Mans skatiens apstājās pie Čārlza vēstules, kura bija izkritusi Džeimijam no rokas. “…Lai arī būs daudzi, kuri teiks, ka esmu muļķis, ja ēsaistos tādā cīņā bez Luija vai vismez banku! atbalsta, es pat nepieļauju domu, ka atgriezīšos vietā, no kuras esmu nācis,” tur bija rakstīts. “Priecājies līdz ar mani, mans dārgais drauks, jo esmu pārnācis mājās.”
35 nodaļa Mēnesnica
Kad gatavošanās darbi, lai pamestu Lelibroku, gāja plašumā, satraukums un prātojumi aptvēra visu muižas teritoriju. No niedru jumtiem, siena ķīpām un pavarda pelniem izvilka ieročus, kas tur glabājās kopš 1715. gada sacelšanās, notīrīja un uzasināja. Vīrieši, nejauši satikušies, apstājās parunāties, viņi nopietnām sejām stāvēja pulciņos un, galvas kopā sabāzuši, sprieda karstajā augusta saulē. Bet sievietes, skatoties uz viņiem, pieklusa.
Dženijai piemita tādas pašas spējas kā brālim, viņa varēja kļūt neizdibināma, ne ar mājienu neliekot nojaust, ko viņa domā. Es šo talantu apskaužu, mana seja savukārt bija caurspīdīga kā loga rūts. Tādēļ, kad viņa kādu rītu jautāja man, vai es varētu aizvest pie viņas uz brūzi Džeimiju, man nebija ne mazākās nojautas, kādēļ tas vajadzīgs.
Džeimijs ienāca brūzī tūlīt aiz manis, nostājās pie durvīm un gaidīja, līdz acis aprada ar puskrēslu. Tad dziļi un ar acīm redzamu prieku ieelpoja rūgteno, mikla sīvuma pievilgušo gaisu.
- Ahh, viņš sapņaini nopūtās. Es varētu noreibt no elpošanas vien.
- Nu tad uz bridi aizturi elpu, jo tu man esi vajadzīgs ar skaidru galvu, māsa ieteica.
Viņš paklausīgi ievilka plaušās gaisu, piepūta vaigus un gaidīja. Dženija ar menti iebakstīja jokdarim vēderā, un Džeimijs, strauji izpūšot elpu, zemu noliecās.
- Klauns, viņa nikni noteica. Gribēju aprunāties ar tevi par īanu.
Džeimijs paņēma no plaukta tukšu spaini un, apgāzis to otrādi, apsēdās. Viņam virs galvas atradās ar eļļotu papīru aizklāts logs, pa kuru iespīdēja nedaudz gaismas, kas aplēja viņa matus ar tumšu vara mirdzumu.
- Kas ir ar īanu? viņš jautāja.
Tagad bija Dženijas kārta smagi pūst. Viņa stāvēja pie platas baļļas, kurā rūga klijas, izplatot miklu siltumu, kas smaržoja pēc graudiem, apiņiem un alkohola.
- Gribu, lai jūs ņemat īanu līdzi karā.
Džeimija uzacis strauji savilkās uz augšu, bet pagaidām viņš neko neteica. Dženijas acis sekoja mentes kustībām, uzmanot maisījuma gludo plūdumu. Džeimijs, lielās plaukstas brīvi nolaidis starp ceļiem, domīgi lūkojās uz māsu.
- Vai tev apnicis būt precētai sievai, ko? viņš nevērīgi ierunājās. Domāju, ka būtu vieglāk aizvest īanu uz mežu un nošaut, ja tu tā vēlies. Virs baļļas aši uzzibsnīja zilu acu skatiens.
- Ja es gribētu kādu nošaut, Džeimij Freizer, es to izdarītu pati. Turklāt īans nebūtu pirmais, ko es vēlētos nolaist no kājas.
Džeimijs iespurcās, un viens lūpu kaktiņš savilkās uz augšu.
- Ak tā gan? Kāpēc tad tu to prasi?
Sievietes pleci kustējās nepārtrauktā ritmā, viena kustība saplūda ar nākamo.
- Tāpēc, ka es lūdzu tevi.
Džeimijs izpleta labās rokas pirkstus uz ceļgala, izklaidīgi glāstot robaino rētu, kas zigzagā stiepās pa visu vidējo pirkstu.
- Tas ir bīstami, Dženij, viņš klusi sacīja.
- Es zinu.
Joprojām nenovēršot acis no rokas, viņš lēnām papurināja galvu. Brūce bija labi sadzijusi, un plauksta kustējās diezgan veikli, bet stīvais ceturtais pirksts un raupjie rētaudi delnas virspusē piešķīra tai savādu un kroplīgu izskatu.
- Tu tikai domā, ka zini.
- Es zinu, Džeimij.
Tagad gan viņš pacēla galvu. Likās, viņš kļuvis nepacietīgs, tomēr centās saglabāt vēsu prātu.
- Kā tad, es zinu, ka īans tev stāstījis par kaujām Francijā un visu citu. Bet tev nav nekādas nojēgas, kā ir patiesībā, Dženij. Mo cridh', nav runa par lopu zagšanu. Tas ir karš, un izskatās, ka būs briesmīgs slaktiņš. Tas ir…
Mente ar troksni atsitās pret baļļas malu un iekrita atpakaļ kliju maisījumā.
- Nesaki, ka es nezinu, ko tas nozīmē! Dženija aizsvilās. Ak, stāsti? Kā tu domā, kurš kopa īanu, kad viņš atgriezās no Francijas ar puskāju, degdams drudzi, kas viņu gandrīz piebeidza?
Dženija uzsita ar plaukstu pa solu. Uzvilktie nervi nebija izturējuši.
- Nezinu? Es nezinu? Es lasiju tārpus no stumbeņa jēlās gaļas, jo viņa paša māte to nespēja izdarīt! Es turēju nokaitētu nazi pie kājas, lai brūce aizvilktos! Es ostīju gruzduma dvaku, kā svilinot cūku, un klausījos viņa kliedzienos! Un tu uzdrošinies te sēdēt un teikt, ka es… ne… NEZINU, kas ir karš!
No dusmām viņai pa vaigiem plūda asaras. Viņa tās notrauca un meklēja kabatā mutautiņu.
Džeimijs, lūpas cieši sakniebis, piecēlās, izņēma no piedurknes kabatlakatu un sniedza māsai. Viņš zināja, ka tagad labāk nemēģināt pieskarties vai censties mierināt. Bridi viņš stāvēja un skatījās uz māsu, kas nikni trina acis un pilošo degunu.
- Nu labi, tātad tu zini, viņš piekāpās. Un tomēr tu gribi, lai es ņemu īanu līdzi?
- Jā. Dženija aši izšņauca degunu un noslaucīja to, tad iebāza mutautu kabatā.
- Džeimij, viņš labi zina, ka ir sakropļots. Pārāk labi. Bet kopā ar tevi viņš to varētu. Viņam ir zirgs; iet kājām nevajadzēs.
Džeimijs nepacietīgi atmeta ar roku.
- Runa jau nav par to, vai viņš spēs vai ne. Vīrietis var izdarīt to, kas viņam jāizdara… Kāpēc tu domā, ka viņam tas jādara?
Atguvusi savaldīšanos, Dženija izzvejoja no baļļas menti un nopurināja. Pār kublu izšļakstījās brūnas lāses.
- Viņš tev nav prasījis, vai ne? Vai būs tev vajadzīgs?
-Nē.
Viņa ielika menti atpakaļ brūvējumā un atgriezās pie darba.
- īans ir pārliecināts, ka nav tev vajadzīgs tāpēc, ka ir kleins un ka nevar būt noderīgs. Viņa pacēla galvu, raižpilnās tumšzilās acis bija tieši tādas pašas kā brālim. Tu pazini īanu agrāk, Džeimij. Tagad viņš ir citāds.
Negribīgi pamājis ar galvu, viņš atkal apsēdās uz apgāztā spaiņa.
- Kā tad. Bet to jau varēja gaidīt, vai ne? Liekas, viņš jūtas tīri labi. Džeimijs palūkojās uz māsu un pasmaidīja.
- Viņš ir laimīgs ar tevi, Dženij. Ar tevi un bērneļiem.
Viņa pamāja tā, ka melnās cirtas nošūpojās. Jā, ir, viņa klusi piekrita. Tāpēc, ka man viņš ir vesels vīrietis un vienmēr tāds būs. Tad viņa ieskatījās brālim tieši acīs. Bet, ja īans domās, ka tev viņš nav vesels vīrs, tad tāds arī nejutīsies. Tādēļ es gribu, lai tu ņem viņu līdzi.
Džeimijs salika kopā pirkstus, atspieda elkoņus uz ceļiem un zodu atbalstīja uz saņemtajām rokām.
- Šoreiz nebūs tā kā Francijā. Toreiz kaujā tu riskēji tikai ar savu dzīvību. Šeit… Viņš saminstinājās, bet tad turpināja: Dženij, šī ir nodevība. Ja noies greizi, tie, kas seko Stjuartiem, visticamāk, dzīvi beigs uz karātavām.
Dženijas parasti bālā seja nobālēja vēl vairāk, bet kustības nekļuva lēnākas.
- Man nav izvēles, viņš turpināja, nenolaižot acu no māsas.
- Bet vai tu gribi riskēt, ka zaudēsi mūs abus? Vai tu gribi, lai īans raugās no karātavām uz sārtu, kur .cepināsies viņa iekšas? Tu ļausi riskēt ar to, ka bērni augs bez tēva… lai glābtu viņa lepnumu? Džeimija seja, gandrīz tikpat bāla kā Dženijai, vizēja brūža pustumsā.