Viņš iebāza roku sporanā un izņēma vairākus vara gabaliņus, divus vai trīs mazus akmentiņus, īsu skaidu, ap kuru bija aptīta makšķeraukla, saburzītu vēstuli un veselu sauju lentes.
- Matu lentes? Es nobrīnījos. Paldies. Cik skaistas!
- Nē, tās nav tev, viņš teica un, pieri saraucis, centās atraisīt zilu lenti, kas bija ieķērusies kurmja kājā, kuru viņš nēsāja līdzi kā talismanu pret reimatismu. Lentes domātas Megijai. Domīgi viņš aplūkoja saujā palikušos akmentiņus. Man par pārsteigumu, Džeimijs vienu paņēma un nolaizīja.
- Nē, šitas nav īstais, viņš purpināja un atkal ielaida roku sporanā.
- Pie velna, ko tu tur dari? Skatoties šīs izdarības, manī modās ziņkāre. Viņš neatbildēja, bet izvilka vēl vienu sauju akmeņu, kurus apostīja, atmetot citu pēc cita, līdz nonāca līdz mazam bumbulītim, kas viņam iepatikās. Šim, drošs paliek drošs, viņš vienreiz pārlaida ar mēli, tad starodams iemeta man plaukstā.
- Dzintars, viņš apmierinātā balsī pavēstīja, kad es ar rādītājpirkstu ripināju grumbuļaino akmentiņu pa delnu. Tas likās silts, un gluži nevilšus apsedzu to ar otru roku.
- Protams, tas vēl jānoslīpē, Džeimijs paskaidroja. Bet man likās: būs tev smuka kaklarota. Viņš, manī skatoties, viegli pietvīka. Tas ir… tā ir dāvana mūsu laulību pirmajā gadadienā. Atcerējos to dzintara gabalu, ko tev uzdāvināja Hjū Manro, kad mēs apprecējāmies.
- Man tas vēl ir, es klusi sacīju, glāstīdama savādo, sastingušo koka sulas gabaliņu. Hjū dāvātā dzintara gabalam viena puse bija nošķelta un noslīpēta, izveidojot nelielu lodziņu, pa kuru varēja redzēt dzintarā ieķepušu spāri, kas sastingusi mūžīgā lidojumā. Es to kā spēcīgāko no maniem talismaniem glabāju savā zāļu lādē.
Dāvana mūsu laulību pirmajā gadadienā. Mēs, protams, bijām precējušies jūnijā, nevis decembrī. Bet īstajā kāzu dienas jubilejā Džeimijs sēdēja ieslodzīts Bastīlijā un es… es gulēju Francijas karaļa rokās. Tas nebija īstais laiks, kad ļauties laulību svētlaimes svinībām.
- Tūlīt būs jaunais gads, Džeimijs atkal ierunājās, vērdamies pa logu uz lēni krītošo sniegu, kas apsedza Lelibrokas laukus.
- Man likās, ka ir piemērots brīdis, lai sāktu kaut ko jaunu.
- Es arī tā domāju. Izkāpu no gultas, nostājos vīram blakus pie loga un apņēmu ar roku viņa vidukli. Mēs stāvējām apskāvušies, klusēdami, līdz mans skatiens nejauši krita uz pārējiem dzeltenīgajiem bumbulīšiem, ko Džeimijs bija izņēmis no sporana.
- Pie joda, Džeimij, kas tie tādi? es jautāju, palaižot viņu vaļā tik ilgi, lai norādītu, par ko es runāju.
- Ak tie? Tās ir medus bumbiņas, Armaliet. Viņš vienu paņēma un ar pirkstiem notrauca putekļus. Tās man iedeva Gibsona kundze no ciema. Ļoti labas, tikai sporanā laikam maķenīt apvārtījušās. Džeimijs smaidīdams pastiepa man vaļējo plaukstu. Vai gribi vienu?
34 nodaļa
ES nezināju, ko vai cik daudz īans bija pastāstījis Dženijai par sarunu ar Džeimiju sniegotajos laukos. Viņa pret brāli izturējās kā allaž, lietišķi un skarbi, un šad tad mīļi paķircināja. Taču es viņu pazinu jau gana ilgi, lai saprastu, ka viens no Dženijas lielākajiem talantiem bija spēja ārkārtīgi skaidri uztvert lietas būtību un tad skatīties tai cauri, it kā šāda fakta nemaz nebūtu.
Vairāku mēnešu laikā jūtas un attieksme starp mums četriem mainījās un attīstījās, līdz nostabilizējās saliedēta spēka modelī, kas bija dibināts darbā un balstījās uz draudzību. Savstarpēja cieņa un uzticība bija vienkārši nepieciešamība; darba bija ļoti daudz.
Dženija grūtniecības dēļ kļuva smagnējāka, tāpēc es uzņēmos arvien vairāk un vairāk saimniecības darbu, un viņa arvien biežāk paļāvās uz mani. Nekad nemēģināšu ieņemt viņas vietu; viņa kopš mātes nāves bijusi saimniecības centrālā ass, un tieši pie viņas visbiežāk vērsās kalpotāji un rentnieki. Tomēr arī šie cilvēki pakāpeniski pierada pie manis, izturējās pret mani ar draudzīgu cieņu, kura dažkārt robežojās ar atzīšanu un reizēm pat ar bijību.
Pavasara darbu sākumu vispirms iezīmēja milzīga platību apstādīšana ar kartupeļiem; vairāk par pusi no apstrādātās zemes tika apstādīta ar jauno kultūru tas bija lēmums, kas attaisnojās pēc dažām nedēļām, kad krusa sakapāja izdīgušos miežu asnus. Kartupeļu laksti bija spēcīgi un nolīka uz zemes, tāpēc tie izdzīvoja.
Pastnieks vienm ēr zvana divreiz
Nākamais notikums šajā pavasari bija Dženijas un īana otras meitas Ketrinas Mērijas piedzimšana. Viņa ieradās tik strauji, ka visi, pat Dženija, izbijās. Kādu dienu grūtniece pasūkstījās par sāpēm mugurā un devās atgulties. Pavisam drīz kļuva skaidrs, kas patiesībā notiek, un Džeimijs pa galvu pa kaklu skrēja pēc vecmātes Martina kundzes. Abi ieradās tieši laikā, lai kopā ar visiem, svinot šo notikumu, iedzertu glāzi vīna, kamēr mājas gaiteņos atbalsojās jaundzimušās spalgā brēkšana.
Un tā gads raisīja pumpurus un zaļoja, es arī uzplauku, darbos iegrimusi un mīlestības apņemta, un tā man sadzija pēdējās brūces.
Vēstules pienāca neregulāri, reizēm pasts tika atgādāts reizi nedēļā, reizēm nekas nepienāca mēnesi un pat ilgāk. Ņemot vērā attālumus, kādi ziņnešiem bija jānostaigā, lai piegādātu pastu Hailendā, es uzskatīju par brīnumu to, ka vispār kaut kas sasniedza adresātu.
Taču šodien pienāca liels sainis ar vēstulēm un grāmatām, kuras, lai nodrošinātos pret lietu un sniegu, bija satītas eļļotā pergamentā un pārsietas ar auklu. Aizsūtījusi pastnieku uz virtuvi ieturēties, Dženija uzmanīgi atraisīja auklu un, būdama taupīga saimniece, noglabāja to kabatā. Viņa izšķirstīja nelielo vēstuļu kaudzīti, uz brīdi atliekot malā kārdinoša izskata paciņu kā vēstīja adrese no Parīzes.
- Vēstule īanam… tas droši vien būs rēķins par sēklām, un viena no Džokestas tantes… o, tas gan ir labi, par viņu neko nezinājām vairākus mēnešus, iedomājos, varbūt viņa saslimusi, bet redzu, ka spalva rokā turējusies stingri…
Vēstule, uz kuras adrese bija rakstīta tumšiem, stingriem burtiem, nokrita Dženijas kaudzītē, tai sekoja zīmīte, ko bija atsūtījusi viena no Džokestas precētajām meitām. Tad vēl viena īanam no Edinburgas, Džeimijam no Džereda es pazinu izstiepto, gandrīz nesalasāmo rokrakstu un vēl viena: bieza krēmkrāsas lapa, aizzīmogota ar karalisko Stjuartu nama ģerboni. Kārtējais vēstījums, kurā Čārlzs sūkstās par grūto dzīvi Parīzē un par atraidītas
mīlestības sāpēm, es nospriedu. Vismaz šī izskatījās īsa; parasti viņš, atvieglojot savu dvēseli “cher Džeimsam”, pievaimanāja vairākas lappuses, gramatiski nepareizi poliglotiskā patosā, kas vismaz skaidri parādīja, ka personiskai sarakstei viņš nemeklē sekretāra palīdzību.
- Ooo, trīs franču romāni un dzeju grāmata no Parīzes! Dženija aizrautīgi iesaucās, atverot papīra saini. “C’est un embarras de richesse”,1 hm?! Ko mēs šovakar lasīsim? Viņa izcēla no ietinamā papīra nelielo grāmatu kaudzīti, ar sajūsmā drebošu rādītājpirkstu noglaužot mīksto ādas vāku tai, kas atradās pašā augšā. Dženija mīlēja grāmatas ar tādu pašu kaisli kā brālis zirgus. Faktiski muiža varēja lepoties ar nelielu bibliotēku, un, ja arī vakara atpūta starp darbu un miegam veltāmo laiku sanāca īsa, tad tomēr tajā allaž dažas minūtes tika veltītas lasīšanai.
- Lai strādājot būtu par ko padomāt, Dženija paskaidroja, kad es kādu vakaru redzēju, ka viņa zvārojas no noguruma, un mudināju iet gulēt, nevis palikt nomodā un lasīt priekšā īanam un man. Viņa, aizsegusi muti ar dūri, nožāvājās. Pat ja esmu tā nogurusi, ka gandrīz neredzu vārdus, tie atgriežas nākamajā dienā, kad kuļu sviestu vai veļu vilnu un varu tos apdomāt.