Kad tika pieminēta vilnas velšana, es noslēpu smaidu. Biju pārliecināta, ka no visām Hailendas saimniecībām vienīgi Lelibrokā sievietes vilnu velēja ne tikai senu dziesmu, bet arī Moljēra un Pīrona vārsmu ritmā.
Man pēkšņi atmiņā atausa velējamais šķūnis, kur sievietes sēdēja divās rindās viena otrai pretī, kailām kājām, kailām rokām, ģērbušās visvecākajās drānās, atspiedušās pret sienu, kad ar kājām spēra pa garo, samirkušo vilnas auduma tārpu, iesitot to ciešā, filcētā audumā, kas valkātāju droši pasargātu no Hailendas miglām, pat viegla lietus un dzestruma.
Šad tad kāda no sievietēm piecēlās un izgāja ārā, lai atnestu no ugunskura katlu ar kūpošu urīnu. Augstu saceltiem brunčiem viņa ieplestām kājām iet pa šķūņa vidu, mērcējot audumu, un no
izmirkušās vilnas cēlās karsti, smacējoši garaiņi, bet velētājas, mētājoties ar rupjiem jokiem, pievilka kājas, lai nejauši neapšļakstās.
- Karstas čuras neļauj noplukt krāsai, viena no sievietēm man paskaidroja, kad es, pirmo reizi iegājusi šķūnī, izbrīnā mirkšķināju asaru pilnās acis. Sākumā sievas bija vērojušas, lai redzētu, vai es neatteikšos no darba, bet vilnas velēšana nebija nekāds lielais šoks pēc visa, ko biju redzējusi un darījusi Francijā gan 1944. gada kara hospitālī, gan 1744. gada slimnīcā. Dzīves pamatfunkcijās laiks neko daudz nemaina. Ja neskaita smaku, tad velēšanas šķūnis bija silta, mājīga vieta, kur Lelibrokas sievietes sanāca starp auduma baķiem, plēsa jokus, kopā strādājot dziedāja, kamēr rokas ritmiski kustējās uz galda vai kailās pēdas grima kūpošajā audumā, kad mēs, sēžot uz grīdas, stūmām vilnas veltni tai, kas sēdēja pretī, un tā stūma atpakaļ.
No atmiņām par vilnas velēšanu mani atmodināja smagi soļi gaitenī un auksta, lietus pievilgusi gaisa plūsma, kas iespruka pa atvērtajām durvīm. Tie bija Džeimijs un īans, sarunājoties gēlu valodā, draudzīgi, bet diezgan vienaldzīgi, un tas nozīmēja, ka viņi sprieda par saimniecības lietām.
- Nākamgad lauku vajadzēs susināt, Džeimijs teica, ienākot pa durvīm. Dženija, viņus redzot, bija nolikusi vēstules un aizgājusi pēc tīriem linu dvieļiem, kas glabājās lādē gaitenī.
- Noslaukieties, citādi saslapināsiet paklāju, viņa pavēlēja, iedodot katram pa dvielim. Un velciet nost savus netīros zābakus. Pasts atnācis, īan, tev ir vēstule no tā vīra Pērtā, no tā, kam tu rakstīji par sēklas kartupeļiem.
- 0, ak tā? Nu tad es to izlasīšu, bet vai, to darot, varu dabūt ko ēdamu? īans jautāja, berzēdams slapjo galvu ar dvieli, līdz biezie, brūnie mati stāvēja izslējušies kā eža adatas. Es varētu zirgu apēst, un pat no šejienes es dzirdu, kā trako Džeimija vēders.
Džeimijs nopurinājās kā slapjš suns, aukstās lāses aizšļakstēja pa visu gaiteni, un Dženija spalgi iespiedzās. Krekls kļāvās pie pleciem, un acīs krita garas, lietus izmērcētas, sarūsējuša metāla krāsas matu šķipsnas.
Apliku dvieli vīram ap kaklu.
- Noslaukies, un es jums atnesīšu kaut ko uzēst.
Džeimija izsauciens mani sasniedza virtuvē. Nekad vēl nebiju dzirdējusi no viņa mutes nākam tādu skaņu. Tur bija dzirdams šoks un šausmas, un vēl kaut kas it kā fatālisms, kā cilvēka kliedziens, kurš kritis tīģerim zobos. Es, neko nedomādama, paķērusi paplāti ar auzu plāceņiem, skrēju pa gaiteni uz dzīvojamo istabu.
Kad es iebrāzos istabā, redzēju, ka Džeimijs stāv pie galda, kur Dženija bija nolikusi pasta sūtījumus. Seja bija līķa bālumā, un viņš viegli šūpojās kā aizcirsts koks, kurš gaida, ka kāds iekliegsies: “Krīt!” lai varētu gāzties zemē.
- Kas ir? es pārbijusies iekliedzos, ieraugot viņa seju. Džeimij, kas ir? Kas noticis?
Ar acīm redzamu piepūli viņš paņēma vienu no vēstulēm, kas gulēja uz galda, un sniedza man.
Noliku plāceņus un aši pārlaidu vēstulei acis. Tā bija no Džereda; uzreiz pazinu smalko, ķeburaino rokrakstu.
- “Mīļo radiniek,” es lasīju pie sevis, “…tik priecīgs… vārdi nespēj izteikt manu apbrīnu… Tavs brašums un drosme iedvesmos… nevar negūt panākumus… es lūgšu par Tevi Dievu…” Apjukusi atrāvu skatienu no vēstules. Pie joda, ko viņš tur raksta? Ko tu esi izdarījis, Džeimij?
Ada bija tik saspringta, ka sejā izcēlās vaigukauli, un viņš bez jautrības savilka lūpas smaidā kā miroņgalva, kad paņēma vēl vienu lapiņu šī bija lēti iespiests paziņojums.
- Ne jau es, Armaliet, viņš sacīja. Lapiņas augšējā malā bija uzdrukāts Stjuartu nama ģerbonis. Zem tā rakstītais ziņojums bija īss un formāls.
Dokumentā bija teikts, ka Visuvarenā Dieva svētītais Skotijas karalis Džeimss VIII un Anglijas un Īrijas karalis Džeimss III ar šo apstiprina savas likumīgās tiesības pretendēt uz šo trīs karaļvalstu troni. Līdz ar to pieņem atbalstu šo dievišķo tiesību atjaunošanai no Hailendas klanu vadoņiem, jakobītu vadītājiem un “dažiem Viņa Majestātei karalim Džeimsam uzticamiem pavalstniekiem, kas parakstījuši savu vārdu zem Asociācijas līguma”.
Lasot mani pirksti kļuva ledusauksti, un es sajutu tādas bailes, ka patiešām vajadzēja pielikt pūles, lai turpinātu elpot. Ausis zvanīja pulsējošas asinis, un acu priekšā griezās melni punkti.
Lapas apakšā bija minēti to Skotijas vadoņu vārdi, kas bija paziņojuši visai pasaulei par lojalitāti un likuši savu dzīvību un labo slavu uz Čārlza Stjuarta panākumu kārts. Tur bija Klenrenelda un Glengerija paraksts. Epinas Stjuarts, Aleksandrs Makdonalds no Kepokas, Enguss Makdonalds no Skotas.
Pašā saraksta apakšā bija rakstīts: “Džeimss Aleksandrs Malkolms Makenzijs Freizers no Broktūrekas.”
-Jēzus nolādēts, sasodīts Kristus! es nočukstēju, vēlēdamās, lai atvieglojumam varētu pateikt vēl spēcīgākus vārdus. Tas netīrais suns parakstījis tavu vārdu!
- Kā tad, Džeimijs izmeta. Viņa roka kā čūska aizšāvās līdz neatvērtajai vēstulei uz galda smagai teļādas aploksnei ar skaidri saskatāmu Stjuartu ģerboni zīmoga vaskā. Džeimijs nepacietīgi, saplēšot papīru, atvēra vēstuli. Aši izlasīja un nometa atpakaļ uz galda, it kā būtu apdedzinājis pirkstus.
- Atvainošanās, viņš piesmacis izdvesa. Par to, ka pietrūcis laika atsūtīt dokumentu man, lai pats varu parakstīties. Un pateicība par uzticamo atbalstu. Jēziņ, Klēra! Ko lai es tagad daru?
Kliedziens nāca no sirds dziļumiem, un man uz to nebija atbildes. Bezpalīdzīgi noskatījos, kā Džeimijs noslīgst uz spilvena un stingu skatienu lūkojas ugunī.
Dženija, kas visas šīs drāmas laikā stāvēja kā sastingusi, sakustējās, lai paņemtu vēstules un ziņojumu. Viņa ļoti rūpīgi, lūpas viegli kustinot, visu izlasīja, tad uzmanīgi nolika uz nospodrinātā galda. Pieri savilkusi grumbās, viņa skatījās uz papīra lapām, tad pārgāja pāri istabai pie brāļa un uzlika roku viņam uz pleca.
- Džeimij, viņa sacīja. Seja viņai bija ļoti bāla. Tu vari darīt tikai vienu, mans mīļais. Tev jādodas karot par Čārlzu Stjuartu. Tev jāpalīdz viņam uzvarēt.
Šo vārdu jēga lēnām ielauzās cauri šokam, kas mani bija apņēmis. Asociācijas līguma publicēšana tos, kas bija apakšā
parakstījušies, padarīja par dumpiniekiem un Anglijas troņa nodevējiem. Nebija svarīgi, kā Čārlzam tas bija izdevies vai kur viņš vispār bija dabūjis līdzekļus; viņš patiesi bija nostājies uz sacelšanās ceļa, un Džeimijs tāpat es gribot negribot bijām aizrauti viņam līdzi. Kā jau Dženija bija teikusi, izvēles nebija.