ar labo roku, jo skolā viņu regulāri pēra par to, ka ņēmis zoss spalvu kreisajā rokā.
Dženija papurināja galvu, melnās cirtas zem lakatiņa nošūpojās vien.
- Nē, Džons Marejs bij savāds vīrs. Viņš mēdza teikt: ja Tas Kungs izvēlējies stiprināt Džeimija kreiso roku, tad būtu grēks dāvanu nicināt. Un vecais Džons prata rīkoties ar zobenu kā reti kurš, tāpēc mans tēvs viņu uzklausīja un ļāva Džeimijam mācīties cīnīties ar kreiso roku.
- Man likās, ka to Džeimijam iemācīja Dūgals Makenzijs. Es nobrīnījos.
Mani ļoti interesēja, ko Dženija domā par savu tēvoci Dūgalu.
Viņa pamāja ar galvu un apslapināja diega galu, kuru ar vienu ašu kustību ievēra adatā.
- Kā tad, tā bij, tikai vēlāk, kad Džeimijs jau bij pieaudzis un devās pie Dūgala mācībā. Taču pirmos cirtienus viņam ierādīja īana tēvs. Viņa smaidīja, skatienu pievērsusi klēpī ieliktajam kreklam.
- Atceros, kad puikas vēl bij mazi, vecais Džons sacīja īanam, ka viņa pienākums ir stāvēt Džeimijam labajā pusē, jo cīņas laikā jāsargā vadoņa vājā puse. Un īans tā arī darīja viņi abi šo mācību uztvēra ļoti nopietni. Laikam jau vecajam Džonam šajā ziņā bij taisnība, Dženija sacīja, nogriežot lieko diega galu. Drīz vien neviens ar viņiem vairs negribēja cīkstēties, pat Maknebu puiši ne. Džeimijs un īans ir liela auguma prasmīgi cīnītāji, un, kad abi tai laikā nostājās plecu pie pleca, neviens nespēja nogāzt viņus gar zemi pat tad, ja pretinieku bij vairāk.
Viņa pēkšņi iesmējās un aizlika aiz auss matu šķipsnu.
- Kādreiz pavēro, kad viņi kopā apstaigā laukus. Šaubos, vai viņi vispār apzinās, ka joprojām to dara, bet tā ir. Džeimijs vienmēr iet kreisajā pusē, tā īans var ieņemt savu vietu labajā, sargājot drauga vājo pusi.
Dženija lūkojās ārā pa logu un, uz brīdi aizmirsusi klēpī gulošo kreklu, piespieda roku pie nedaudz piebriedušā vēdera.
- Cerams, ka būs puika, viņa sacīja, skatīdamās uz melnmati dēlu, kas skraidīja pa pagalmu. Visviens ķeiris vai labrocis, galvenais, ka vīrietim ir brālis, kas var palīdzēt. Pamanīju, ka viņa pievērsusi skatienu gleznai pie sienas, kur Džeimijs bērnībā stāv vecākajam brālim Villijam starp ceļiem. Abiem bērniem bija strupi deguni un ļoti nopietnas sejas; Villija roka sargājot gulēja uz jaunākā brāļa pleca.
- Džeimijam paveicies, ka viņam ir īans, es teicu.
Dženija novērsās no gleznas un samirkšķināja acis. Viņa bija divus gadus vecāka par Džeimiju un būtu trīs gadus jaunāka par Villiju.
- Kā tad. Man arī, viņa klusi noteica un atkal paņēma kreklu.
Es izcēlu no lāpāmās veļas groza bērnu krekliņu, izgriezu ar
kreiso pusi uz āru, lai sašūtu atirušu vīli padusē. Laiks bija tik auksts, ka neviens, izņemot puikas, kas skraidīja pakaļ bumbai, un vīrus, kas strādāja, nevēlējās uzturēties ārā, bet istabā bija silti un mājīgi; kamēr mēs darījām mājas darbus, logs drīz vien aizsvīda, atdalot no saltās pasaules ārpusē.
- Ja esam sākušas runāt par brāļiem, es ieteicos, samiegusi acis, verot adatā diegu, vai tu bērnībā bieži tikies ar Dūgalu un Kolamu Makenzijiem?
Dženija noraidoši papurināja galvu.
- Kolamu es nekad neesmu satikusi. Dūgals pāris reižu bij te ieradies, kad veda Džeimiju uz Hogmaneja vai līdzīgu svētku svinībām, bet nevaru teikt, ka viņu pazīstu. Viņa pacēla skatienu no šuvekļa, iešķībās acis spoži mirdzēja ziņkārē. Bet tu gan viņus pazīsti. Pastāsti, kāds ir Kolams Makenzijs! Vienmēr esmu gribējusi to uzzināt, viesi šo to izmeta, bet vecāki par viņu nekad nerunāja. Dženija uz brīdi apklusa, starp uzacīm bija iegrauzusies rieva.
- Nē, nav taisnība; tēvs reiz pateica gan kaut ko. Toreiz Dūgals ieradās, lai vestu Džeimiju uz Bīnečadu, un viņi tikko bij devušies ceļā. Tēvs stāvēja, pārliecies pār sētu, un noskatījās, kā viņi aizjāj, es pienācu, lai pamātu Džeimijam ardievas, man vienmēr bij briesmīgi žēl, kad brālis devās projām, jo nezināju, cik ilgi viņu
neredzēšu. Lai nu kā, mēs skatījāmies, kā jātnieki pazūd aiz kalna, tad tētis sakustējās un noņurdēja: “Lai Dievs stāv klāt Dūgalam Makenzijam, kad nomirs viņa brālis Kolams.” Tad, šķiet, atcerējās, ka es ari tur esmu, jo viņš pagriezās, uzsmaidīja man un teica: “Nu, zeltenīt, kas mums ir vakariņās?” Neko vairāk viņš nerunāja. Dženijas melnās uzacis, smalkas un izteiksmīgas kā kaligrāfijas raksti, neizpratnē savilkās. Man likās dīvaini, jo biju dzirdējusi kurš gan nebij? ka Kolamam ir kroplas kājas un viņa vietā Dūgals dara to, kas jādara vadonim: ievāc rentes maksas un izšķir strīdus, un, kad vajag, ved klanu kaujā.
- Tā ir. Bet… Es apklusu, jo īsti nezināju, kā aprakstīt šo divu brāļu neparasto simbiozi. Nu, es pasmaidīju un turpināju:
- Lielāku skaidrību tu gūsi, ja pastāstīšu par kādu strīdu, ko nejauši noklausījos. Kolams sacīja Dūgalam: “Ja brāļiem Makenzijiem par abiem ir viens daikts un vienas smadzenes, tad es priecājos par to daļu, kas kritusi man!”
Dženija pārsteigumā iesmējās, tad ilgi raudzījās manī; zilajās acis, kas tik ļoti līdzinājās brāļa acīm, vīdēja domīgs vērīgums.
- Ahā, ak tad tā tas notiek, ko? Man jau likās aizdomīgi, kad reiz dzirdēju, kā Dūgals runā par Kolama dēlu Heimišu; izklausījās, ka viņam puika ir drusku mīļāks, nekā tēvocim pienāktos.
- Tu esi attapīga, Dženij, es atbildēju svaines skatienam. Varen attapīga. Savukārt man vajadzēja daudz laika, līdz visu sapratu, un es taču redzēju viņus katru dienu vairāku mēnešu garumā.
Viņa pieticīgi paraustīja plecus, bet lūpās rotājās viegls smaids.
- Es klausos, Dženija vienkārši sacīja, ko ļaudis runā… un ko nerunā. Te, Hailendā, ļautiņi tenko kā traki. Viņa nokoda diegu un galu iespļāva saujā. Pastāsti par Leohu. Runā, ka tā esot liela pils, bet ne gluži tik liela kā Bjūlija vai Kilroka.
Tā tērzēdamas, mēs nostrādājām visu rīta cēlienu, līdz bija salāpīta veļa, tad satinām kamolos dziju un uzzīmējām Megijas jaunajai kleitiņai piegrieztni. Zēnu klaigāšana pagalmā apklusa, bet mājas otrā pusē sāka skanēt balsu murdoņa un blīkšķi, liecinot.
ka saimes jaunākā vīrišķā daļa nosalusi un devusies uzbrukumā virtuvei.
- Nez vai drīz sāks snigt? Dženija ierunājās, pametusi skatienu ārā pa logu. Gaiss tāds mitrs; vai redzi, kāda migla šorīt sagūlusi virs ezera?
Es noraidoši papurināju galvu.
- Cerams, ka nesnigs. Tad Džeimijam un īanam būs grūti tikt atpakaļ. Brokmorda atrodas nepilnas desmit jūdzes no Lelibrokas, bet ceļš visu laiku iet augšup, pa stāvām, klinšainām nogāzēm, un patiesībā ir tikai nedaudz platāks par briežu iemītu taku.
Tomēr, par spīti mūsu cerībām, drīz pēc pusdienām sāka snigt un pārslas virpuļoja vēl ilgi pēc tumsas iestāšanās.
- Viņi būs palikuši Brokmordā, Dženija nosprieda, pirms tam, izbāzusi naktsmicē tērpto galvu ārā pa logu, ilgi pētīja sārtas blāzmas iekrāsotos mākoņus, kas klāja debesis. Par vīriem neraizējies; jebkurā mājā viņiem piedāvās ērtu guļvietu, kur pārlaist nakti. Aizverot slēģus, viņa man uzmundrinoši uzsmaidīja. Kad no gaiteņa pēkšņi atskanēja raudas, viņa klusi iesaucās un sarāva uz augšu rītasvārkus.
- Arlabunakti, Klēra! viņa izmeta, jau steidzoties pildīt savu žēlsirdīgās mātes misiju. Saldu dusu.