- Nu, mazo Kitij, ciamar a tha thu? Much, mo naoidheachan, much.1
Balsīm te pietuvojoties mūsu istabai, te attālinoties, es slīgu
arvien dziļāk miega skāvienos, tomēr centos palikt nomodā, jo gribēju viņus dzirdēt. Varbūt kādu dienu Džeimijs turēs rokās pats savu bērnu, platajā plaukstā saņēmis mazo, apaļo galviņu, bet apaļīgo augumiņu cieši piespiedis pie pleca. Un tā viņš dziedās pats savai meitai, dziesmu bez melodijas, kas liegi un klusi san tumsā.
Smeldzi, kas pastāvīgi spieda manu sirdi, nosmacēja maiguma uzplūds. Reiz es biju ieņēmusi bērnu; es to varēju vēlreiz. Feita bija dāvājusi man zināšanas, Džeimijs devis drosmi un līdzekļus to izmantot. Rokas viegli gulēja man uz krūtīm, aptverot to apaļumu,
nešaubīgi zinot, ka kādu dienu tās baros manas sirds bērnu. Džeimija dziedāšanai skanot ausīs, ieslīgu miegā.
Kaut kad vēlāk es atkal sasniedzu nomoda robežu, atvēru acis un ieraudzīju gaismas pielietu istabu. Bija uzlēcis apaļš un spožs mēness, un plakanajā divu dimensiju atveidā, bez ēnām, skaidri varēja redzēt visu, kas te atradās.
Bērns bija apklusis, bet gaitenī es dzirdēju Džeimija balsi, viņš joprojām runāja, nu jau krietni klusāk, gandrīz murmināja. Un arī tonis bija mainījies; tas nebija ritmisks, jautrs, kā mēdz runāt ar maziem bērniem, bet vārdi plūda saraustīti, ar pauzēm, kā vīrietim, kas meklē ceļu cauri savas sirds tuksnesim.
Ziņkāres mocīta, es izslīdēju no gultas un klusiņām pielavījos pie durvīm. Varēju viņus abus redzēt gaiteņa galā. Džeimijs vienā kreklā sēdēja atbalstījies pret logu. Basās kājas savilcis uz augšu, viņš uz tām, turot klēpī, bija atbalstījis mazo Ketrinu Mēriju ar seju pret sevi; mazuļa tuklās kājeles nemierīgi spārdīja tēvoča vēderu.
Mazulītes seja bija neizteiksmīga un gaiša kā mēness, acis tumši avoti, kas uztvēra sava nomoda biedra vārdus. Džeimijs atkal un atkal vilka ar pirkstu pa meitenes vaiga līniju un sirdi plosošā maigumā kaut ko čukstēja.
Viņš runāja gēlu valodā un tik klusi, ka es nebūtu sapratusi, ko viņš saka, pat ja zinātu vārdu nozīmi. Bet čuksti bija piesmakuši un mēness, kas spīdēja pa sīkrūšu logu viņam aiz muguras, izgaismoja asaru tercītes, kas neapvaldītas tecēja pār seju.
Šādā brīdī nedrīkst iejaukties. Es atgriezos vēl siltajā gultā, paturot prātā ainu, kurā Lelibrokas kungs puspliks sēž mēnesnīcā, izlejot savu sirdi nezināmai nākotnei, un auklē klēpī solījumu, ko devušas viņa dzimtas asinis.
Kad es no rīta pamodos, man turpat blakus uzvēdīja silta, nepazīstama smarža un kaut kas bija ieķēries matos. Atvēru acis un ieraudzīju collu no mana degungala sapņaini čāpstinām Ketrinas Mērijas rožu lūpiņas, tuklā roķele bija sagrābusi manus matus virs
kreisās auss. Es uzmanīgi izpiņķēju pirkstiņus, un viņa sakustējās, bet tad apvēlās uz vēdera, pievilka ceļus pie krūtīm un atkal aizmiga.
Bērnam otrā pusē gulēja Džeimijs, seju daļēji ieslēpis spilvenā. Viņš pavēra vienu aci, dzidri zilu kā rīta debesis.
- Labrīt, Armaliet, viņš klusā balsī mani sveicināja, lai neuzmodinātu mazo gulētāju. Smaidīdams viņš piecēlās gultā sēdus.
- Jūs abas izskatāties ļoti mīļas, kad tā guļat vaigu pie vaiga.
Izbraucu ar roku cauri matu pinkām un uzsmaidīju Kitijas dupsim, kas neiedomājamā leņķī jocīgi slējās gaisā.
- Diez cik ērti neizskatās, es nospriedu. Bet viņa ir aizmigusi, tad jau laikam nav tik traki. Cik ilgi jūs pagājušo nakti palikāt nomodā? Nedzirdēju, kad apgūlāties man blakus.
Džeimijs nožāvājās un ari ielaida pirkstus matos, atbīdot tos no sejas. Lai gan zem acīm melnēja tumši loki, likās, viņš ir rāms un apmierināts.
- 0, kaut kad. Vismaz mēness vēl spīdēja. Negribēju modināt Dženiju, nesot mazo atpakaļ, tāpēc ieliku viņu gultā starp mums, un viņa tā ari visu nakti ne reizi nepakustējās.
Mazulīte ar elkoņiem un ceļiem mīcīja matraci, ņurdēdama kaut ko meklēja gultas drēbēs. Droši vien tuvojās rīta ēdienreize. Šis pieņēmums tūlīt arī tika apstiprināts, kad viņa, vēl cieši aizmiegtām acīm, pacēla galvu un palaida veselīgu bļāvienu. Es steigšus paņēmu bērnu rokās.
- Kuš, kuš, kuš, es murmināju, glāstot saspringto muguriņu. Nolaidu kājas pār gultas malu, tad pastiepu roku atpakaļ un noglāstīju Džeimija galvu. Rupjie, košie mati, ko turēju saujā, bija silti.
- Aiznesīšu viņu Dženijai, es teicu. Vēl ir agrs; paguli vien.
- Labprāt, Armaliet, Džeimijs sacīja un sarāvās no bērna skaļās brēkšanas. Tiksimies brokastīs, labi? Viņš apvēlās uz muguras, sakrustoja rokas uz krūtīm savā iecienītajā gulēšanas pozā, un mēs ar Ketrinu Mēriju vēl nebijām lāgā tikušas līdz durvīm, kad sāka dziļi elpot.
Meitenīte sparīgi locījās, meklējot krūti, un vīlusies kunkstēja, kad tā uzreiz netika piedāvāta. Es raitā solī gāju pa gaiteni un
satikos ar Dženiju, kura, atsaucoties uz savas atvases kliedzieniem un pa ceļam velkot mugurā zaļus ritasvārkus, izsteidzās no savas istabas. Sniedzu viņai bērnu, kurš prasīgi vicināja gaisā dūrītes.
- Tā, mo mūirninn\ kuš, nu, kuš, Dženija bubināja. Aicinot savilkusi uz augšu uzaci, viņa paņēma no manis bērnu un pagriezās pret savu istabu.
Es arī iegāju istabā un apsēdos uz sajauktās gultas, bet Dženija ieņēma vietu uz soliņa, kur pie pavarda parasti zīdīja bērnus, un steigšus izvilka vienu krūti. Mazā, ņaudošā mutīte uzreiz saspieda galiņu, un mēs atviegloti atslābām, kad pēkšņi iestājās klusums.
- 0! Dženija nopūtās. Kad sāka plūst piens, viņas pleci atslāba vēl mazliet. Tā jau ir labāk, mazo sivēntiņ, vai ne? Dženija atvēra acis, dzidri zilas kā brālim, un man uzsmaidīja.
- Cik labi, ka paturējāt mazo pie sevis visu nakti; es gulēju kā nosista.
Es paraustīju plecus un smaidīdama vēroju pilnīgā apmierinājuma ainu, kad māte un bērns kopā jūtas labi. Mazās galviņas izliekums precīzi atkārtoja augsto, apaļo Dženijas krūts izliekumu, un klusas, žļurkstošas skaņas nāca no tīstoklīša, kas, ļengani piespiedies mātes augumam, iekļāvās klēpja ielokā.
- To jau tavs brālis, nevis es, atbildēju. Liekas, ka viņam ar māsasmeitu labi sapasēja. Atkal iztēlē redzēju, kā Džeimijs klusi un nopietni runā ar bērnu un pār vaigiem viņam rit asaras.
Dženija pamāja ar galvu, vērojot manu seju.
- Nūjā. Domāju, varbūt viņi viens otru mazliet nomierinās. Viņš pēdējā laikā slikti guļ? Pēdējie vārdi skanēja kā jautājums.
- Jā, es atteicu. Viņam galva pilna domu.
- Jā, tā varētu būt, viņa piekrita, pametot skatienu uz gultu man aiz muguras. īans, piecēlies rītausmā, jau bija aizgājis uz kūti apraudzīt lopus. Zirgus, bez kuriem saimniecībā varētu iztikt, un dažus, bez kuriem nevarēs, tiem vajadzēs gan pakavus, gan iejūgu, lai sagatavotos kara ceļam.
- Zini, ar zīdaiņiem var sarunāties. Dženijas vārdi pēkšņi iztraucēja manas domas. Pa īstam. Viņiem var visu izstāstīt, lai cik tas izklausītos muļķīgi, ja to stāstītu cilvēkam, kas tevi saprot.
- O! Tad tu viņus dzirdēji? es jautāju. Dženija pamāja ar galvu, acis pievērsusi Ketrinas apaļajam vaidziņam, kur uz gaišās ādas gulēja sīkās, tumšās skropstiņas, jo meitenīte svētlaimē bija aizvērusi plakstus.
- Kā tad. Neraizējies par to, viņa piebilda, mīļi man uzsmaidīdama. Jo Džeimijs jau nedomā, ka nevar runāt ar tevi; viņš zina, ka var. Bet ar zīdaiņiem sarunāties ir citādi. Tas ir cilvēks; tu zini, ka neesi viens. Bet tavus vārdus viņi nesaprot un nav jābaidās, ko viņi par tevi padomās vai ko, pēc viņu domām, vajadzētu darīt. Vari izliet savu sirdi, neizvēloties vārdus vai kaut ko noklusējot, un tas sniedz mierinājumu dvēselei.