- Jūs esat manējie, viņa teica.
Pēc vakariņām viens no vīriešiem sāka dziedāt. Cits atnesa koka flautu un spēlēja pavadījumu dziedātājam, vēsajā rudens gaisā melodija skanēja smalki un griezīgi. Kaut arī bija dzestrs, vējš nepūta un bija pietiekami mājīgi, lai, lakatos un segās satinušies, zemnieki nelielos ģimeņu bariņos sasēstos ap ugunskuru. Kad ēdiens bija pagatavots, sakūra lielu sārtu, kas diezgan plašā lokā atvairīja tumsu.
Mūsu ģimenes pulciņā bija silti, ja nu vienīgi pārāk nemierīgi, īans bija aizgājis atnest vēl klēpi malkas, un mazā Megija pieķērās mātei, liekot vecākajam brālim meklēt patvērumu un dzīvas būtnes siltumu citur.
- Ja tu nebeigsi bakstīt man kājstarpē, es tevi iebāzīšu uz galvas, lūk, tajā grāpī, Džeimijs teica māsasdēlam, kas sparīgi grozījās tēvoča klēpī. Kas tev vainas… vai biksēs salīdušas skudras?
Šis jautājums tika uzņemts ar smieklu brāzmu un uzkrītošiem pūliņiem ierotīties tēvocim klēpī. Džeimijs taustījās pa tumsu, tīšuprāt neveikli ķerdams pie sava vārdabrāļa rokām un kājām, tad apskāva puiku un negaidīti uzvēlās viņam virsū, liekot mazajam Džeimijam no sajūsmas spiegt.
Džeimijs piespieda māsasdēlu pie zemes un turēja ar vienu roku, kamēr ar otru akli taustījās pa zemi. Apmierināti norūcies, viņš paķēra saujā kušķi slapjas zāles, pacēlās tik daudz, lai aizbāztu zāli puikam aiz krekla, un ķiķināšana pārvērtās par spalgu kliegšanu, ne mazāk sajūsminātu.
- Tā, lūk, Džeimijs atlaida mazo. Ej drusku pamoki tanti.
Mazais Džeimijs paklausīgi četrrāpus atlīda pie manis un iekārtojās man klēpī apmetņa krokās. Viņš sēdēja tik mierīgi, cik nu nepilnus četrus gadus vecs zēns spēj, visumā tas nav ļoti mierīgi un ļāva man izvilkt lielāko daļu zāles, kas bija sabirusi viņam aiz krekla.
- Tu labi smaržo, tante, viņš teica, mīlīgi bakstīdams manu zodu ar melno matu cekulu. Pēc ēdiena.
- Paldies, es noteicu. Vai man vajadzētu saprast, ka tu atkal gribi ēst?
- Kā tad. Vai tev ir piens?
- Ir gan. Pastiepjot roku, es varēju tieši aizsniegt māla krūku. Pakratīju to un nospriedu, ka tur nav atlicis tik daudz, ka būtu vērts meklēt krūzīti, tāpēc pagāzu krūku tā, lai puika var padzerties.
Uz laiku pievērsies ēdiena uzņemšanai, viņš palika mierīgs; druknais augumiņš smagi nospieda manu cisku, mugura atbalstīta man pret roku, un tuklās roķeles apņēmušas piena krūku.
No trauka ar troksni tika izsūktas pēdējās piena lāses. Mazais Džeimijs uzreiz atslāba, un atskanēja klusa atrauga, kas liecināja par sātu.
Jutu, ka no viņa plūst karstums, tāda pēkšņa temperatūras celšanās vēsta, ka pavisam maziem bērniem nāk miegs. Apņēmu Džeimiju ar apmetņa malu un lēnām šūpoju, klusiņām dungodama
līdzi dziesmas melodijai, kas skanēja pie ugunskura. Mani pirksti sataustīja apaļus un cietus kā oļi mazuļa muguras skriemeļus.
- Aizmiga? Man pie pleca parādījās lielā Džeimija stāvs, uguns gaismā novizēja viņa dunča spals, un matos uzsprēgāja vara dzirksteles.
- Jā, es sacīju. Ja negrozās, tad jau vajadzētu būt aizmigušam. Liekas, ka turu klēpi pamatīgu šķiņķa gabalu.
Džeimijs pasmējās un ari apklusa. Jutu viņa sastrādāto roku pieskaramies manējai un cauri pledam un apmetnim viņa ķermeņa siltumu.
Nakts vējš iepūta man sejā matu šķipsnu. Atstūmu to atpakaļ un sapratu, ka mazajam Džeimijam bijusi taisnība manas rokas oda pēc puraviem, sviesta un mizotiem kartupeļiem. Aizmidzis viņš bija šausmīgi smags, un, kaut ari turēt viņu klēpi bija mierinoši, bērna augums neļāva asinīm ritēt manā kreisajā kājā. Mazliet pagrozījos, jo gribēju iekārtot zēnu ērtāk.
- Nekusties, Armaliet, man blakus maigi atskanēja Džeimija balss. Vienu mirkli, mo duinne… paliec mierīga.
Es paklausīgi sastingu, līdz viņš pieskārās manam plecam.
- Viss ir labi, Armaliet, viņš sacīja, es nojautu, ka viņš smaida.
- Tu izskatījies tik skaista, kad uguns apspīdēja tavu seju un mati plīvoja vējā. Gribēju to paturēt prātā.
Tad es pagriezos un pāri aizmigušajam bērnam uzsmaidīju viņam. Nakts bija tumša un auksta, visapkārt daudz cilvēku, bet te, kur mēs sēdējām, nebija nekā, izņemot gaismu un siltumu un mūs abus.
33 nodaļa " kur ir tavs brālis ? ”
Sākumā Fērguss klusējot slapstījās pa kaktiem, vērodams notiekošo, bet tad pēc kāda laika jau bija iekļāvies mājas saimē un kopā ar Rebiju Maknebu ieņēma “oficiāli” atzītu staļļa zēna posteni.
Rebijs bija pāris gadu jaunāks par Fērgusu, taču tikpat garš kā slaikais franču zēns, un viņi drīz vien kļuva par nešķiramiem draugiem, izņemot tos gadījumus, kad saķildojās tas notika divas vai trīs reizes dienā -, un tad puikas centās viens otru nogalināt. Kādā rītā pēc ķildas, kas izvērtās par kautiņu ar dunkāšanu, speršanu un dūru vicināšanu, abi cīkstoņi, veļoties pa kūti, izgāza divas skārda kannas ar skābšanai noliktu krējumu. Beidzot Džeimijs ņēma lietas savās rokās.
Drūmu seju, kurā atspoguļojās ilgi apvaldītas dusmas, viņš paņēma palaidņus aiz kārnajiem kakliem un aizveda uz nomaļu šķūni, kur, kā es nopratu, Džeimijs pārvarēja pēdējās sirdsapziņas ēdas par miesas soda piemērošanu. Pēc brīža viņš, galvu grozīdams un sprādzēdams siksnu, stingriem soļiem iznāca no šķūņa un kopā ar īanu aizjāja uz Brokmordu ielejā. Abi puikas parādījās vēlāk, ievērojami rāmāki un vienoti nelaimē atkal kļuvuši par labākajiem draugiem.
Patiesībā viņi bija tik mierīgi, ka ļāva mazajam Džeimijam staigāt līdzi savās gaitās. Kad pēc laiciņa palūkojos ārā pa logu, redzēju, ka zēni trijatā spēlē no lupatām savīkstītu bumbu. Vēsajā,
miglainajā dienā, puikām, skraidelējot un klaigājot pa pagalmu, elpa no mutes cēlās mazos mutulīšos.
- Tev ir jauks un veselīgs puišelis, es teicu Dženijai, kura cilāja lāpāmās veļas grozā saliktās drēbes, meklējot pazudušu pogu. Viņa pacēla skatienu, ieraudzīja, uz ko es lūkojos, un pasmaidīja.
- O, kā tad, mazais Džeimijs ir mīļš. Viņa nostājās man blakus pie loga un vēroja spēli, kas risinājās pagalmā.
- Kā izspļauts tēvs, viņa ar mīlestību piebilda, bet domāju, ka mazajam būs krietni platāki pleci. Varbūt izaugs ražens kā tēvocis; paskat, kādas puikam kājas! Nospriedu, ka Dženijai droši vien ir taisnība; lai arī viņas dēlēns, kuram drīz apritēs ceturtais gads, vēl bija apaļīgs kā mazulis, kājas jau bija garas un muskuļi darīja muguriņu platu un stingru. Puikam bija tēvoča slaidie, vingrie locekļi, un zēns atstāja tādu pašu iespaidu kā lielais vārdabrālis it kā būtu veidots no krietni sīkstāka un atsperīgāka materiāla par vienkāršu miesu.
Skatījos, kā puisēns lēcienā veikli saķer bumbu un met tik spēcīgi, ka tā pārlido pār galvu Rebijam Maknebam, kurš kliegdams joņo tai pakaļ.
- Viņam ar tēvoci ir vēl kaut kas kopējs, es sacīju. Šķiet, arī mazais būs kreilis.
- Ak Dievs! Dženija, sarauktu pieri vērojot savu atvasi, nosūkstījās. Cerams, ka tā nebūs, bet, iespējams, tev taisnība. Viņa nopūšoties nogrozīja galvu.
- Ak kungs, kad atceros, kādas nepatikšanas piedzīvoja nabaga Džeimijs, kad atklājās, ka viņš ir ķeiris! Visi centās viņu izārstēt, sākot ar vecākiem un beidzot ar skolmeistaru, bet brālis bija spītīgs kā āzis, nepadevās. Visi mēģināja, tikai īana tēvs to nedarīja, viņa atcerējusies piebilda.
- Vai vecais Marejs nedomāja, ka kreilis ir kaut kas nepareizs? es ziņkāri pajautāju, apzinādamās, ka tajos laikos būt kreilim labākajā gadījumā nozīmēja neveiksmi, ļaunākajā droši norādīja, ka cilvēku apsēduši dēmoni. Džeimijs rakstīja kaut tas nācās grūti -