Parasti es gulēju labi; kaut arī Skotijas klimats ir auksts un mitrs, māja bija pamatīgi būvēta un gulta bija bagātīgi apgādāta ar zosu dūnu pēļiem. Taču šonakt bez Džeimija man nebija miera. Gulta likās milzīga un mitruma pievilgusi, kājas man kņudēja un sala.
Mēģināju atgulties uz muguras, rokas viegli saliku uz krūtīm, aizvēru acis un, dziļi elpodama, centos atsaukt domās Džeimija tēlu; ja izdosies iztēloties, ka viņš, vienmērīgi dvašodams, guļ tumsā man blakus, varbūt iemigšu.
Kad pilnā rīklē iedziedājās gailis, es atrāvu galvu no spilvena tik strauji, it kā zem gultas būtu uzsprādzis dinamīts.
- Idiots tāds! es klusi nolamājos, katrai nervu šķiedrai gluži vai trinkšķot no negaidītā trokšņa. Izkāpu no gultas un pavēru
slēģus mazā spraudziņā. Vairs nesniga, bet mākoņu segas dēļ debesis joprojām bija blāvas no vienas pamales līdz otrai. Lejā vistu aplokā gailis palaida vēl vienu bļāvienu.
- Aizveries! es noburkšķēju. Vēl ir nakts vidus, spalvainais kretīn! Putna klaigāšana atbalsojās klusajā naktī, un kaut kur tālāk šajā pašā stāvā sāka raudāt bērns, tam sekoja slāpēts, bet bagātīgs gēlu lamuvārdu birums Dženijas balsī.
- Tavas dienas, es vērsos pie neredzamā gaiļa, ir skaitītas. Nekādu atbildi es nesaņēmu, un pēc krietnas pauzes, pārliecinājusies, ka dziedāšana šonakt beigusies, es aizvēru slēģus un likos uz auss.
Šis tracis bija izjaucis jebkādu sakarīgu domu gājienu. Un es necentos sākt citu, bet nolēmu pievērsties savam ķermenim, cerot, ka fiziska meditācija mani atslābinās tiktāl, ka varēšu aizmigt.
Un man izdevās. Kad sasniedzu miega robežu, mans prāts apstājās apmēram pie aizkuņģa dziedzera, neskaidri dzirdēju, ka mazais Džeimijs aizdipina pa gaiteni uz mammas guļamistabu, zēnu bija pamodinājis pilnais pūslis, viņam reti pietika prāta, lai darītu to, kas likās pašsaprotami, viņš labāk devās ārā no bērnistabas un lejā pa kāpnēm meklēt palīdzību.
Ceļā uz Lelibroku es biju prātojusi, vai man nebūs grūti atrasties Dženijas tuvumā, vai es neapskaudīšu viņas spēju tik viegli ieņemt bērnu. Un nav izslēgts, ka arī apskaustu, ja nebūtu pieredzējusi, ka daudzbērnu mātes laimei ir sava cena.
- Ak tu cietpauri, tev pie gultas ir podiņš, aiz manām durvīm skanēja Dženijas izmisuma pilnā balss, kad viņa veda dēlēnu atpakaļ uz istabu. Nākot ārā, tu tam droši vien uzkāpi virsū; kāpēc tu nevari dabūt savā galvā, ka jāčurā podiņā? Kāpēc tev katru nakti jānāk uz manējo? Pukošanās pamazām apklusa, kad viņa pagriezās, lai kāptu augšā, un es pasmaidīju, turpinot iztēlē slīdēt uz leju pa savu zarnu lokiem.
Bija vēl viens iemesls, kāpēc es neapskaudu Dženiju. Sākumā biju baidījusies, ka, laižot pasaulē Feitu, nodarīts kāds bojājums maniem iekšējiem orgāniem, bet pēc Raimona dziedināšanas bailes
izzuda. Beidzot sava auguma inventarizāciju un miegam tuvojoties, mugura atslāba, es jutu, ka ar veselību viss ir kārtībā. Vienu reizi tas bija noticis un varēja notikt atkal. Bija vajadzīgs tikai laiks. Un Džeimijs.
Mājas otrā galā uz gaiteņa dēļu grīdas dipēja Dženijas soļi, kas kļuva ātrāki, kad atskanēja Megijas miegainā činkstēšana.
- Bērni sagādā prieku, bet ari daudz rūpju, es nomurmināju un iemigu.
Visu nākamo dienu mēs, darot mājas darbus un ejot ikdienas gaitās, gaidījām vīrus un ar vienu ausi klausījāmies, vai pagalmā neatskanēs pakavu būkšķi.
- Viņi noteikti aizkavējušies, lai nokārtotu kādas darīšanas, Dženija, ārēji saglabādama mieru, sacīja. Bet es redzēju, ka ikreiz, ejot garām logam, pa kuru varēja redzēt mājas ceļu, viņa uz mirkli apstājas.
Savukārt man bija grūti apvaldīt savu dzīvo iztēli. Vēstule, kurā karalis Džordžs ar savu parakstu apstiprināja, ka Džeimijs ir attaisnots, gulēja ieslēgta rakstāmgalda atvilktnē saimnieka kabinetā. Džeimijs uzskatīja šo dokumentu par pazemojošu un vēlējās sadedzināt, bet es uzstāju, ka tas katram gadījumam jāsaglabā. Tagad, ieklausoties ziemas vēja brāzmās, vai nedzirdēšu tajās kādas citas skaņas, mani nepārtraukti mocīja iedomas, ka tā bijusi kļūda vai kāds joks ka Džeimiju atkal apcietinājuši sarkanos kamzoļos ģērbti dragūni, ka viņš atkal iemests nožēlojamā cietuma kamerā, kur viņam atkal draud briesmas dabūt cilpu kaklā.
Tikai īsi pirms tumsas iestāšanās vīri beidzot atgriezās mājās, vedot zirgus, apkrautus ar maisiem, kuros bija sāls, adatas, marinējamās garšvielas un citi sīkumi, ko Lelibrokā nebija iespējams saražot.
Viens no staļļa pagalmā ienākušajiem zirgiem klusi iezviedzās; es, to izdzirdusi, metos lejā pa kāpnēm un saskrējos ar Dženiju, kas steidzās ārā no virtuves.
Kad ieraudzīju Džeimija garo stāvu, kas pret šķūņa sienu izskatījās tumšāks, sajutu milzīgu atvieglojumu. Skrēju pāri pagalmam, nepievēršot uzmanību plānajai sniega kārtiņai, kas vēl bija saglabājusies uz zemes, un metos viņa rokās.
- Velns un elle, kur tu tik ilgi biji? es skarbi noprasīju.
Džeimijs lēnām mani noskūpstīja un nesteidzās atbildēt. Ar
vaigu jutu, ka viņa seja ir nosalusi un lūpas patīkami garšo pēc viskija.
- Mm, vakariņās būs desas? viņš atzinīgi noteica, paostot manus matus, kas smaržoja pēc virtuves dūmiem. Tas labi, es mirstu vai badā.
- Sardeles un pjurē, es teicu. Kur tu biji?
Viņš smiedamies purināja no pleda sniegu.
- Sardeles un pjurē? Tas ir ēdiens, vai ne?
- Desas ar kartupeļu biezputru, es pārtulkoju. Jauks, tradicionāls angļu ēdiens, atpalikušajās Skotijas nomalēs līdz šim nepazīstams. Un tagad, nolādētais skot, saki, kur tu, dritvaikociņ, biji pēdējās divas dienas? Mēs ar Dženiju tā uztraucāmies!
- Nu, mums atgadījās sīka ķibele… Džeimijs iesāka teikumu, bet tad viņš ieraudzīja Fērgusu, kas nesa rokā laternu. 0, tu esi atnesis gaismu, Fērgus? Labs puisis. Noliec lukturi te, lai neaizdegas salmi, un ieved šo nabaga lopiņu stallī. Kad būsi viņu apkopis, nāc vakariņās. Tagad jau varēsi apsēsties pie galda, ko? Viņš draudzīgi paraustīja Fērgusu aiz auss. Zēns izvairījās un pasmaidīja pretī; acīmredzot tas, kas noticis šķūnī, nebija atstājis aizvainojumu.
- Džeimij. Es vēl valdījos. Ja tu nebeigsi runāt par zirgiem un desām un tūlīt nepateiksi, kas jums gadījās, es tev speršu pa stilbiem. Kaut tas būs ļoti nepatīkami, jo man kājās ir tikai čības, bet es brīdinu, ka, vienalga, to darīšu.
- Tu man draudi, vai ne? viņš atsmēja. Nebij jau nekā nopietna, Armaliet, tikai…
- īan! Tagad ieradās Dženija, kuru bija aizkavējusi Megija, un tieši tajā brīdī laternas mestās gaismas lokā ienāca viņas vīrs.
Sabijusies no šausmām svaines balsi, es pagriezos un redzēju, kā viņa metas uz priekšu un pieliek roku īana sejai.
- Piķis un zēvele, kas tev, īan, noticis? viņa uztraucās. Lai kāda nelaime bija piemeklējusi ceļiniekus, skaidri varēja redzēt, ka Dženijas virs iznesis lielāko smagumu uz saviem pleciem. Vienu aci ietvēra tumšs zilums, tā bija gandrīz pilnīgi aizpampusi, un pāri vaigam stiepās gara, nesen iegūta švīka.
- Man nekas nekaiš, mi dhu, viņš sacīja, maigi noglāstīdams un apskaudams sievu, kamēr Megija mulsumā centās iespraukties starp vecākiem. Tikai drusku sasitos.
- Divas jūdzes no ciema mēs nācām lejā pa nogāzi, vedot zirgus pie rokas, jo ceļš bija ļoti slikts, un tad īans iekāpa kurmja alā un salauza kāju, Džeimijs stāstīja.
- Koka kāju, īans sniedza sīkākus paskaidrojumus. Viņš, mazliet sakaunējies, pasmaidīja. Kurmim šī sadursme beidzās bēdīgi.