Grasījos iet pēc maizes un pagriezos, kad manu uzmanību piesaistīja kluss krakšķis. Ar acs kaktiņu pamanīju tumsā nozibam ēnu, un Džeimijam gar galvu palidoja kaut kas degošs. Es kliedzot apcirtos, tieši īstajā brīdī, lai redzētu, kā viņš atmuguriski nokrīt no baļķa un pazūd nakts tumsā.
Mēness nespīdēja, un vienīgais norādījums par to, kas notiek, bija liela rosība sausajās alkšņu lapās un skaņas, kādas parasti
nāk no vīriešiem, kas saķērušies nopietnā, bet klusā cīņā: rūkšana, elšana un pa kādam slāpētam lamuvārdam. Atskanēja īss, spalgs kliedziens, un tad iestājās pilnīgs klusums. Tas ilga, manuprāt, tikai dažas sekundes, lai ari likās velkamies veselu mūžību.
Es aizvien vēl, sastingusi puspagriezienā, stāvēju pie ugunskura, kad Džeimijs atkal iznira no meža, kur valdīja īsta aizsaules tumsa, stumjot pa priekšu gūstekni, kuram viena roka bija atlauzta uz muguras. Atslābinājis tvērienu, Džeimijs apgrieza tumšo stāvu apkārt un atmuguriski uzgrūda kokam. Vīrietis atsitās pret stumbru tik stipri, ka nobira lapu un zīļu lietus, tad viņš lēnām noslīdēja zemē un palika apstulbis guļam uz lapu paklāja.
Trokšņa pievilināti, pie ugunskura uzradās Mērtegs, Ross un vēl pārītis citu Freizeru klana vīru. Pierāvuši svešinieku kājās, viņi skarbi izvilka to gaismas lokā. Mērtegs satvēra gūstekni aiz matiem un strauji atlieca viņa galvu, atklājot seju.
Tā bija šaura un smalka, ar lielām, garu skropstu apēnotām acīm, kuras kā apreibušas mirkšķinājās, veroties sejās visapkārt.
- Tas jau tikai puika! man izlauzās. Viņam nav vairāk par piecpadsmit!
- Sešpadsmit! iebilda aizturētais. Jušanas spējām pamazām atgriežoties, viņš papurināja galvu. Tam gan nav nekādas nozīmes, viņš augstprātīgi piebilda, runājot ar angļu akcentu. Hempšīra, es nospriedu. Jauneklis atradās tālu no mājām.
- Nav gan, Džeimijs piekrita. Sešpadsmit vai sešdesmit, šis cilvēks nupatās izdarīja ļoti nopietnu mēģinājumu pārgriezt man rīkli. Tikai tad es pamanīju sarkaniem traipiem izraibināto mutautu, ko viņš turēja piespiestu pie kakla.
- Es neko neteikšu, karagūsteknis paziņoja. Acis bālajā sejā melnēja kā divi traipi, bet uguns atvizēja gaišos matos. Vienu roku jauneklis turēja cieši piespiestu pie krūtīm; nodomāju, ka tā, iespējams, ir ievainota. Zēns acīmredzot ārkārtīgi pūlējās noturēties stāvus vīru ielenkumā; lūpas sakniebis, viņš centās, lai sejā nejauši neatspoguļotos sāpes vai bailes.
- Šo to tu varēsi paturēt pie sevis, Džeimijs rūpīgi nopētīja gūstekni. Pirmām kārtām tas, ka tu esi anglis, tāpēc diezgan ticami, ka esi te ieradies kopā ar armiju, kas šobrīd atrodas tepat tuvumā. Un otrām kārtām tu esi viens.
Likās, ka jauneklis satrūkstas.
- Kā jūs to zināt?
Džeimijs sarauca uzacis.
- Tu taču nebūtu brucis man virsū, ja nedomātu, ka es ar dāmu esmu vienatnē. Ja tu būtu bijis kopā ar vēl kādu, kas uzskatītu tāpat, tad droši vien tas jau būtu atsteidzies tev palīgā starp citu, vai tev ir lauzta roka? Man likās, ka kaut kas nokrakšķēja. Ja tev līdzi būtu kāds, kurš zinātu, ka mēs neesam vieni, tad tas nebūtu ļāvis tev rīkoties tik muļķīgi. Par spīti šiem secinājumiem, es redzēju, ka pēc Džeimija signāla trīs vīri neuzkrītoši nozūd mežā, droši vien, lai pārbaudītu, vai tuvumā nav citu angļu.
Zēna sejas vaibsti, dzirdot, ka viņa rīcība nosaukta par muļķīgu, sastinga. Džeimijs noslaucīja kaklu, tad kritiski apskatīja kabatlakatu.
- Ja gribi kādu nogalināt no mugurpuses, puisīt, tad izvēlies vīru, kurš nesēž sausu lapu kaudzē, viņš deva padomu. Un, ja tu uzbrūc ar nazi cilvēkam, kas ir lielāka auguma, izvēlies drošāku punktu; rīkles pārgriešana ir riskanta padarīšana, ja vien upuris nesēž mierīgi.
- Paldies par vērtīgo padomu. Anglis nosmīkņāja. Viņam labi izdevās saglabāt brašu stāju, lai arī acis nervozi šaudījās no viena draudīga, ūsaina ģīmja pie cita. Gaišā dienas laikā neviens no kalniešiem nebūtu ieguvis balvu skaistuma konkursā, bet naktī neviens nevēlētos ar viņiem satikties tumšā vietā.
Džeimijs atbildēja pieklājīgi.
- Lūdzu. Par nožēlošanu šo padomu izmēģināt dzīvē tev neizdosies. Kamēr atceros, gribu pajautāt, kāpēc tu man uzbruki?
Pamazām no meža kā rēgi pa vienam vien izslīdēja mūsu nometnes vīri, kuri, trokšņa pievilināti, bija pametuši savus ugunskurus un pievienojās mums. Gūstekņa skatiens apskrēja cilvēku loku,
kas pletās arvien lielāks, līdz beidzot apstājās pie manis. Brīdi viņš svārstījās, tad tomēr atbildēja:
- Cerēju, ka spēšu atbrīvot dāmu no jūsu klātbūtnes.
Loku pāršalca slāpētas jautrības vilnis, kuru pārcirta strups Džeimija rokas mājiens.
- Skaidrs, viņš bezkaislīgi noteica. Tu dzirdēji, kā mēs sarunājāmies, un nolēmi, ka dāma ir angliete, turklāt augstdzimusi. Turpretī es…
- Turpretī jūs, kungs, esat ārpus likuma pasludināts noziedznieks bez sirdsapziņas, kas pazīstams kā zaglis un varmāka! Visā Hempšīrā un Saseksā izlīmēti plakāti ar jūsu ģīmetni un aprakstu! Es jūs uzreiz pazinu; jūs esat dumpinieks un izvirtulis, kuram sveši jebkādi principi! zēns dedzīgi iesaucās; vaigi kvēloja sārti, košāki par uguni.
Es iekodu lūpā un lūkojos uz savām kurpēm, lai nesatiktu Džeimija skatienu.
- Kā tad, labi. Lai būtu tā, Džeimijs draudzīgi piekrita. Varbūt tādā gadījumā tu varētu minēt kādu iemeslu, lai es tevi uz vietas nenogalētu? Ar slaidu loku izvilcis no maksts dunci, viņš to viegli pagrozīja, un asmenī uzdzirkstīja uguns liesmu atspīdumi.
Asinis bija aizplūdušas no jaunā cilvēka sejas, un ēnā viņš atgādināja spoku, bet tad viņš izslējās, atraujoties no sargiem, kas viņu turēja no abām pusēm.
- To jau es gaidīju. Esmu pilnīgi sagatavojies mirt, viņš, galvu augstu pacēlis, sacīja.
Džeimijs domīgi pamāja, tad pieliecās un ielika dunča asmeni ugunī. Ap nomelnējušo metālu pacēlās dūmu mākonītis, un izplatījās spēcīga smaka kā smēdē. Mēs visi kā apburti skatījāmies, kamēr liesma, kļuvusi rēgaini zila vietā, kur tā saskārās ar asmeni, likās atdzīvinām nāvējošo ieroci, kas nokaitēts kvēloja tumši sarkans.
Aptinis ap roku asinīs nosmērēto audumu, Džeimijs piesardzīgi izņēma dunci no uguns. Un lēnām tuvojās jauneklim, ļaujot asmenim, it kā pēc paša gribas, noslīgt uz leju, beidzot pieskārās zēna kamzolim. Ap spalu aptītais mutauts izplatīja spēcīgu degoša
auduma smaku, kas vēl pastiprinājās, kad duncis kamzoļa priekšā ievilka šauru, gruzdošu līniju. Smaile, atdziestot kļuvusi tumšāka, pieskārās uz augšu izslietajam zodam. Iekritušajos, kalsnajos vaigos redzēju spīdam tievas sviedru tērcītes.
- Nu labi, baidos, ka neesmu gatavs tevi nogalēt… pagaidām, Džeimijs runāja klusi, ar slāpētu ļaunumu, kas savaldības dēļ izklausījās vēl biedējošāk.
- Ar kādu pulku tu atnāci? Jautājums noplīkšķēja kā pātaga, liekot klausītājiem sarauties. Naža gals, dūmojot nakts vējā, pavirzījās uz priekšu.
- Es… es neteikšu! izstomījis atbildi, jaunais cilvēks cieši saknieba lūpas, un varēja redzēt, ka pa kārno kaklu noskrien trīsas.
- Vai arī to, cik tālu no šejienes apmetušies tavi cīņubiedri, neteiksi? Un to, cik viņu ir? Nedz arī to, uz kurieni viņi dodas? Jautājumi atkal tika izmesti nevērīgi, klīrīgi novelkot ar naža smailo galu gar žokli. Zēna acis kļuva pilnīgi baltas kā baiļu pārņemtam zirgam, tomēr viņš noteikti papurināja galvu tā, ka zeltainie mati noplīvoja vien. Ross un Kinkeds satvēra ciešāk gūstekņa rokas, jo viņš grasījās izrauties.