Tagad mente kustējās lēnāk, tai trūka pirmītējā straujuma, bet Dženijas balss bija tikpat nesatricināma kā pamatīgā, nemainīgā maisīšana.
- Man būs vesels vīrs, viņa mierīgi atbildēja. Vai nekāds.
Džeimijs ilgi sēdēja nekustēdamies, tikai skatīdamies uz māsas
tumšo, strādājot noliekto galvu.
- Labi, beidzot viņš padevās. īana sieva nepacēla galvu, arī maisīšanas ritms nemainījās, tikai baltais lakatiņš, likās, paliecās uz brāļa pusi.
Džeimijs skaļi izelpoja, tad piecēlās un spēji pagriezās pret mani.
- Nāc ārā no šejienes, Armaliet, viņš sacīja. Jēziņ, es noteikti esmu pilnā.
- Kāpēc tu iedomājies, ka drīksti mani izrīkot? īanam deniņos nikni pulsēja asinsvads. Dženija ciešāk saspieda manu roku.
Džeimija uzstājīgais aicinājums īanam doties līdzi un pievienoties Stjuartu armijai vispirms modināja neticību, tad aizdomas un, kad Džeimijs nepadevās, dusmas.
- Muļķis tāds, īans pateica skaidri un gaiši. Tu labi zini, ka es esmu kroplis.
- Es zinu to, ka tu esi lielisks cīnītājs, un kaujas laukā sev blakus es negribētu nevienu citu, Džeimijs palika pie sava. Sejā nemanīja ne šaubas, ne nedrošību; viņš bija piekritis izpildīt Dženijas lūgumu un izdarīs to, lai notiek kas notikdams. Mēs esam tā kāvušies pietiekami bieži. Vai tagad atstāsi mani vienu?
īans, nepacietīgi pamādams ar roku, noraidīja glaimus.
- Var jau būt. Bet, ja man nokritīs vai salūzīs kāja, tad gan es būšu varen labs karotājs… locīšos zemē kā tārps, gaidīdams pirmo sarkansvārci, kurš nāks uzdurt mani uz iesma. Turklāt, viņš nikni palūrēja uz svaini, kā tu domā, kurš tavā vietā rūpēsies par saimniecību, līdz tu atgriezīsies, ja kopā ar tevi būšu aizgājis karā?
- Dženija, Džeimijam bija gatava atbilde. Es atstāšu gana daudz viru, kas padarīs smagos darbus; ar rēķiniem viņa veikli tiks galā.
īans savilka uzacis un pateica kādu rupjību gēlu valodā.
- Pog ma mahon!' Tu gribi, lai es viņu pametu vienu vadīt saimniecību, kad brunču stērbelē ķeras trīs bērneļi un vīru tikai puse no vajadzīgā skaita? Vecīt, tev nav visi mājās! Pametis uz augšu abas rokas, īans pagriezās pret bufeti, kur stāvēja viskijs.
Dženija, kas ar Ketrinu klēpī sēdēja man blakus uz dīvāna, klusi pie sevis kaut ko nočukstēja. Viņas roka zem mūsu kopā sakļautajiem svārkiem sameklēja manējo un saspieda.
- Kāpēc tu iedomājies, ka drīksti mani izrīkot?
Džeimijs sarauktu pieri brīdi vēroja māsasvīra saspringto muguru. Pēkšņi viņam mutes kaktiņā noraustījās muskulītis.
- Tāpēc, ka esmu lielāka auguma, joprojām nikni lūrēdams caur pieri, viņš kareivīgi attrauca.
īans apcirtās, un viņa sejā atspoguļojās neticība. Nepilnu sekundi acis raudzījās neizpratnē. Tad pleci iztaisnojās un zods paslējās uz augšu.
- Es esmu vecāks, viņš tikpat nikni lūrēja pretī.
- Bet es esmu stiprāks.
- Nē, neesi vis!
- Esmu gan!
- Nē, es esmu stiprāks!
Abu vīriešu balsīs skanēja smiekli, bet tos caurvija nāvīgas nopietnības pavediens; kaut arī šo sīko ķildu varēja uztvert kā joku, viņi pilnībā ieklausījās otrā tikpat uzmanīgi, kā bija darījuši bērnībā vai jaunībā. Džeimija uzsaucienā skanēja izaicinājuma atbalsis, kad viņš atrāva vaļā krekla aproci un piedurkni.
- Pierādi, viņš izmeta. Ar nevērīgu rokas kustību viņš notrauca visu, kas atradās uz šaha galdiņa, apsēdās pie tā un atspieda elkoni uz inkrustētās virsmas, tad, gatavojoties sacensībai, iekustināja
pirkstus. Tumšzilās acis zvērodamas raudzījās īana tumši brūnajās, kurās dega līdzvērtīgas dusmas.
īanam vajadzēja pussekundi, lai novērtētu situāciju, tad viņš ar strupu galvas mājienu apliecināja piekrišanu, un biezie, tumšie mati noslīga pār pieri.
Rāmi un noteikti viņš tos atbīdīja, atpogāja krekla aproci, ļoti lēnām, ne uz mirkli nenovēršot acis no pretinieka, uzrotīja piedurkni līdz plecam.
No vietas, kur es stāvēju, varēju redzēt īana seju, iedegušie vaigi bija mazliet pietvīkuši, smailais, šaurais zods mērķtiecīgi izsliets. Džeimija seju es neredzēju, bet viņa apņēmību daiļrunīgi pauda muguras un plecu līnija.
Abi vīrieši rūpīgi izvēlējās labāko vietu, kur atbalstīt elkoņus, ar smailo locītavu braukādami šurpu turpu, lai pārliecinātos, ka virsma nav slidena.
Ievērojot rituāla prasības, Džeimijs izpleta pirkstus, plaukstu pavērsis pret īanu. Tas rūpīgi nolika pretī savējo. Pirksti sakļāvās, uz brīdi izveidojot spoguļattēlu, tad viena plauksta paliecās pa labi, otra pa kreisi un pirksti atkal cieši savijās.
- Gatavs? Džeimijs jautāja.
- Gatavs, īans atsaucās mierīgā balsī, bet acis zem plānajām uzacīm zvīļoja.
Abu cīkstoņu muskuļi uzreiz saspringa visā rokas garumā un asi izspiedās, kad viņi savās vietās sakustējās, meklējot izdevīgāko pozīciju.
Dženija uztvēra manu skatienu un izbolīja acis. Šādas izdarības viņa no Džeimija nebija gaidījusi.
Vīrieši tā koncentrējās uz sadotajām rokām, ka neko apkārt nemanīja. Sejas bija no piepūles tumši pietvīkušas, deniņi mitri no sviedriem, un acis mazliet izspiedušās. Pēkšņi es redzēju, ka Džeimijs, ieraudzījis īana lūpas sakniebjamies, atrāva skatienu no sažņaugtajām dūrēm. īans, sajutis pretestības maiņu, pacēla galvu, ieskatījās Džeimijam acīs… un abi sāka skaļi smieties.
Rokas, krampjaini saķērušās, vēl bridi turējās kopā, tad atrisa.
- Tātad neizšķirts. Džeimijs atbīdīja sviedros izmirkušu matu šķipsnu. Un labsirdīgi papurināja galvu, skatoties uz īanu.
- Labi, vecais. Ja es arī varētu tevi izrīkot, es to nekad nedarītu. Bet lūgt taču es tevi varu, ko? Vai nāksi man līdzi?
īans noslaucīja kaklu vienā pusē, kur sviedru tērcīte bija samitrinājusi krekla apkakli. Skatiens apskrēja istabu, mirkli apstājoties pie Dženijas. Viņas seja nebija bālāka kā parasti, bet es redzēju zem zoda ātri sitamies pulsu. īans, kamēr ļoti rūpīgi norotīja piedurkni, cieši raudzījās sievā. Manīju, kā Dženijai no kleitas izgriezuma augšup kāpj tumšsārts pietvīkums.
Kā domās iegrimis, īans paberzēja žokli, tad pagriezās pret Džeimiju un papurināja galvu.
- Nē, mīļo brāl, viņš sirsnīgi sacīja. Tev mani vajag te, un te es arī palikšu. Viņa skatiens pievērsās Dženijai, kura turēja plecam piespiestu Ketrinu, tad mazajai Megijai, kas ar netīrajām roķelēm bija iekrampējusies mammas svārkos. Un man. īana platā mute savilkās vieglā smaidiņā. Es palikšu šeit, viņš atkārtoja.
- Sargājot tavu vājāko pusi, draugs.
- Džeimij?
- Jā? Atbilde atskanēja nekavējoties; es zināju, ka viņš nebija aizmidzis, lai arī gulēja nekustīgi kā akmens skulptūra uz kapa. Mēnesnīca vērta istabu gaišu, un es varēju saskatīt vira seju, kad viņš piecēlās, atbalstoties uz elkoņa; it kā spētu redzēt cauri smagajām sijām, viņš lūkojās uz augšu atklātajās nakts debesīs un zvaigznēs.
- Tu taču nedomā mani atstāt mājās, vai ne? Man ne prātā nenāktu uzdot šo jautājumu, ja šovakar nebūtu norisinājusies scēna ar īanu. Kad bija norunāts, ka īans paliks Lelibrokā, viņi abi apsēdās izstrādāt darbības plānu kuri vīri dosies līdzi vadonim glābt princi un kuri paliks kopt lopus un ganības un uzturēt kārtību muižā.
Es zināju, ka pieņemt šos lēmumus bija ārkārtīgi grūti, lai arī Džeimijs to neizrādīja, mierīgi apspriežoties ar īanu, vai varēs iztikt