekad nebija audzēta, īans bija ķēries pie darba metodiski un ar loģiku, aizsūtot uz Edinburgu pēc sēklas kartupeļiem un grāmatas, kurā būtu aprakstīta to audzēšana. Drīz vien bija parādījusies sera Voltera O’Beninona Railija grāmata “Zinātnisks traktāts par lauksaimniecības metodēm”, kurā neliela nodaļa bija veltīta kartupeļu stādīšanai, kā to šobrīd dara Īrijā.
īans bija pasitis pamatīgi biezo sējumu padusē Dženija bija teikusi, ka bez tās viņš kartupeļu laukam nedrīkst tuvoties, ja nu tīrumā uzrodas kāds neatšķetināms filozofisks vai tehnisks jautājums, tagad viņš grāmatu atvēra un, atbalstījis uz apakšdelma,
ar otru roku meklēja sporanā lasāmās brilles. Tās bija piederējušas viņa nelaiķa tēvam mazi stikla aplīši stiepļu ietvarā; parasti viņš tās uzstutēja uz degungala un tad stipri atgādināja ļoti nopietnu jaunu stārķi.
- Ražas vākšana jāsāk, tiklīdz parādās pirmās ziemas zosis, viņš izlasīja un nosodoši caur brillēm vērās uz lauku, tad pavērsa skatienu uz augšu, it kā gaidītu, ka vagu starpā parādīsies vajadzīgās zoss galva.
- Ziemas zoss? Džeimijs, pieri saraucis, pāri īana plecam lūkojās grāmatā. Kādas zosis viņš domā? Meža zosis? Bet tās taču te lido visu gadu. Tas nevar būt pareizi.
īans paraustīja plecus.
- Varbūt Īrijā tās ir tikai ziemā. Vai arī varbūt viņš domā kaut kādas īru zosis, nevis meža zosis.
Džeimijs nosprauslojās.
- Tas nu gan mums traki palīdz. Vai viņš raksta kaut ko jēdzīgu?
īans ar pirkstu vilka pa drukātajām rindiņām, un lūpas kustējās bez skaņas. Mums apkārt jau bija sastājies neliels pulciņš rentnieku, kurus bija pievilinājušas jaunās tendences lauksaimniecībā.
- Kad līst lietus, tad kartupeļus nerok, īans mums paziņoja, un tas izraisīja vēl skaļāku Džeimija sprauslošanu.
- Hmm, īans nomurmināja. Kartupeļu puve, vaboles… te nekādu vaboļu nav, laikam jau mums veicies laksti… mmm, te tikai rakstīts, ko darīt, ja laksti savīst. Kartupeļu miltrasa to mēs nevaram pateikt, līdz nebūsim bumbuļus norakuši. Sēklas kartupeļi, kartupeļu uzglabāšana…