Zaudējis pacietību, Džeimijs novērsās no īana un iespieda rokas sānos.
- Ak tad zinātniska saimniekošana? viņš skarbi noprasīja un nikni palūrēja uz tumšzaļajiem, lapainajiem lakstiem. Laikam jau tas ir pārlieku zinātniski, lai izskaidrotu, kā var zināt, kad tie draņķa bumbuļi ir gatavi ēšanai!
Fērguss, kurš, kā parasti, bija minis Džeimijam uz papēžiem, atrāva skatienu no spalvaina kāpura, kas lēnām rāpoja viņam pa rādītājpirkstu.
- Kāpēc jūs vienu neizrokat un nepaskatāties? viņš jautāja.
Džeimijs bridi blenza Fērgusā. Viņam atvērās mute, bet neviena
skaņa ārā nenāca. Mute atkal aizvērās, viņš maigi noglāstīja zēnam galvu un devās pie žoga, kur bija atslietas dakšas.
Rentnieki, visi viri, kas īana vadībā bija palīdzējuši apstādīt un kopt lauku ar sera Voltera ieteikumiem sanāca apkārt, lai redzētu savu pūliņu augļus.
Džeimijs izvēlējās lielu, zaļojošu stādu lauka malā un uzmanīgi pielika dakšas pie auga saknēm. Varēja redzēt, ka viņš aiztur elpu, tad uzliek kāju uz viena dakšas “pleca” un iedur zemē. Zari lēnām ieslīdēja mitrajā, brūnajā augsnē.
Es aizturēju elpu. No šī eksperimenta bija atkarīgs daudz kas vairāk par sera Voltera O’Beninona Railija reputāciju. Vai, starp citu, manējo.
Džeimijs ar īanu bija apstiprinājuši, ka šogad miežu raža ir mazāka nekā parasti, lai arī Lelibrokas rentnieku vajadzibām pietiks. Taču vēl viens nelabvēlīgs gads izsmeltu niecīgos graudu krājumus. Ja salīdzina ar Hailendas saimniecībām, tad Lelibroka bija ienesīga, bet to varēja teikt tikai salīdzinājumā ar citām saimniecībām Hailendā. Bagātīga kartupeļu raža varēja nozīmēt to, vai divus turpmākos gadus Lelibrokas ļaudis dzīvos badā vai pārticībā.
Džeimija kāja spieda dakšu zemē, un viņš uzgūla uz dakšas kāta. Zeme ap stādu saplaisāja un ira, tad negaidīti nošvīkstot laksti iznāca laukā un atklāja savas balvas.
Ieraugot brūnu bumbulīšu miriādes pie izrautā stāda saknēm, no skatītāju mutēm pacēlās vienots “Ā!”. Mēs ar īanu nokritām uz ceļiem smiltīs un rausām uzirdināto augsni, meklējot kartupeļus, kas atdalījušies no stāda.
- Izdevās! īans neskaitāmas reizes atkārtoja, ceļot no bedrītes kartupeli pēc kartupeļa. Paskatieties uz šo! Redzat, kāds makans?
- Jā, skaties uz šo! es sajūsmā saucu, vicinot pa gaisu kartupeli, kas bija tik liels kā divas manas dūres.
Pēdīgi mēs izrautā parauga stāda ražu bijām salikuši grozā; apmēram desmit varenus bumbuļus, divdesmit piecus dūres lieluma un vairākus sikaļus golfa bumbiņas lielumā.
- Ko teiksi? Džeimijs domīgi pētīja mūsu vākumu. Vai mums vēl jāgaida, lai mazie izaug? Vai vācam nost, pirms nav uznācis sals?
īans meklēja savas brilles, tad atcerējās, ka sers Volters atrodas aiz žoga, un atmeta veltīgos pūliņus. Viņš papurināja galvu.
- Nē, es domāju, ka būs labi, viņš sacīja. Grāmatā rakstīts, lai sīkos patur nākamā gada sēklai. Tādu mums vajadzēs pulka. Viņš atvieglots un priecīgs man uzsmaidīja, biezo, taisno, brūno matu šķipsna noslīdēja uz pieres. Viens vaigs bija notriepts ar zemi.
Kāda rentnieka sieva, pārliekusies pāri grozam, pētīja tā saturu. Piesardzīgi viņa pastiepa pirkstu un pabikstīja vienu kartupeli.
- Jūs sakāt, ka šitos ēd? Viena uzacs neticībā savilkās uz augšu. Nezinu, kā šitos var samalt dzirnavās maizei vai pļepenīcai.
- Es gan domāju, ka šos nemaļ, Mareja kundze, Džeimijs pieklājīgi paskaidroja.
- Ak šitā? Sieviete kritiski paglūnēja uz grozu. Ko tad ar tiem dara?
- Nu, tos… Džeimijs iesāka un aprāvās. Man ienāca prātā, ka viņš, bez šaubām, ir kartupeļus ēdis Francijā, bet nekad nav redzējis tos gatavojam. Es nomācu smaidu, kad Džeimijs bezpalīdzīgi blenza uz dubļiem aplipušo kartupeli, ko turēja rokā. Arī īans nenovērsa no tā acu; sers Volters acīmredzot klusēja par tēmu, kā tos pagatavot.
- Tos var cept. Palīgā atkal nāca Fērguss, iznirstot zem Džeimija rokas. Ieraugot kartupeļus, viņš nočāpstināja lūpas. Saliek izdegušās oglēs. Un ēd ar sāli. Labi garšo ar sviestu, ja tas ir.
- Mums ir, Džeimijs atviegloti noteica. Viņš iegrūda kartupeli Mareja kundzei rokā, it kā ļoti gribētu no tā atbrīvoties. Tos cep, viņš stingrā balsī sacīja sievietei.
- Un var ari vārīt, es vēlējos kaut ko piebilst. Vai sajauc ar pienu biezenī. Vai cep uz pannas eļļā. Vai sagriež mazos gabaliņos un vāra zupā. Kartupelis ir ļoti daudzpusīgs dārzenis.
- Tā rakstīts arī grāmatā, apmierināts nomurdēja īans.
Džeimijs paskatījās uz mani, viens mutes kaktiņš savilkās uz augšu smaidā.
- Tu neesi man teikusi, Armaliet, ka proti gatavot ēdienu.
- Par gatavošanu es gluži to nesauktu, es atvairījos, bet kartupeļus uzvārīt es droši vien prastu.
- Labi, Džeimijs pameta skatienu uz bariņu rentnieku un viņu sievām, kas deva kartupeļus no rokas rokā un šaubu pilniem skatieniem tos aplūkoja. Viņš skaļi sasita plaukstas, lai piesaistītu sev uzmanību.
- Mēs te lauka malā ēdīsim vakariņas, viņš paziņoja. Sagādāsim mazliet malkas ugunskuram, Tom un Villij. Villija māt, atnes, lūdzu, savu lielo katlu. Kā tad, tas ir labi, kāds no vīriem tev palīdzēs atstiept. Tu, Kinked… viņš uzrunāja kādu jaunāku vīrieti un pamāja ar roku uz to pusi, kur zem kokiem atradās bariņā saspiedušās mājas. Ej, pasaki visiem… vakariņās kartupeļi!
Un tā ar Dženijas palīdzību, kad no pienotavas tika atnesti desmit spaiņi piena, no aploka trīs cāļi, no sakņu dārza četri duči puravu, es vadīju vistas-puravu zupas un oglēs ceptu kartupeļu gatavošanu Lelibrokas kungam un viņa vasaļiem.
Kad vakariņas bija gatavas, saule jau bija noslīdējusi līdz apvārsnim, bet debesis vēl bija gaišas, ar sarkanām un zeltainām svītrām, kas spraucās cauri uz kalna augošo priežu tumšajiem zariem. Rentnieki, nonākuši aci pret aci ar jauno ēdienkartes papildinājumu, izturējās nedaudz atturīgi, bet svētku atmosfēra kuru radīt palīdzēja glīta mučele ar paštecinātu viskiju pārvarēja jebkādu nedrošību, un drīz vien zeme pie kartupeļu lauka bija piebārstīta steigšus sanākušiem ēdējiem, kuri sēdēja, salīkuši pār zupas bļodām, kas bija atstutētas pret ceļiem.
- Ko tu domā, Dorka? Dzirdēju, kā viena no sievietēm prasa savai kaimiņienei. Garšo maķenīt jokaini, vai ne?
Uzrunātā Dorka vispirms norija kumosu, tad pamāja ar galvu un atbildēja:
- Nuka, jocīgi. Bet kungs apēdis sešus gabalus un pagaidām vēl ir dzīvs.
Vīriešu un bērnu attieksme bija krietni vien dedzīgāka, droši vien dāsno sviesta devu dēļ, kas papildināja kartupeļus.
- Vīri ēdīs zirgābolus, ja klāt dos sviestu. Dženija nosmīnēja, kad es izteicu piezīmi par šo tematu. Vīrieši! Pilns vēders un cisas, kur izgulēt dzērumu, neko citu no dzīves tie negaida.
- Brīnums gan, ka tu samierinies ar Džeimiju un mani, to izdzirdējis, īans paķircinājās, ja jau esi tik sliktās domās par vīriešiem.
Dženija noraidoši novicināja zupas kausu pret vīru un brāli, kuri sēdēja zemē plecu pie pleca netālu no lielā katla.
- Ak, jūs abi jau neesat vīrieši.
īana plānās uzacis spēji savilkās uz augšu, un Džeimija biezākās sekoja to piemēram.
- Ak tad neesam? Nu, kas tad mēs esam? īans prasīja atbildi.
Dženija smaidīdama pagriezās pret vīru, uguns gaismā pazibēja viņas baltie zobi. Viņa noglaudīja Džeimijam galvu un nobučoja īana pieri.