Nomelnējušais asmens pēkšņi visā garumā plakaniski piespiedās tieši zem žokļa. Atskanēja smalks, aizžņaugts kliedziens, un nosmirdēja degoša miesa.
- Džeimij! biju tik satriekta, ka vairs nespēju valdīties. Spīdzinātājs nepagodināja mani ar skatienu, bet nenovēršoties raudzījās anglī, kurš, atbrīvojis rokas, bija noslīdzis uz ceļiem sakaltušo lapu kaudzē, piespiedis plaukstu pie kakla.
- Neraizējieties, kundze, viņš izgrūda caur zobiem. Pastiepis roku, Džeimijs satvēra puisi aiz krekla priekšas un uzrāva kājās. Starp abiem pretiniekiem parādījās trīsošais asmens, un tā gals pieskārās jauneklim zem kreisās acs. Džeimijs mēmā jautājumā piešķieba galvu un par atbildi saņēma tik tikko manāmu, bet noteiktu galvas papurināšanu.
Kad zēns ierunājās, viņa balss skanēja tikai kā vārgs čuksts; vajadzēja nokāsēties, lai kāds vispār viņa sacīto dzirdētu.
- N-nē. Nē. Varat darīt ar mani, ko gribat, bet es jums neko neteikšu.
Džeimijs vēl bridi turēja karagūstekni aci pret aci, tad atlaida sažņaugto krekla priekšu un soli atkāpās.
- Jā, viņš lēnām novilka, laikam gan. Ar tevi. Bet ar dāmu?
Uzreiz neaptvēru, ka runa ir par mani, līdz brīdim, kad Džeimijs satvēra manu plaukstas locītavu un rāva sev klāt tik spēji, ka man uz nelīdzenās zemes aizķērās kāja. Gāzos viņam virsū, un viņš rupji atlieca roku man aiz muguras.
- Tu vari būt vienaldzīgs pret savu labsajūtu, bet varbūt tev kaut mazliet rūp dāmas gods, ja jau tu tik ļoti gribēji viņu izglābt. Pagriezis pret sevi, Džeimijs iegrūda man matos pirkstus, ar spēku atgāza man galvu un tīšuprāt noskūpstīja tik brutāli, kas es nevilšus sāku pretoties.
Atlaidis matus, Džeimijs, skatoties uz zēnu, kas stāvēja otrā pusē ugunskuram, rupji pierāva mani sev klāt. Jauneklim acis šausmās iepletās platas, platas, un tumšajās zīlītēs atspoguļojās uguns liesmas.
- Laid viņu vaļā! viņš piesmacis pieprasīja. Ko tu taisies ar viņu darīt?
Džeimijs pastiepa rokas pie mana kleitas izgriezuma. Ar vienu strauju kustību viņš pārplēsa gan kleitu, gan kreklu, atkailinot manas krūtis. Es instinktīvi iespēru uzbrucējam pa stilbu. Zēns izdvesa neskaidru skaņu un rāvās uz priekšu, bet Ross ar Kinkedu viņu atkal apturēja.
- Ja jau tu prasi, aiz muguras atskanēja Džeimija patīkamā balss, tad es atbildēšu es grasos šo sievieti piesmiet tavu acu priekšā. Tad atdošu saviem vīriem, lai dara ar viņu, ko grib. Varbūt arī tu vēlies pamēģināt, pirms es tevi nobeidzu? Vīrietim nevajadzētu mirt nevainīgam, ko tu par to saki?
Tagad es cīnījos jau nopietni, mana roka dzelzs tvērienā bija atlauzta uz muguras, un visus protestus apslāpēja Džeimija lielā, siltā plauksta man uz mutes. Ielaidu zobus rokas pamatnē un sajutu uz mēles asins garšu. Slapēti iekliedzies, viņš atrāva roku,
bet gandrīz tūlīt tā atkal uzradās, iebāžot man dziļi mutē auduma vīkšķi. Ar visu vīkšķi es izdvesu aizžņaugtas skaņas, kad Džeimija roka aizšāvās man uz pleciem un norāva saplēsto kleitu vēl zemāk. Plīstot notirkšķēja lina audums un odere, un, piespiežot manas rokas pie sāniem, Džeimijs atkailināja mani līdz viduklim. Redzēju, ka Ross pamet skatienu uz mani un steidzīgi novēršas, tīšuprāt stingi raugoties uz gūstekni, bet pietvīkums lēnām iekrāsoja viņa vaigu galus. Kinkeds, kuram pašam nebija vairāk par deviņpadsmit gadiem, blenza, satriekts līdz sirds dziļumiem, un mute viņam bija pavērusies kā bikšupriekša.
- Izbeidziet! Zēna balss drebēja, bet nu jau drīzāk milzīgā niknumā nekā bailēs. Jūs… jūs pēdējais zaķpastala! Kā jūs uzdrošināties apkaunot dāmu, skotu šakālis tāds! Mans drosmīgais aizstāvis brīdi stāvēja, krūtis jūtu uzplūdā cilājās, tad viņš pieņēma lēmumu. Sakoda zobus un izslēja zodu.
- Nu labi. Redzu, ka man nav citas izejas, ja vēlos rīkoties ar godu. Atlaidiet dāmu, un es jums izstāstīšu visu, ko vēlaties zināt.
Džeimija plauksta uz brīdi palaida vaļā manu plecu. Žestu es neredzēju, bet Ross atbrīvoja zēna ievainoto roku un steigšus aizgāja pēc mana apmetņa, kurš satraukumā, kādu radīja angļa sagūstīšana, nemanīts bija noslīdējis zemē. Džeimijs saņēma man abas rokas aiz muguras un, norāvis man jostu, ar to stingri tās sasēja. Tad paņēma no Rosa apmetni, ar plašu loku uzklāja man uz pleciem un rūpīgi nostiprināja. Soli atkāpies, viņš izsmējīgi man paklanījās, tad pagriezās pret angli.
- Dodu savu vārdu, ka dāmai vairs neuzmākšos, viņš nosolījās. Viņš runāja tonī, kas varēja liecināt gan par spriedzi, gan par neapmierinātu miesaskāri; es zināju, ka Džeimijs ar lielām mokām valdās, lai nesāktu skaļi smieties, un būtu labprāt viņu nogalinājusi.
Zēna seja bija sastingusi kā akmens, kad viņš aprautās zilbēs sniedza mums vajadzīgo informāciju.
Viņu sauca Viljams Grejs, un viņš bija vikonta Meltona otrais dēls. Ieradies te divsimt vīru lielas karaspēka vienības sastāvā
no Danbāras ar nolūku pievienoties ģenerāļa Koupa armijai. Viņa cīņubiedri šobrīd atpūtās nometnē kādas trīs jūdzes uz rietumiem. Viljams, pastaigājoties pa mežu, bija ieraudzījis mūsu ugunskura atblāzmu un nācis pētīt, kas te ir. Nē, viņš ir viens pats. Jā, vienības rīcībā ir smagie ieroči, sešpadsmit lielgabali uz ratiem un divas sešpadsmit collu mortīras. Lielākā tiesa karavīru ir bruņoti ar musketēm, un vēl ir kavalēristu grupa trīsdesmit jātnieku sastāvā.
Sasprindzinājums, ko radīja gan pratināšana, gan ievainotā roka, bija sācis jaunekli nogurdināt, tomēr viņš noraidīja piedāvājumu apsēsties. Tikai atbalstījās pret koka stumbru un ar kreisās rokas plaukstu apņēma elkoni.
Pratināšana turpinājās turpat stundu, vairākas reizes pārprasot to, kas jau bija noskaidrots, meklējot nesakritības, izceļot detaļas, cenšoties uziet tīšuprāt noklusētus faktus vai izvairīšanās. Beidzot pratinātājs apmierināts smagi nopūtās un novērsās no jaunā angļa, kurš saguma ozola līganajā ēnā. Nesakot ne vārda, Džeimijs pastiepa roku; Mērtegs, kurš kā allaž nojauta viņa nolūku, ielika pastieptajā plaukstā pistoli.
Džeimijs atkal pagriezās pret gūstekni, uzsvērti demonstrējot, ka pārbauda, vai ierocis pielādēts, un šo to palabo. Tumsā vizēja divpadsmit collu garais metāla stobrs, ugunskura liesmas atspīdēja sudraba mēlītē un aptverē.
- Galvā vai sirdī? Džeimijs nevērīgi noprasīja, beidzot pacēlis skatienu.
- Ko? Zēna mute apstulbumā pavērās.
- Es tevi nošaušu, Džeimijs pacietīgi skaidroja. Spiegus parasti pakar, bet, ņemot vērā tavu cēlsirdību, es tevi nobeigšu ātrā, tīrā nāvē. Kur tu labāk gribētu saņemt lodi galvā vai sirdī?
Viljams strauji izslējās un atlieca plecus.
- 0, ak tā, jā, protams. Viņš aplaizīja lūpas un norija kaklā iestrēgušo kamolu. Es domāju… ē… sirdī. Paldies, nelaimīgais vēl piebilda, acīmredzot atcerējies, ka pienākas pateikties. Jaunais karavīrs izslēja zodu, saknieba lūpas, kurās vēl bija manāms maigais, bērnišķīgais izliekums.
Pamājis ar galvu, Džeimijs nomērķēja pistoli, un aizslēga klikšķis skaļi atbalsojās zem ozola valdošajā klusumā.
- Pagaidiet! iesaucās sagūstītais. Džeimijs, pacēlis pistoli viņam pret krūtīm, jautājoši pavērās viņā.
- Kādas man ir garantijas, ka dāma paliks neskarta pēc manas… kad manis nebūs? jauneklis noprasīja, pārlaizdams kareivīgu skatienu vīru lokam. Vienīgā darboties spējīgā roka bija cieši savilkta dūrē, tomēr tā drebēja. Ross izdvesa skaņu, kuru viņš prasmīgi pārvērta par šķavām.