Viņa runāja lietišķi, it kā stāstītu par visiem zināmām lietām. Man iešāvās prātā nez vai viņa pati bieži sarunājas ar bērnu. Platā mute ar pilnīgajām lūpām, tik līdzīga brāļa mutei, vienā pusē savilkās uz augšu.
- Tāpat sarunājas ar bērniņiem, kad tie vēl nav piedzimuši, viņa klusi turpināja. Vai to tu zini?
Kavējoties atmiņās, es maigi vienu virs otras piespiedu rokas sev uz vēdera.
- Jā, zinu.
Dženija ar īkšķi pieskārās bērna vaidziņam, pārtraucot zīšanu, un ar veiklu kustību pārvietoja mazo augumiņu tā, lai viņa varētu aizsniegt pilno krūti.
- Esmu domājusi, ka varbūt tādēļ sievietes pēc bērna piedzimšanas tik bieži skumst, viņa bilda, it kā domātu skaļi. Sarunājoties tu par viņiem domā, un tu zini, kādi viņi ir tevī, vismaz tev tā liekas. Bet piedzimuši viņi ir citādi nepavisam ne tādi, kā biji iedomājusies. Un tu, protams, viņus mīli un iepazīsti, kādi viņi ir… un tomēr paliek atmiņas par bērnu, ar kuru tu reiz savā sirdī sarunājies, taču tā bērna vairs nav. Tāpēc es domāju, ka mēs skumstam par nedzimušo mazuli, lai arī rokās turam piedzimušo. Viņa nolieca galvu un noskūpstīja meitiņas pūkaino galviņu.
- Jā, es teicu. Pirms… tā ir iespēja. Tas var būt gan dēls, gan meita. Vienkārši bērns, mīļš. Un tad tas piedzimst un tas viss, kāds viņš varēja būt, ir beidzies, jo tagad tas ir.
Dženija viegli šūpojās šurpu turpu, un mazā rociņa, kas sažņaugtu turēja zaļā zīda malu virs krūts, pamazām sāka atlaisties.
- Kad piedzimst meita, tad dēls, kas varēja būt, ir pagalam, viņa domīgi sacīja. Tāpat puisēns, ko turi pie krūts, ir nogalinājis mazo meitenīti, kuru tu iedomājies nēsājam zem sirds. Un tu raudi par to, ko nepazini, tas ir aizgājis uz visiem laikiem, līdz tu iepazīsti to bērnu, kas tev ir, un tad beidzot viņi ir tādi, kādi ir, un citādi nevarēja būt, un tu par viņiem tikai priecājies. Bet līdz tam brīdim tu bieži raudi.
- Un vīrieši… es sacīju, atcerēdamās Džeimiju, kurš čukstēja noslēpumus bērna nedzirdīgajām ausīm.
- Kā tad. Viņi tur savus bērnus rokās un jūt visu to, kas būtu varējis būt, un to, kas nekad nebūs. Bet vīrietim nav tik viegli raudāt par to, ko viņš nepazīst.
Sestā daļa Sасelšanās liesmas
..
36 nodaļa Prestonpena skotija, 1745. gada septembris
pēc četru dienu pārgājiena apstājāmies kāda pakalna virsotnē netālu no Kelderas. Tā pakājē pletās nepārskatāms tīrelis, bet mēs nometni uzcēlām virsotnē zem kokiem. Pa sūnu apaugušo klints krauju tecēja divi mazi strautiņi, un pirmo rudens dienu spirdzinošais gaiss vairāk rosināja domāt par pikniku nekā par karagājienu.
Bet bija 17. septembris, un, ja manas virspusējās zināšanas par jakobītu vēsturi kaut cik atbilda patiesībai, tad karš tomēr sāksies tas bija tikai dienu jautājums.
- Izstāsti man visu vēlreiz, Armaliet! Džeimijs lūdza vai desmito reizi, pārvietojoties pa līkumotajām zvēru takām un zemesceļiem. Es sēdēju Donasa mugurā, bet Džeimijs gāja blakus, tāpēc noslīdēju zemē, lai būtu vieglāk sarunāties. Kaut gan mums ar Donasu bija izveidojušās mierīgas līdzāspastāvēšanas attiecības, tomēr, jājot ar šo zirgu, nedrīkstēja skatīties atpakaļ; Donasam pārāk patika atbrīvoties no neuzmanīga jātnieka, piemēram, paejot zem nolīkušiem koku zariem.
- Vairākkārt esmu tev teikusi, ka neko daudz nezinu, es atgādināju. Vēstures grāmatās par sacelšanos bija rakstīts ļoti maz, un toreiz es tam īpašu uzmanību nepievērsu. Varu pateikt tikai to, ka kauja notika ē… notiks pie mazas pilsētiņas Prestonas, bet kauju sauc par Prestonpenas kauju, kaut arī skoti to dēvēja dēvē -
par Gladsmūras kauju, jo sens pravietojums vēsta, ka karalis, kas atgriezīsies tronī, gūs uzvaru pie Gladsmūras. Dievs vien zina, kur atrodas īstā Gladsmūra, ja tāda vispār ir.
- Kā tad. Un tālāk?
Savilku pieri grumbās, cenšoties atsaukt atmiņā vissīkākās informācijas druskas. Spēju uzburt acu priekšā mazu, nobružātos, brūnos vākos iesietu grāmatas “Anglijas vēsture bērniem” eksemplāru, ko lasīju petrolejas lampas raustīgajā gaismā kleķa būdā kaut kur Persijā. Domās šķirot lapas, varēju atcerēties nodaļu, kas aizņēma divas lappuses; autors bija uzskatījis, ka ar to pietiek, lai aprakstītu otro jakobītu dumpi, kuru vēsturnieku aprindās pazīst kā “45. gadu”. Un kaujai, kura mums drīz būs jāizcīna, no šīm divām lappusēm bija veltīta viena vienīga rindkopa.
- Skoti uzvar, es paziņoju, it kā tas būtu kāds jaunums.
- Nu, tas ir svarīgi, Džeimijs izsmējīgi noteica, bet būtu ļoti noderīgi uzzināt kaut ko vairāk.
- Ja tu gribēji dzirdēt pareģojumu, tev vajadzēja sameklēt zīlnieci, es atcirtu, bet tad padevos. Piedod. Vienkārši es neko daudz nezinu, un tas mani tracina.
- Jā, tiesa. Džeimijs pieliecās, satvēra manu roku un smaidot paspieda. Nekreņķējies, Armaliet. Tu nevari pateikt vairāk, kā zini, bet izstāsti man visu vēl vienu reizi.
- Labi, es pacietīgi atbildēju, un mēs roku rokā turpinājām ceļu. Tā bija nozīmīga uzvara, es iesāku, gara acīm lasīdama grāmatu, jo jakobīti cīnījās pret milzīgu pārspēku. Skoti pārsteidza ģenerāļa Koupa armiju rītausmā atceros, ka viņi “izjoņoja no uzlecošās saules”, un tā bija sagrāve. Angļu pusē bija simtiem upuru, bet jakobītu pusē tikai nedaudzi kopumā trīsdesmit vīru. Nogalināti tikai trīsdesmit.
Džeimijs atskatījās uz garo, pa visu ceļu izstiepušos Lelibrokas vīru virteni; sadalījušies mazos pulciņos, viņi dziedāja un pļāpāja. Trīsdesmit kritušo… tik daudz vīru mēs bijām atveduši no Lelibrokas. Ja skatījās uz šiem cilvēkiem, tad skaitlis nemaz nelikās tik mazs. Bet es biju redzējusi kaujas laukus Elzasā-Lotringā un
milzīgas pļavas, kas pārvērstas par dubļainu kapsētu, lai apglabātu tūkstošiem kritušo.
- Beigu beigās, es sacīju, juzdamās mazliet vainīga, baidos, ka patiesībā tas nebija diez cik… svarīgi, no vēstures viedokļa.
Džeimijs savilka lūpas, izpūta elpu un diezgan pikti paskatījās uz mani.
- Nebija svarīgi. Kā tad, nu labi.
- Piedod, es atvainojos.
- Nav tava vaina, Armaliet.
Tomēr es nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka kaut kādā ziņā tomēr bija.
Pēc vakariņām vīri, apmierināti, pilniem vēderiem, dīki sēdēja ap ugunskuru, stāstīja stāstus un kasījās. Kasīšanās bija kļuvusi par īstu pandēmiju; dzīvošana saspiestībā un higiēnas trūkums bija padarījis utis par tik izplatītu parādību, ka neatskanēja neviena piezīme, ja kāds no vīriem sava pleda krokās noķēra pamatīgu šīs sugas eksemplāru un iesvieda ugunī. Uts uzliesmoja, uz īsu brīdi kļūstot par vienu no dzirkstelēm, un izkūpēja gaisā.
Likās, ka šovakar utu liga īpaši apsēdusi jaunu vīrieti, kuru sauca par Kinkedu, viņa vārds bija Aleksandrs, bet tas bija tik izplatīts, ka cilvēkus parasti devēja iesaukās vai otrajos vārdos. Nokaitināts viņš iebāza roku sprogainajās, brūnajās paduses spalvās, tad ar ašu skatienu pārliecinājies, vai es neskatos, kājstarpē.
- Ei, puis, šīs tevi pagalam apcēlušas, ko? ieminējās kalējs Ross.