- Nu, īans pārāk ilgi ir bijis precējies, Džeimijs aizstāvoties atbildēja.
- Man šķiet, ka tu pārāk ilgi esi uzkavējies karstā saulē. Nenovērsu no vīra skatienu. Vienīgi saule tagad nespīd. Vai tev sakāpusi temperatūra?
- Nē. Viņš izvairījās no maniem mēģinājumiem pataustīt viņam pieri. Nē, tikai… izbeidz, Armaliet, man nekas nekaiš. Viņš saknieba lūpas, bet tad padevās un visu izstāstīja.
īans nudien netālu no Brokmordas bija iekāpis kurmja alā un salauzis savu koka kāju.
- Nāca jau vakars… mums bij daudz darāmā ciemā… piedevām vēl sniga. Redzēju, ka koka kāja dara īanam sāpes, lai ari viņš apgalvoja, ka varot jāt. Atradāmies netālu no kādām mājām, tāpēc es palīdzēju viņam uzrausties ponijam mugurā un uzvedu kalnā, lai lūgtu pajumti, kur pārnakšņot.
Ar kalniešiem raksturīgo viesmīlību naktsmājas un vakariņas tika labprāt piedāvātas un pēc bļodas ar siltu zupu un svaiga auzu rauša abi viesi tika izguldīti uz salmu maisa pie pavarda.
- Knapi pietika vietas, kur noklāt segu, tik šauri tur bij, bet mēs apgūlāmies viens otram līdzās un iekārtojāmies, cik labi vien varējām. Džeimijs dziļi ievilka elpu un sakautrējies paskatījās uz mani.
- Nu, es biju ceļā noguris un iekritu dziļā miegā, domādams, ka īans ari. Bet viņš pēdējos piecus gadus katru nakti bij gulējis kopā ar Dženiju, un laikam jau ir tā, ja blakus gultā ir silta miesa… ar vienu vārdu sakot, kaut kad naktī viņš pievēlās man klāt, apskāva un noskūpstīja uz kakla. Un es… stāsta pavediens pārtrūka, un pat pelēcīgajā gaismā, kas atstaroja no sniega, es redzēju, kā tumšs sārtums pārņem Džeimija seju, …es uztrūkos no dziļa miega, domādams, ka tas ir Džeks Rendels.
Visa stāsta laikā es biju aizturējusi elpu, tagad es lēnām izpūtu gaisu no plaušām.
- Tas tev noteikti bija viens ellīgs trieciens, es sacīju.
Džeimijam notrīcēja lūpu kaktiņš.
- Tas bij viens ellīgs trieciens īanam, tici man, viņš drūmi pajokoja. Es apvēlos uz vēdera un gāzu pa seju, līdz brīdim, kad pamodos pilnīgi, biju uzmeties viņam virsū un žņaudzu tā, ka nabadziņam jau mēle kārās no mutes ārā. Tas bija arī ellīgs trieciens gulošajiem Marejiem, viņš domīgi piebilda. Teicu, ka man rādījušies murgi… nu, zināmā mērā tā arī bij… bet sacēlās drausmīgs lērums, bērni bļāva, īans kaktā klepoja, un Mareja kundze sēdēja gultā kā mietu norijusi, bubinot: “Ko? Ko?” kā tāda resna pūce.
Iedomājoties šo skatu, es nespēju apvaldīt smieklus.
- Ak Dievs, Džeimij. Vai ar īanu viss bija kārtībā?
Džeimijs paraustīja plecus.
- Nu, tu taču viņu redzēji. Pēc laiciņa visi atkal aizmiga, bet es atlikušo nakti gulēju pie plīts un blenzu griestu sijās. Viņš nepretojās, kad es paņēmu viņa kreiso roku un maigi glāstīju sasisto delnu. Pirksti satvēra manējos un tā turēja.
- Tāpēc no rīta, kad devāmies projām, viņš turpināja, es klusēju, līdz nonācām tajā vietā, kur var apsēsties un redzēt visu ieleju. Un tad… viņš norija kaklā sakāpušo kamolu, un pirksti nedaudz saspieda manējos, …es viņam izstāstīju. Par Rendelu. Visu, kas bija noticis.
Sāku saprast, kāpēc īans tik neizprotami bija skatījies uz savu bērnības draugu. Sapratu arī Džeimija saspringušo sejas izteiksmi un tumšos lokus zem acīm. Nezinādama, ko teikt, es tikai saspiedu viņa roku.
- Nebiju domājis kādam to stāstīt… izņemot tevi, viņš piebilda, par atbildi saspiežot manus pirkstus. īsi pasmaidījis, viņš atbrīvoja vienu roku un novilka pār seju.
- Bet īans… nu, viņš… Džeimijs meklēja atbilstošāko vārdu.
- Viņš mani pazīst, saproti?
- Domāju, ka jā. Tu pazīsti viņu visu mūžu, vai ne?
Neko neredzošu skatienu veroties logā, viņš pamāja ar galvu. Atkal bija sācis virpuļot sniegputenis, pret rūti sitās sīkas, par debesim baltākas pārsliņas.
- īans ir tikai gadu vecāks par mani. Manā bērnībā viņš vienmēr te bijis. Līdz četrpadsmit gadu vecumam nepagāja neviena diena, kad es īanu nebūtu redzējis. Un pat pēc tam, kad devos mācībā pie Dūgala, uz Leohu, un vēlāk uz universitāti Parīzē, atgriežoties mājās, es apeju ap mājas stūri, un tur viņš ir, liekas, es nekad nebūtu bijis projām. Mani ieraugot, īans, kā vienmēr, smaidīja, un mēs plecu pie pleca devāmies pāri laukiem un upēm, runājot par visu ko. Džeimijs smagi nopūtās un izvilka ar roku cauri matiem.
- īans… viņš ir daļa no manis, daļa, kas iederas šeit, kas te vienmēr bijusi, viņš centās paskaidrot. Es domāju… man viņam jāizstāsta; nevēlējos justies… atsvešinājies. No īana. No šīs vietas. Viņš pamāja ar roku uz logu, tad pagriezās pret mani, acis blāvajā gaismā izskatījās tumšas. Vai saproti, kāpēc es tā darīju?
- Domāju, ka jā, es atkal klusi sacīju. Un īans?
Džeimijs neveikli paraustīja plecu, it kā cenšoties atbrīvoties no pārāk cieša krekla.
- Es nezinu. Sākumā viņš tikai purināja galvu, it kā nespētu ticēt, bet, kad noticēja… Džeimijs apklusis aplaizīja lūpas, un man radās nojausma, cik daudz šī grēksūdze sniegotajos laukos bija viņam maksājusi. Es redzēju, ka īans grib pielēkt kājās, staigāt šurpu turpu, bet kājas dēļ nevar. Viņš bij savilcis dūres un gluži nobālušu seju visu laiku atkārtoja: “Kā? Nolādēts, Džeimij, kā tu to pieļāvi?”
Viņš papurināja galvu.
- Neatceros, ko es teicu. Ne arī to, ko teica viņš. Mēs kliedzām viens uz otru, tik daudz es zinu. Gribēju viņam sist, bet nevarēju… kājas dēļ. Un viņš gribēja sist man, bet nevarēja arī kājas dēļ. Džeimijs iespurcās smieklos. Jēziņ, mēs noteikti izskatījāmies kā divi ģeķi, vicinājām rokas pa gaisu un aurojām viens uz otru. Bet
es kliedzu ilgāk, tāpēc viņš pēdīgi aizvērās un noklausījās visu līdz galam. Tad, kā no zila gaisa, es vairs nevarēju parunāt, likās, ka tam nav jēgas. Es apsēdos uz akmens un saņēmu galvu rokās. Pēc kāda laiciņa īans teica, ka vajadzētu doties ceļā. Es pamāju, piecēlos, palīdzēju viņam tikt zirgā, un mēs klusējot jājām mājās.
Likās, Džeimijs pēkšņi aptvēra, cik cieši sažņaudzis manu roku. Mazliet atslābināja tvērienu, bet roku pavisam neatlaida, ar īkšķi un rādītājpirkstu grozot manu laulības gredzenu.
- Tā mēs jājām ilgu laiku, viņš klusā balsī turpināja. Līdz izdzirdēju sev aiz muguras slāpētu skaņu un pievilku pavadu, lai īana zirgs var pienākt man līdzās, un ieraudzīju, ka viņš raudājis… vēl arvien raudāja, asaras tecēja pār vaigiem. Viņš redzēja, ka es uz viņu skatos, un sparīgi papurināja galvu, it kā joprojām dusmotos, bet tad pastiepa man roku. Es to saņēmu, un viņš paspieda tik stipri, ka gandrīz salauza man kaulus. Mēs atlaidām rokas un turpinājām ceļu uz mājām.
Kad viss bija izstāstīts, es jutu, ka sasprindzinājums atlaižas.
“Vesels, brāl,” īans bija sacījis, zvārojoties uz vienas kājas guļamistabas durvīs.
- Tad jau viss ir labi? es jautāju.
- Būs labi. Džeimijs atslāba pavisam, atslīgstot dūnu spilvenos. Ieslīdēju zem segas viņam blakus un cieši piespiedos pie sāna. Mēs vērojām, kā krīt sniegs, pārslām klusi švīkstot gar loga rūti.
- Labi, ka esi sveiks un vesels pārnācis mājās, es teicu.
No rīta, atverot acis, redzēju to pašu pelēko gaismu. Džeimijs, jau saģērbies, stāvēja pie loga.
- Ak, esi pamodusies, Armaliet? viņš sacīja, redzot, ka paceļu galvu no spilvena. Tas ir labi. Esmu atvedis tev dāvanu.