Ar dzelžainu savaldību savilcis seju svinīgas nopietnības grimasē, Džeimijs nolaida pistoli.
- Nū-ū, viņš novilka, saspringtajos apstākļos skotu akcents bija kļuvis uzkrītošāks, nu, tev, protams, ir mans godavārds, kaut es itin labi saprotu, ka tevi māc šaubas, vai vari noticēt godavārdam, ko devis… lūpa, par spīti nopietnībai, noraustījās, …skotu zaķpastala. Varbūt tu ticēsi pašas dāmas solījumam? Džeimijs savilka uz augšu vienu uzaci, un Kinkeds uzreiz metās mani atraisīt, neveikli piņķēdamies ap lupatu vīkšķi man mutē.
- Džeimij! es pārskaitusies iebrēcos, kad mute beidzot bija atbrīvota. Tas ir kas nedzirdēts! Kā tu vari tā rīkoties? Tu… tu…
- Zaķpastala, viņš izpalīdzīgi pateica priekšā. Vai šakālis, ja jums tā patīk labāk. Ko teiksi, Mērteg, viņš pagriezās pret savu palīgu, kas es esmu zaķpastala vai šakālis?
Mērtega šaurā lūpu svītriņa izsmējīgi sašķiebās.
- Es tā jaušu, ka tu varētum kļūt par suņu barību, ja bez dūča atsiesi rokas šitai mergai.
Džeimijs kā atvainodamies pagriezās pret sagūstīto jaunekli.
- Man jālūdz piedošana savai sievai, ka ievilku viņu šajā krāpšanā. Ticiet man, tas notika pret viņas gribu. Viņš ar nožēlu ugunskura mestajā gaismā aplūkoja sakosto roku.
-Jūsu sieva! Puisis raidīja izmisīgus skatienus te uz mani, te uz Džeimiju.
- Ticiet man, ka šī dāma laiku pa laikam pagodina manu gultu, taču viņa nekad nav to darījusi spiestā kārtā. Un arī tagad to
nedarīs, viņš zīmīgi piebilda, Kinked, nesien gluži tūliņ viņu vaļā!
- Džeims Freizer, es šņācu caur sakostiem zobiem. Ja tu tam puikam kaut pirkstu piedursi, tad nekad vairs negulēsi ar mani vienā gultā!
Džeimijs savilka uz augšu vienu uzaci. Ugunskura gaismā uz mirkli novizēja viņa zobi.
- Nu, tie ir nopietni draudi tādam bezprincipu izvirtulim kā es, bet diez vai šajā brīdī es drīkstu domāt par savu labumu. Galu galā karš paliek karš. Pistole, kurai viņš bija ļāvis noslīgt uz leju, atkal tika pacelta.
- Džeimij! es spalgi iekliedzos.
Viņš atkal nolaida ieroci, pagriezās pret mani, un seja atspoguļoja pārspīlētu pacietību.
-Jā?
Es dziļi ievilku elpu, lai neļautu balsij dusmās drebēt. Varēju tikai minēt, kas viņam padomā, un cerēt, ka rīkojos pareizi. Vienalga, kad tas būs galā… lai koncentrētos uz savu pašreizējo uzdevumu, atvairīju ārkārtīgi patīkamu iztēles ainu, kurā Džeimijs locījās zemē, kamēr es biju uzlikusi viņam uz ādamābola kāju.
- Tev nav itin nekādu pierādījumu, ka tas zēns ir spiegs, es aizrādīju. Viņš teica, ka uzdūries tev nejauši. Kurš gan nekļūtu ziņkārīgs, ieraugot mežā ugunskuru?
Džeimijs, noklausījies manus argumentus, pamāja ar galvu.
- Nūjā, bet kā tad ar slepkavības mēģinājumu? Ir spiegs vai nav, bet viņš gribēja mani nogalināt un pats to atzīst. Pirksti viegli pārslīdēja jēlajai svītrai uz kakla.
- Nu, protams! es dedzīgi iesaucos. Viņš taču zināja, ka esi pasludināts ārpus likuma. Dieva dēļ, par tavu galvu izsludināta milzīga atlīdzība!
Džeimijs domīgi pabraucīja zodu un beidzot pievērsās gūsteknim.
- Nu, šajos vārdos slēpjas zināma jēga. Viljam Grej, jums ir prasmīgs advokāts. Ne Viņa Augstības prinča Čārlza, ne manā dabā
nav sodīt cilvēku ar nāvi nelikumīgi, pat ja tas ir ienaidnieks. Viņš ar rokas mājienu ataicināja Kinkedu.
- Kinked, aizvediet abi ar Rosu šo cilvēku uz to pusi, kur, pēc viņa vārdiem, atrodas viņa nometne. Ja ziņas, ko gūsteknis mums sniedza, atbilst patiesībai, jūdzi no nometnes piesieniet viņu pie koka vietā, kur karavīriem jāiet garām. Rīt draugi viņu atradīs. Ja stāstītais nav patiesība… Džeimijs apklusa, aukstās acis pievērsās jauneklim, …pārgrieziet viņam rīkli.
Viņš ielūkojās zēnam sejā un bez mazākā izsmiekla sacīja:
- Es dāvāju tev dzīvību. Ceru, ka izmantosi to lietderīgi.
Nostājies man aiz muguras, Džeimijs pārgrieza auduma strēmeli, kas saturēja manas rokas. Kad es nikni apcirtos, viņš devās pie jaunekļa, kurš pēkšņi bija apsēdies zemē zem ozola.
- Varbūt tu būsi tik laba un apkopsi ievainotā roku, pirms viņš dodas projām? Tēlotā zvēriskuma izteiksme no Džeimija sejas bija pazudusi, un tagad tā bija neizteiksmīga kā mūra siena. Nolaistie plaksti neļāva man ieskatīties viņam acīs.
Nesakot ne vārda, es piegāju pie Viljama Greja un nometos ceļos. Likās, ka viņš ir apreibis, nepretojās ne izmeklēšanai, ne ārstnieciskajām procedūrām, kaut ari tās noteikti bija sāpīgas.
Kleitas saplēstais ņieburs visu laiku slīdēja nost no pleciem, un es pie sevis nosodījos, kad aizkaitināta vai desmito reizi vilku uz augšu vienu vai otru pusi. Ievainotajam zem ādas es sataustīju apakšdelma kaulus, kas bija trausli un asi, tikai mazliet resnāki par manējiem. Uzliku rokai šinu un ar savu lakatu pakāru to jauneklim kaklā.
- Lūzums ir līdzens, es teicu, cenšoties saglabāt neitrālu toni.
- Vismaz divas nedēļas mēģini roku nekustināt. Viņš, uz mani neskatoties, pamāja ar galvu.
Džeimijs bija klusi sēdējis uz baļķa un vērojis manu darbošanos. Saraustīti elpojot, es piegāju viņam klāt un no visa spēka, cik tik man bija, iecirtu pliķi. No sitiena uz viena vaiga palika balts plankums, un Džeimijam acīs sariesās asaras, bet viņš nepakustējās un arī sejas izteiksme nemainījās.
Kinkeds piecēla gūstekni kājās un, saliecis veselo roku viņam aiz muguras, pastūma uz klajumiņa malu. Pirms ieniršanas tumsā anglis apstājās un pagriezās atpakaļ. Vairīdamies skatīties uz mani, viņš uzrunāja tikai Džeimiju.
- Esmu jums pateicību parādā par savu dzīvību, viņš formāli sacīja. Es ārkārtīgi priecātos, ja tā nebūtu, bet, tā kā esat man šo dāvanu uzspiedis, tad man tā jāuztver kā goda parāds. Ceru, ka nākotnē man izdosies šo parādu nolīdzināt, bet, kad tas būs izdarīts… balss apslāpētā naidā viegli ietrīsējās un patiesu jūtu uzplūdā zaudēja sabiedrībā pieņemto atturību, …es jūs nogalināšu.
Džeimijs piecēlās no baļķa un izslējās visā augumā. Viņa seja saglabāja mierīgu izteiksmi, tajā nebija jaušama pat uzjautrinājuma ēna. Viņš nopietni nolieca galvu aizejošā gūstekņa priekšā.
- Tādā gadījumā, kungs, es ceru, ka mēs nekad nesatiksimies.
Zēns atlieca plecus un par atbildi stīvi paklanījās.
- Grejs pienākumu neaizmirst, kungs, viņš teica un kopā ar Kinkedu nozuda tumsā.
Uz brīdi iestājās pieklājīgs klusums, visi gaidīja, kad zem aizejošo kājām apklusīs lapu čabēšana. Tad sākās smiešanās, vispirms kādam vīram no nāsīm izlauzās tikko dzirdams šņāciens, pēc tam kāds cits piesardzīgi iespurcās. Līdz rēkšanai nenonāca, tomēr smiekli pieņēmās spēkā, traucoties pa aplī sastājušos vīru rindu.
Džeimijs izgāja loka vidū un nostājās ar seju pret saviem vīriem. Smiekli spēji aprima. Palūkojies lejup uz mani, viņš strupi izmeta:
- Ej uz telti!
Manas sejas izteiksmes brīdināts, viņš paguva satvert manu plaukstu, iekams es to atvēzēju.
- Ja tu taisies man cirst vēl vienu pliķi, tad vismaz ļauj pagriezt otru vaigu, viņš vēsi aizrādīja. Turklāt es domāju, ka varu tev šīs pūles aiztaupīt. Tomēr es iesaku tev iet uz telti.
Atlaidis manu roku, viņš aizsoļoja līdz ugunskuram un ar vienu pavēlošu galvas mājienu pieaicināja pie sevis izklīdušos vīrus, kas negribīgi un piesardzīgi atkal sapulcējās,bariņā. Nakts ēnas ap vīru