- Kā tad, nelaimīgais atbildēja, šitie knauši grib mani apēst dzīvu.
- Drausmīgi grūti dabūt šīs ārā no kūša spalvām, sarunā iesaistījās Voliss Freizers un, jūtotlīdzi, arī pakasījās. Skatoties uz tevi, puis, man ar’ sāk kniest.
- Vai tu zini, kā vislabāk tikt no tiem mošķiem vaļā? izpalīdzīgi ievaicājās Sorlejs Maklurs un, kad Kinkeds noraidoši
papurināja galvu, paliecās uz priekšu un uzmanīgi izvilka no ugunskura degošu žagaru.
- Pacel, puis, uz augšu kiltus, es tās viens divi izsvēpēšu, viņš piedāvājās, un vīri smieklos skaļi ierēcās.
- Stulbais lauķis, noburkšķēja Mērtegs. Ko tu par to zini?
- Vai tu zini labāku paņēmienu? Voliss skeptiski savilka uzacis, un pat plikās galvas iedegusī āda sagrumbojās.
- Skaidra lieta. Mērtegs ar plašu vēzienu izrāva dunci. Puika tagadiņ ir zaldāts; tad lai rīkojas, kā zaldātam klājas.
Kinkeda atklātā seja pauda naivu dedzību.
- Un kā tas būtum?
- Nu, pavisam vienkārši. Paņem savu dūci, pacel uz augšu kiltus un nodzen pusi no kūša. Mērtegs draudīgi pavicināja dunci.
- Liec vērā, tikai pusi.
- Pusi? Nu, kad jau… Kinkeds tā kā šaubījās, tomēr turpināja ļoti uzmanīgi klausīties. Redzēju, ka ap ugunskuru sēdošo vīru sejās pamazām ieplešas gaidpilni smaidi, bet pagaidām neviens vēl nesmējās.
- Tad… Mērtegs pamāja uz Sorleju un viņa žagaru. Tad, puis, otrai pusei pielaid uguni un, kad mošķīši jozīs laukā, piebeidz tos ar savu dūci.
Kad lokā sēdošie vīri aizvilkdamies sāka smieties, Kinkeds pietvīka tik tumši, ka varēja saskatīt pat uguns gaismā. Gāja vaļā rupja grūstīšanās, kad pāris vīru, vicinot liesmojošas pagales, izlikās izmantojam uguns līdzekli vienam pret otru. Tieši tajā brīdī, kad šķita, ka šī māžošanās jau pārsniedz visas robežas un draud novest pie nopietnas izkaušanās, atgriezās Džeimijs, kurš bija aizgājis sapīt zirgus. Viņš nostājās apļa vidū un pa rokas apakšu pasvieda Kinkedam akmens pudeli. Otra aizlidoja pie Mērtega, un grūstīšanās norima.
- Jūs nu gan esat nelgas, viņš pavēstīja. Otrs labākais veids, kā tikt vaļā no utīm, ir apliet ar viskiju, lai šīs piedzeras. Kad utis piesūkušās krāc, tad tu piecelies kājās un šīs visas nobirst nost.
- Ak tad tas ir otrs labākais? iejautājās Ross. Un kurš tad, cienīts kungs, ir pats labākais, ko?
Džeimijs ar mīļu smaidu lūpās pārlaida skatienu vīru aplim, kā tēvs, kuru uzjautrina bērnu ķēmošanās.
- Nu kā, ļauj sievai pa vienai izlasīt. Vienu uzaci savilcis, viņš paklanījās man un piedāvāja elkoni. Drīkstu lūgt, kundze?
Lai arī pasniegta kā joks, izlasīšana pa vienam kukainim patiesībā bija vienīgā iedarbīgā metode, kā atbrīvoties no utīm. Es savus matus visus sukāju ar smalku ķemmi no rīta un vakarā, mazgāju ar pelašķu uzlējumu, kad vien apstājāmies pie ūdens, kas bija pietiekami dziļš, lai varētu peldēties, un līdz šim man bija izdevies izvairīties no aplipšanas. Apzinoties, ka utis man nebūs tikai tik ilgi, kamēr tās nebūs iemitinājušās Džeimija matos, es tādus pašus profilaktiskos pasākumus veicu arī viņam, kad vien man izdevās piedabūt viņu pietiekami ilgi nosēdēt mierīgi.
- Paviāni utojas nepārtraukti, es ieminējos, uzmanīgi izpiņķēdama no Džeimija biezajām krēpēm lapsastes kātiņu. Bet man šķiet, ka viņi savu pūliņu augļus apēd.
- Manis dēļ neliedz sev to prieku, Ārmaliet, viņš atsaucās un labsajūtā uzmeta nelielu kūkumu, kad ķemme slīdēja cauri viņa biezajiem, spožajiem matiem. Liesmu atspīdums apbēra manas rokas ar dzirksteļu kaskādēm un sašvīkoja zeltainām uguns svītrām. Mm. Nemaz nezināju, cik patīkami ir, ja kāds ķemmē tavus matus.
- Pagaidi, kad ķeršos pie pārējiem, es piedraudēju, pakutinot pieminēto vietu, un viņš iesmējās. Lai arī man liekas loti kārdinoši izmēģināt pie tevis Mērtega ieteikto līdzekli.
- Pieskaries manam kūsim ar lāpu, un tu dabūsi to pašu pretī, Džeimijs mani brīdināja. Kā Luīze de Latūra sauca tās plikās skuķes?
- Par erotiskām. Es paliecos uz priekšu un saņēmu zobos viņa auss augšējo malu.
- Mmmphm.
- Nu, gaumes atšķiras, es noteicu. Chacun ā son gout' un tā tālāk.
- Sasodītā franču sentimentalitāte, tas nav nekas jauns.
- Vai tomēr nav tiesa?
Manus pūliņus pārtrauca skaļš, garš burkšķis. Noliku ķemmi un uzkrītoši lūkojos koku mestajās ēnās.
- Vai nu mežā mīt lāči, vai arī… kāpēc tu nepaēdi?
- Ņēmos ar zirgiem, viņš atbildēja. Vienam zirģelim bij iesprādzis pakavs, un man vajadzēja piesiet apliekamos. Nevaru gan teikt, ka man būtu laba ēstgriba pēc visām tām runām par utu ēšanu.
- Ar ko tad tu pārsēji zirga pakavu? Pēdējo piezīmi es laidu gar ausīm.
- Ar visu kaut ko; steigā der pat svaigi mēsli. Šoreiz sakošļātas vīķu lapas sajaucu ar medu.
Seglu somas bija nomestas pie mūsu savrupā ugunskura, kas atradās gandrīz pie mazā laukumiņa pašas malas, kur vīri bija uzslējuši manu telti. Es gan biju ar mieru gulēt zem klajas debess tāpat kā visi, tomēr man jāatzīst, ka jutos pateicīga par nelielo noslēgtību, ko sniedza nostieptais palags. Un kā Mērtegs, kad es pateicos viņam par palīdzību, uzslejot šo pajumti, sev raksturīgajā tiešumā bija norādījis, tas nebija tikai manis labad.
- Un, ja viņš nakts laikā atlaidīs streņģes tavā klēpī, tad neviens neskaudīs, teica vīrelis, strupi pamādams ar galvu uz Džeimija pusi, kurš bija dziļi iegrimis sarunā ar citiem vīriem. Nav itin nekādas vajadzības likt puiškāniem punktierēt par lietām, ko viņi nevar dabūt, vai ne?
- Pilnīgi pareizi, es paskarbi piekritu. Ļoti iejūtīgi no tavas puses.
Plāno lūpu kaktiņus savilka viens no retajiem smaidiem.
- Kā tad, pilnīgi pareizi, viņš atkārtoja.
Mazliet parakņājusies pa seglu somām, es izvilku gabalu siera un vairākus ābolus. Iedevu savu guvumu Džeimijam, kurš to šaubīdamies aplūkoja.
- Maizes nav? viņš jautāja.
- Varbūt otrā somā kāda druska ir. Taču vispirms apēd šos tie tev nāks par labu. Džeimijs, kā jau visi kalnieši, ar iedzimtām aizdomām izturējās pret jebkādiem svaigiem augļiem un dārzeņiem, lai ari neremdināmā izsalkuma dēļ viņš parasti notiesāja gandrīz visu bez izšķirības.
- Mm, viņš nomurdēja, nokožot ābolu. Ja tu tā saki, Armaliet.
- Jā, es tā saku. Skaties! Atiezu zobus. Vai tu pazīsti daudz mana vecuma sieviešu, kurām ir visi zobi?
Viņš smaidā atklāja savus lieliskos zobus.
- Jā, Armaliet, jāatzīst, ka priekš tādas sagrabējušas večas tu esi makten labi saglabājusies.
- Es esmu labi ēdusi, tā, lūk, atbildēju. Puse no cilvēkiem, kas dzīvo tavā muižā, cieš no vieglas cingas, un, spriežot pēc ceļā redzētā, citur ir vēl ļaunāk. Cingu novērš C vitamīns, un ābolos tā ir daudz.
Džeimijs atņēma ābolu no mutes un aizdomīgi aplūkoja.
- Tiešām?
- Jā, tiešām, es stingri apgalvoju. Tāpat arī citos augos vislabākie ir apelsīni un citroni, bet te, protams, tos dabūt nevar… taču sīpoli, kāposti, āboli… ēd kaut ko tādu katru dienu, un tev nebūs cingas. Pat zaļumos un pļavas zālē ir C vitamīns.
- Mmphm. Un tāpēc veci brieži nepaliek bez zobiem?
- Domāju, ka jā.
Džeimijs, kritiski pētot, grozīja ābolu rokā, tad paraustīja plecus.
- Nu labi, viņš padevās un nokoda vēl vienu kumosu.