Выбрать главу

bez kalēja Rosa, un nosprieda, ka tas būtu iespējams, taču arklu lemeši, kas būs vajadzīgi pavasari, jāsalabo pirms došanās ceļā. Vai Džozefs Freizers Kērbijs varētu doties karā, un nolēma, ka nevarēs, jo viņš bija galvenais atbalsts ne tikai paša saimei, bet ari atraitnēs palikušajai māsai. Abu ģimeņu vecākais dēls Brendans deviņu gadu vecumā nebija gatavs aizstāt tēvu, ja Džozefs neatgrieztos.

Visu vajadzēja ārkārtīgi smalki izsvērt. Cik vīriem būtu jāiet, lai daudzmaz ietekmētu kara iznākumu? Dženijai bija taisnība Džei­mijam izvēles nebija. Viņam atlika vien palīdzēt Čārlzam Stjuartam gūt uzvaru. Un, paturot prātā šo mērķi, vajadzēja savākt cik iespē­jams vairāk vīru un ieroču.

Bet otrā pusē stāvēju es un manas zināšanas vai to trūkums par kara briesmīgo sakāvi. Mums bija izdevies novērst to, ka Čārlzs Stjuarts dabū naudu sacelšanās finansēšanai, un tomēr “skaistais princis” pārgalvīgs, bezpalīdzīgs un apņēmies atgūt sev pienāko­šos mantojumu bija izkāpis Skotijas krastā, lai Glenfinanā pulci­nātu kopā klanus. Vēlāk pienāca vēstule no Džereda, kurā bija rak­stīts, ka Čārlzs šķērsojis Lamanšu divās mazās fregatēs, ko tam sa­gādājis bijušais vergu tirgotājs Antuāns Volšs, kurš ļoti acīgi prata pamanīt izdevīgu darījumu. Viņaprāt, Čārlza avantūra nebija tik riskanta kā vergu tirgošana, attaisnojams bet varbūt tomēr neat­taisnojams risks. Vienu fregati bija aizturējuši angļi, otra nogādā­jusi Čārlzu drošībā uz sauszemes Eriskejas salā.

Princi, kad viņš nokāpa no kuģa, pavadīja tikai septiņi ceļa­biedri, kuru vidū bija nelielas bankas īpašnieks Īnīess Makdonalds. Nespēdams nodrošināt līdzekļus visai militārajai operācijai, viņš bija piešķīris naudu, par kuru iegādājās nelielu daudzumu zobenu, un tas arī bija viss Čārlza armijas bruņojums. Džereda vēstules tonis vienlaikus pauda apbrīnu un šausmas par pārdrošību, bet, palikdams uzticīgs jakobītiem, darīja, ko varēja, lai savas bažas nomāktu.

Līdz šim Čārlzam bija veicies. Mūsu ausis sasniedza Hailendas baumu biroja izplatīta ziņa, ka Viņa Augstība izkāpis Eriskejas salā, pēc tam devies uz Glenfinanu un tur dažu lielu brendija mucu

sabiedrībā gaidīja, vai klani atsauksies aicinājumam pulcēties zem viņa karoga. Un pēc vairākām stundām, kas noteikti krietni bija paplosījušas gaidītāju nervus, pa stāvajām, zaļajām kalnu nogā­zēm lejā bija nonākuši trīs simti Kameronu klana vīri, kurus bija vedis nevis vadonis, jo viņa nebija mājās, bet viņa māsa Dženija Kamerona.

Kameroni bijuši pirmie, bet saskaņā ar Asociācijas līguma no­teikumiem viņiem bija pievienojušies arī citi klani.

Ja, par spīti visiem pūliņiem, Čārlzs neapturami devās pretī ka­tastrofai, tad cik Lelibrokas vīru varētu pataupīt un atstāt mājās, lai vismaz kaut ko paglābtu no posta?

īans pats būtu drošībā tik daudz bija skaidrs, un šī apziņa bija kā veldzējošs balzams Džeimija garam. Bet citi sešdesmit ģimenes, kas dzīvoja Lelibrokā? Izvēlēties, kuram iet un kuru atstāt mājās, bija gandrīz tas pats, kas izraudzīties vīrus upurēšanai. Biju jau agrāk saskārusies ar komandieriem, vīriem, kurus karš spieda pie­ņemt šādus smagus lēmumus, -unes zināju, ko tas viņiem maksā.

Džeimijs to izdarīja viņam nebija izvēles -, bet divos jautā­jumos viņš bija palicis nesatricināms: neviena sieviete un neviens jauneklis, kuram vēl nav astoņpadsmit gadu, neies līdzi karaspē­kam. Par to īans nedaudz brīnījās ja sievietes, kurām bija mazi bērni, lielākoties palika mājās, tad nebija nekas neparasts, ka Hailendas sievas sekoja saviem vīriem kaujā, gatavoja viņiem ēdienu, aprūpēja un arī pašas pārtika no armijas ēdiena. Un puiši, kuri jau četrpadsmit gadu vecumā uzskatīja sevi par vīriešiem, justos ļoti pazemoti, ka viņus svītro no karavīru sarakstiem. Bet Džeimijs bija devis pavēles tonī, kas nepieļauj iebildumus, un īans, brīdi svārstī­jies, bija tikai pamājis ar galvu un visu pierakstījis.

īana un Dženijas klātbūtnē nebiju gribējusi jautāt, vai šis aizlie­gums attiecas arī uz mani. Tāpēc, ka attiecas vai neattiecas es, vienalga, ietu viņam līdzi, lai tur vai kas.

-     Atstāt tevi mājās? Džeimijs pārjautāja, un es redzēju, ka lūpas savelkas šķībā smaidiņā. Tu pieļauj, ka man būtu cerības kaut ko tādu panākt?

-                Nē, es, izjūtot spēju atvieglojumu, ieritinājos viņam azotē.

-     Nebūtu vis. Bet es iedomājos, ka tu varētu tādu iespēju apsvērt.

Viņš nicinoši nosprauslojās un pavilka uz augšu manu galvu, līdz tā atradās viņam uz pleca.

-    Kā tad. Ja es iedomātos kaut ko tādu darīt, tad man vajadzētu ar ķēdi tevi pieslēgt pie kāpņu margām; diez vai kas cits spētu tevi noturēt. Jutu, ka viņš noraidoši papurina galvu. Nē. Man gribot negribot jāņem tevi līdzi, Armaliet. Tu zini šo to tādu, kas ceļā, iespējams, var noderēt pat ja tagad tas šķietami neko nenozīmē, vēlāk var noderēt. Piedevām tu esi reti laba dziedniece, Armaliet, es nevaru liegt vīriem tavas zināšanas, un tās noteikti būs nepie­ciešamas.

Paplikšķinājis man pa plecu, viņš nopūtās.

-    Es atdotu visu, mo duinne, lai varētu atstāt tevi mājās, bet tas nav iespējams. Tātad tu nāksi man līdzi tu un Fērguss.

-     Fērguss? Šāds lēmums mani izbrīnīja. Bet man likās, ka jaunos puikas tu neņemsi!

Viņš atkal nopūtās un piespieda manu plaukstu sev pie krūtīm, kur zem mazā iedobuma lēnām un rimti pukstēja viņa sirds.

-    Nu, ar Fērgusu ir mazliet citādi. Pārējie puiši tos es neņemšu tāpēc, ka viņi te iederas; ja viss saies grīstē, tad viņi būs tie, kas neļaus savām ģimenēm nomirt badā, apstrādās laukus un kops lopus. Viņiem droši vien, ja notiks ļaunākais, vajadzēs ātri kļūt par vīriem, bet viņi vismaz būs mājās un varēs to darīt. Bet Fērguss… te nav viņa vieta, Armaliet. Un Francijā arī ne, citādi es sūtītu viņu atpakaļ. Arī tur viņam nav vietas.

-    Viņa vieta ir pie tevis, es sapratusi klusi sacīju. Tāpat kā man.

Džeimijs ilgi neteica ne vārda, tad viegli saspieda manu roku.

-    Kā tad, tas ir tiesa, viņš tikpat klusi atbildēja. Tagad guli, mo duinne, ir jau vēls.

Niķīga raudāšana pacēla mani līdz nomoda robežai trešo reizi. Mazajai Ketrinai nāca zobiņi, un viņai bija vienalga, ka visi to

uzzina. Dzirdēju, ka gaiteņa otrā galā savā istabā miegaini mur­mina īans un skaļākā balsi runā Dženija, kad viņa, samierinājusies ar likteni, cēlās no gultas midzināt zīdaini.

Tad izdzirdēju koridorā klusus, smagus soļus un aptvēru, ka Džeimijs, kas joprojām bija nomodā, basām kājām staigā pa māju.

-     Dženij? Viņa balss, pieklusināta, lai kādu neuzmodinātu, skaidri izskanēja muižas nama klusumā, kurā lāgiem kaut kas no­krakšķēja.

-     Dzirdēju maziņo raudam, viņš sacīja. Viņa nevar gulēt, man arī nenāk miegs, bet tu gan vari. Ja viņa ir paēdusi un sausa, varbūt mēs kādu brīdi varam pavadīt viens otra sabiedrībā, bet tu tikmēr paguli.

Dženija apspieda žāvas, un es viņas balsī sadzirdēju smaidu.

-     Džeimij, mīļais, tu esi īsta Dieva dāvana mātei. Jā, puncis vi­ņai pilns kā bungas un autiņi šobrīd ir sausi. Ņem viņu, un izklai­dējiet viens otru. Durvis aizvērās, un es atkal dzirdēju smagos soļus, kas tuvojās mūsu istabai, tad Džeimijs sāka mierinoši dudi­nāt, sarunājoties ar mazuli.

Ieritinājos dziļāk dūnu pēļa siltumā un atkal laidos miegā, neskaidri dzirdot mazuļa činkstēšanu, kuru laiku pa laikam pār­trauca žagas, un Džeimija dobjo, neskanīgo dungošanu, mierinošu kā saulē dūcošu bišu strops.