- Par mana vīra galvu vēl aizvien ir izsludināta atlīdzība, es neko neslēpu.
Hercoga sejas izteiksme, kurā atspoguļojās pieklājīga interese, nemainījās. Viņš izklaidīgi pastiepa roku un paņēma vienu no mazajām desiņām.
- Šis apstāklis var tikt grozīts, viņš klusā balsī sacīja. Pēc tikšanās ar jūsu vīru Leohas pilī es ievācu ziņas. O, ticiet man,
cienītā kundze, pietiekami diskrēti. Un, manuprāt, šo jautājumu varētu nokārtot bez īpašiem sarežģījumiem, ja tikai iečukstētu pareizajā ausī un ziņa nāktu no pareizā avota.
Tas izklausījās interesanti. Pirmo reizi par savu beztiesisko stāvokli Džeimijs Sendringemas hercogam bija pastāstījis, Kolama Makenzija mudināts, cerot, ka izdosies pierunāt hercogu iejaukties šajā lietā. Tā kā Džeimijs patiesībā nebija izdarījis minēto noziegumu, nekādu nopietnu pierādījumu nevarētu būt; bija pilnīgi iespējams, ka hercogs, kuram bija spēcīga ietekme uz Anglijas aristokrātu aprindām, patiesi varētu panākt apsūdzības atsaukšanu.
- Kāpēc? es jautāju. Un ko jūs par to vēlaties?
Smalkās, gaišās uzacis strauji savilkās uz augšu, un hercogs pasmaidīja, atklājot vienādus, baltus zobiņus.
- Apžēliņ, jūs nu gan runājat tiešu valodu, vai ne? Vai tad nevarētu būt tā, ka es novērtēju jūsu vira zināšanas un palīdzību, izvēloties zirgus, un labprāt redzētu viņu atgriežamies mājās, kur viņš šo prasmi atkal varētu likt lietā?
- Varētu, bet tā nav, es joprojām runāju, ko domāju. Pamanīju, ka Pridoma kundze pievērsusi mums savu ciešo skatienu, un mīļi uzsmaidīju hercogam. Kāpēc jūs to darītu?
Viņš veikli iestūma mutē visu desiņu, sāka nesteidzīgi košļāt, un laipnajā sejā neatspoguļojās nekas cits kā vien prieks par jauko dienu un gardo maltīti. Beidzot viņš norija kumosu un viegli nosusināja lūpas ar lina salveti.
- Nu, Sendringemas hercogs atkal ierunājās, ja mēs pieņemtu, jūs saprotat…
Es pamāju ar galvu, un viņš turpināja:
- Tātad tikai kā pieņēmums, varbūt mēs varam uzskatīt, ka jūsu vīra draudzība, kas nesen izveidojusies ar… ar zināmu personu, kura ne pārāk sen ieradusies no Romas? A, es redzu, ka jūs mani saprotat. Jā. Tātad pieņemsim, ka šī draudzība liek bažīties noteiktām aprindām, kuras labprāt vēlētos, lai šī persona klusi un mierīgi atgriežas Romā… vai arī apmetas uz dzīvi Francijā, kaut ari Roma būtu labāks variants… nu, drošāks, jūs mani saprotat?
- Skaidrs. Arī es paņēmu desiņu. Tā bija ļoti pikanta, un pie katra kumosa man degunā iecirtās ķiploku smārds. Un zināmās aprindas minēto draudzību uzskata par pietiekami nopietnu, lai par tās pārtraukšanu piedāvātu atsaukt pret manu vīru izvirzītās apsūdzības? Un vēlreiz es jautāju: kāpēc? Mans vīrs nav nekāda ievērojama persona.
- Tagad nav, hercogs piekrita. Bet nākotnē var kļūt. Viņš ir saistīts ar vairākām ietekmīgām franču baņķieru ģimenēm, un vēl vairāk sakaru viņam ir tirgotāju vidū. Viņš tiek uzņemts galmā, un Luijs šad tad viņā ieklausās. Vārdu sakot, ja arī jūsu vīram šobrīd nav pilnvaras rīkoties ar ievērojamām naudas summām un ietekmēt notikumus, tad nevar izslēgt, ka drīz būs. Turklāt viņš pieder ne tikai pie viena, bet pie diviem no varenākajiem Hailendas klaniem. Un aprindas, kuras vēlas, lai minētā persona atgriežas Romā, baiļojas, ne gluži bez pamata, ka šī ietekme varētu izpausties nepareizajā virzienā. Tāpēc daudz labāk būtu, ja jūsu vīrs atgrieztos… ar atjaunotu reputāciju… savos zemes īpašumos Skotijā, vai jums tā nešķiet?
- Nav slikta doma, es piekritu. Tas bija kukulis un arī ne slikts. Sarauj visas saites ar Čārlzu Stjuartu, un tu drīkstēsi atgriezties Skotijā un Lelibrokā, neriskējot, ka tevi pakārs. Potenciāli neērta Stjuartu atbalstītāja novākšana, turklāt neprasot nekādus izdevumus no valdības, arī angļiem varēja likties kā pievilcīgs piedāvājums.
Es vēroju hercogu, cenšoties izprātot, kur ir viņa vieta šajā plānā. Oficiāli esot Džordža II, Hanoveru elektora un Anglijas karaļa tik ilgi, kamēr Džeimss Stjuarts uzturas Romā, sūtnis, viņa vizītei Francijā itin labi varēja būt divi mērķi. Iesaistīties ar Luiju smalkā pieklājīgu frāžu un draudu apmaiņā, kas bija diplomātijas būtība, un vienlaikus iznīcināt atkārtotas jakobītu sacelšanās rēgu? Vairāki no Čārlza uzticamajiem atbalstītājiem pēdējā laikā, aizbildinoties ar steidzamiem darījumiem ārzemēs, bija nozuduši no skatuves. Nopirkti vai aizbiedēti es netiku gudra.
Laipnā sejas izteiksme neļāva nojaust hercoga domas. Nekautrēdamies viņš atstūma parūku uz pakauša, kuru sedza arvien šķidrāki mati, un pakasīja galvu.
- Padomājiet gan par to, dārgā, viņš mani mudināja. Un, kad būsiet padomājusi… aprunājieties ar viru.
- Kāpēc jūs ar viņu nerunājat pats?
Augstmanis paraustīja plecus un atkal pasniedzās pēc desiņām, šoreiz viņš paņēma trīs.
- Esmu pieredzējis, ka vīrieši ļoti bieži pret to, ko saka kāds no tuviniekiem, kāds, kuram viņi uzticas, izturas pieļāvīgāk nekā pret to, ko viņi varētu uztvert kā spiedienu no ārpuses. Viņš pasmaidīja. Jādomā par vīrieša lepnumu; ar to jāapietas saudzīgi. Un, ja esam sākuši runāt par saudzīgu apiešanos… nu, ir taču tāds jēdziens kā “sievietes pieeja”, vai ne?
Man nebija laika atbildēt, jo no lielā staļļa atskanēja kliedziens, kas lika visiem galvas pagriezt tajā virzienā.
Pa šauro eju starp galveno stalli un garo, vaļējo nojumi, kurā atradās smēde, uz mūsu pusi rikšoja zirgs. Tas bija Peršeronu kumeļš, spriežot pēc dābolainā apspalvojuma, jauns, ne vairāk kā divus vai trīs gadus vecs. Peršeroni, pat nepieauguši, ir lieli; kumeļš šķita milzīgs, kad viņš tā lēnā riksītī, asti vicinot, bezmērķīgi lēkšoja šurpu turpu. Jaunulis acīm redzami vēl nebija pieradināts pie segliem; dzīvnieks raustīja platos plecus, cenšoties nokratīt nelielo nastu, kas sēdēja jāteniski tam mugurā, abām rokām cieši iekrampējies biezajās, melnajās krēpēs.
- Piķis un zēvele, tas taču Fērguss! Dāmas, šī kliedziena iztraucētas, bija piecēlušās kājās un ar interesi vēroja, kas notiks.
To, ka mums pievienojušies vīrieši, pamanīju tikai tad, kad viena no sievietēm sacīja:
- Izskatās briesmīgi bīstami! Ja zēns nokritis no zirga, viņš noteikti sasitīsies!
- Nu, ja viņš nesasitīsies krītot, tad to izdarīšu es, tiklīdz dabūšu rokā to mazo razbainieku, man aiz muguras noteica kāda drūma balss. Es pagriezos un ieraudzīju Džeimiju, kurš pāri manai galvai skatījās uz zirgu, kas strauji mums tuvojās.
- Vai tu vari dabūt viņu nost? es jautāju.
Viņš papurināja galvu.
- Nē, lai to izdara zirgs.
Atklāti sakot, kumeļš likās vairāk samulsis nekā sabijies no neparastā smaguma uz muguras. Pelēki dābolainā āda raustījās un trīsēja, it kā to būtu apsēdis vesels bars mušu, un zirgs apjukumā purināja galvu, it kā nesaprotot, kas notiek.
Ja runājam par Fērgusu, tad viņa kājas uz Peršerona platās muguras bija novietotas gandrīz taisnā leņķī; skaidri bija redzams zirgā viņš noturējās tikai tāpēc, ka bija uz dzīvību un nāvi iekrampējies krēpēs. Pat šādā situācijā viņam varbūt izdotos noslīdēt zemē vai vismaz noripot bez nopietnākiem ievainojumiem, ja vien zirgābolu kaujas zaudētāji nebūtu savu plānu izstrādājuši visos sīkumos, lai pilnā mērā izbaudītu atriebības garšu.
Vairāki kopēji piesardzīgā attālumā sekoja zirgam, noslēdzot tam atpakaļceļu. Vienam bija izdevies aizskriet priekšā un atvērt vārtus uz tukšu aploku netālu no mums. Vārti atradās starp viesu pulciņu un eju, kas atdalīja ēkas; skaidrs, ka gūstītāju nolūks bija neuzkrītoši ievadīt zirgu aplokā, kur tas varētu sabradāt Fērgusu vai nesabradāt pēc patikas, bet vismaz pats nevarētu aizbēgt vai savainoties.