- Tāpēc mēs palikām tuvākajā mājā tik ilgi, līdz īanam uztaisīja jaunu kāju, Džeimijs pabeidza stāstu. Vai varam dabūt ēst? Man jau māga pie muguras pielipusi.
Nomierinājušies visi iegāja mājā, mēs ar Kruķa kundzi saklājām galdu, bet Dženija tikmēr ar burvju lazdas uzlējumu notīrīja īanam seju un noraizējusies apjautājās, vai viņš nav ievainots.
- Nieki vien, viņš mierināja sievu. Tikai pa kādam zilumam. Vērojot, kā īans ienāk mājā, biju pamanījusi, ka viņš klibo ievērojami stiprāk nekā parasti. Vācot nost vakariņu galdu, klusi pārmiju pāris vārdu ar Dženiju, un, kad ērti sēdējām dzīvojamā istabā, pirms tam nogādājuši seglu somu saturu savās vietās, viņa nometās ceļos uz paklāja blakus īanam un satvēra jauno kāju.
- Nu tad ņemam to nost, viņa apņēmīgi sacīja. Tu esi savainojies, un es gribu, lai Klēra apskata brūci. Varbūt viņa varēs palīdzēt labāk par mani.
Lai arī amputācija bija izdarīta diezgan prasmīgi, vairāk bija līdzējusi veiksme; armijas ķirurgs, kas bija noņēmis kājas apakšējo daļu, bija spējis saglābt ceļa locītavu. Šī iemesla dēļ īans varēja
kustēties krietni brīvāk nekā parasti pēc šādām operācijām. Taču šobrīd locītava drīzāk bija kavēklis, nevis priekšrocība.
Krītot viņš bija smagi samežģījis kāju; stumbeņa gals bija zils un saplosīts, tur cauri ādai bija spiedusies protēzes asā mala. Pat ja nebūtu ievainojumu, jebkāda atbalstīšanās uz koka kājas sagādātu drausmīgas sāpes. Bet, tā kā ari celis bija izmežģīts, tad miesa bija pietūkusi, sarkana un karsta.
īana kalsnā, labsirdīgā seja bija gandrīz tikpat sārta kā stumbenis. Kaut arī viņš pret savu invaliditāti izturējās lietišķi, es zināju, ka viņš nevar ciest bezpalīdzību, kas kājas trūkuma dēļ viņu šad tad piemeklēja. Neveiklības sajūta, ka visi redz viņa nepilnību, droši vien jaunajam vīrietim sagādāja tikpat stipras sāpes kā mani pirksti, pieskaroties ievainojumam.
- Tev ir sarauta saite, es sacīju, ar pirkstu viegli velkot pa pietūkušo ceļa iekšpusi. Nevaru pateikt, cik nopietni tas ir, bet joki mazi. Celī sakrājies ūdens, tāpēc tas ir pietūcis.
- Vai tu vari kaut ko darīt, Armaliet? Džeimijs pārliecās man pār plecu un, pieri saraucis, skatījās uz samilzušo kāju.
Es papurināju galvu.
- Neko daudz, tikai uzlikt aukstas kompreses, lai noņemtu uztūkumu. Pacēlu skatienu uz īanu, centos savilkt seju pēc iespējas līdzīgāku mātes Hildegardes izteiksmei un cieši lūkojos viņā.
- Bet tu gan vari, es viņam sacīju. Tu vari likties gultā. Sāpju remdēšanai iedzer viskiju; šovakar iedošu tev opija tinktūru, lai vari aizmigt. Nevalkā koka kāju vismaz nedēļu, un tad paskatīsimies.
- To es nevaru! īans protestēja. Stallī jāsalabo siena, augšējā tīrumā divi vaļņi ari iebrukuši, jāasina arklu lemeši un…
- Un kāja arī jālabo, Džeimijs stingri pabeidza īana iesākto teikumu. Viņš palūkojās uz draugu ar “saimnieka skatienu”, kā es to dēvēju, zilās acis raudzījās nikni un caururbjoši, liekot vairumam ļaužu dancot pēc viņa stabules. īanu, kurš ar Džeimiju bija sēdējis pie viena galda, rotaļājies, devies medībās, kopā cīnījies un kāvies, šis skatiens ietekmēja ievērojami mazāk nekā citus cilvēkus.
- Ne vella, viņš rāmi noteica. Kvēlošās, brūnās acis, paužot sāpes, dusmas, arī aizvainojumu un vēl kaut ko man neizprotamu -, vērās drauga acīs. Tu domā, ka vari man pavēlēt?
Džeimijs notupās un pietvīka, it kā būtu dabūjis pļauku. Varēja redzēt, ka viņš norij vairākas asas atbildes, tad klusā balsī sacīja:
- Nē. Es nedomāju tev pavēlēt. Bet vai drīkstu tev lūgt… pasaudzēt sevi?
Abi vīrieši ilgi lūkojās viens otrā, šajā mēmajā sarunā pasakot kaut ko tādu, ko es nespēju saklausīt. Beidzot īana pleci atslābumā saguma un, šķībi pasmaidot, viņš palocīja galvu.
- Lūgt tu vari. Nopūties viņš paberzēja saskrāpēto vaigu un, nejauši pieskāries jēlumam, saviebās. Tad dziļi ievilka elpu un saņēmies pastiepa Džeimijam roku. Nu, vai palīdzēsi man uzkāpt augšā?
Nebija viegli vīrietim ar vienu kāju tikt augšā pa diviem kāpņu posmiem, bet beigās tomēr izdevās. Pie guļamistabas durvīm Džeimijs atstāja īanu sievas ziņā. Kad viņš soli atkāpās, īans klusi un ātri viņam kaut ko pateica gēlu valodā. Es joprojām īsti nepārzināju šo valodu, bet man likās, ka viņš teica:
- Vesels, brāl.
Džeimijs apstājās, atskatījās un pasmaidīja, sveces gaismā viņa acis sirsnīgi mirdzēja.
- Tu arī, mo brathair\
Es sekoju Džeimijam pa gaiteni uz mūsu istabu. Pēc sagumušajiem pleciem redzēju, cik viņš ir noguris, bet man bija daži jautājumi, kurus es gribēju uzdot, pirms ejam pie miera.
“Tikai šur tur pa kādam zilumam,” īans bija sacījis, mierinot Dženiju. Tiesa. Šur tur. Bet bez zilumiem uz sejas un kājas es biju redzējusi tumšus plankumus, ko daļēji paslēpa krekla apkakle. Lai cik lielu postu nodarīja īans, iekāpjot alā, nespēju iedomāties kurmi, kurš mēģinātu viņu par to nožņaugt.
Bet iznāca tā, ka Džeimijs nevēlejās uzreiz runāt.
- Ak tad ilga neredzēšanās dara sirdi mīkstāku, ko? es viņu paķircināju. Gulta, kas iepriekšējā naktī likās tik plata, nu izrādījās gandrīz par šauru.
- Mm? apmierinājumā pievēris acis, viņš nomurrāja. Mīkstāku? Gluži otrādi. Ak Dievs, turpini! Cik brīnišķīgi!
- Neuztraucies, vēl brītiņu tevi iepriecināšu, es viņu mierināju. Tikai ļauj nodzēst gaismu. Es piecēlos un nopūtu sveci; tā kā slēģi bija vaļā, tad istabā pat bez sveces bija pietiekami gaišs, jo pa logu iespīdēja sniegaino debesu atspulgs. Es skaidri saskatīju Džeimija garā auguma aprises zem segām, viņš gulēja izstiepies, rokas nolicis gar sāniem, nedaudz saliektiem pirkstiem. Ierāpos viņam blakus gultā un, saņēmusi labo roku, atsāku lēno plaukstas un pirkstu masāžu.
Kad es ar īkšķi vilku stingrus lokus gar plaukstu pamatni, viņam izlauzās gara nopūta, gandrīz vaids. Pirksti, kas, stundām ilgi cieši turot grožus, bija kļuvuši stīvi, no maniem pieskārieniem sasila un pakāpeniski atlaidās. Mājā valdīja klusums, un istabā, izņemot ligzdiņu gultā, bija auksti. Cik patīkami sajust, kā blakus gulošais augums sasilda man vietu, izbaudīt intīmu saskaršanos, uzreiz neiekvēlojoties alkās. Ar laiku šāds pieskāriens varētu nozīmēt ko vairāk ziemā naktis bija garas. Viņš bija te, es ari, un jutos apmierināta ar dzīvi, kāda tā šobrīd bija.
- Džeimij, es pēc brīža ierunājos, kas ievainoja īanu?
Acis neatvēris, Džeimijs smagi nopūtās. Taču atbildot viņš nesaspringa pretestībā; šo jautājumu viņš bija gaidījis.
-Es.
- Ko? No izbrīna es palaidu vaļā viņa roku. Pārbaudīdams pirkstu kustīgumu, viņš savilka dūri un atlaida. Tad nolika kreiso roku uz palaga sev blakus, lai varu apskatīt viņa pirkstu kauliņus, kas no saskares ar īana kaulaino seju bija nedaudz pietūkuši.
- Kāpēc? es šausmās noprasīju. Biju jau pamanījusi, ka draugu attiecībās bija iezadzies līdz šim nemanīts aizkaitinājums, bet naids tas gluži nebija. Nevarēju iedomāties, kas spētu piespiest Džeimiju iesist īanam; svainis manam vīram bija gandrīz tikpat mīļš kā māsa Dženija.
Kaut ari acis tagad bija atvērtas, viņš uz mani neskatījās. Viņš raudzījās uz delnas virspusi, ko nemierīgi braucīja. Džeimijam nebija citu savainojumu kā vien viegli nobrāztie pirkstu kauliņi; acīmredzot īans nebija sitis pretī.