acīm bija apvilkušas tumšus lokus, un tās izskatījās nedabiski lielas.
Es nesapratu visu, ko Džeimijs teica, jo viņš runāja savādā valodā, piejaucot gēlu vārdiem angļu, bet tik daudz es redzēju, ka rāmā, mierīgā balsī teiktais, cenšoties noskaidrot, kas šovakar stāvējis sardzē, klausītājus, šķiet, pārvērta par akmens stabiem.
Vīri raidīja apkārt slepus skatienus un neveikli sakustējās, it kā briesmu priekšā saspiedās ciešāk kopā. Bet tad blīvās rindas izjuka un divi vīri iznāca priekšā, pacēla skatienu vienu reizi -, tad steigšus nodūra acis un nostājās plecu pie pleca ārpus biedru aizsardzības loka.
Tie bija brāļi Makluri Džordžs un Sorlejs. Gandrīz viena vecuma, apmēram trīsdesmit gadus veci; vīrieši nokaunējušies stāvēja netālu viens no otra, sastrādāto roku pirksti kustējās, it kā ilgotos saķerties kopā, it kā tādējādi varētu rast kaut niecīgu patvērumu vētrā, kas tuvojās.
Uz īsu brīdi iestājās klusums, kad neviens nerunāja, bet Džeimijs noskatīja abus vainīgos sargus. Tad krietnas piecas minūtes aizritēja ļoti nepatīkamā gaisotnē, tomēr viss norisinājās tajā pašā klusajā, rāmajā balsī. No bariņā stāvošajiem vīriem neatskanēja ne skaņa, un Makluri, abi raženie vīri, likās saraujamies un sarūkam zem klusuma svara. Nobraucu gar brunčiem svīstošās plaukstas, priecīga, ka visu nesapratu, un sāku jau nožēlot, ka nebiju klausījusi Džeimija ieteikumam iet uz telti.
Jau nākamajā brīdī nožēla pieņēmās spēkā, jo mans vīrs pēkšņi pagriezās pret Mērtegu, kurš, gaidīdams komandu, jau stāvēja ar apmēram divas pēdas garu ādas sloksni rokā, kurai vienā galā bija mezgls, lai varētu to kārtīgi noturēt.
- Novelciet kreklus un nostājieties man priekšā! Abi! Makluri uzreiz sakustējās, resnie pirksti ieķērās kreklu aizdarē, it kā dedzīgi gribēdami pakalpot, priecīgi, ka ievads beidzies un sākusies izrēķināšanās.
Nodomāju, ka tūlīt apvemšos, lai arī sapratu, ka sods bija gana viegls, parasti šādos gadījumos piemēroja smagāku. Klajumā
valdīja pilnīgs klusums, tikai plīkšķēja pātaga, un lāgiem no viru mutes izlauzās elsas vai vaids.
Pie pēdējā sitiena Džeimijs ļāva pletnei noslīdēt gar sāniem. Viņš bija stipri nosvīdis, un krekla netīrais audums bija pielipis pie muguras. Ar galvas mājienu atlaidis Maklurus, viņš noslaucīja ar piedurkni mitro pieri, kad viens no sodītajiem pieliecās, lai ar sāpošu muguru paceltu nomestās drēbes, viņa brālis, pats nedroši turēdamies uz kājām, atbalstīja viņu no otras puses.
Likās, ka sodīšanas laikā vīri pat bija aizturējuši elpu. Tagad viss pulciņš saviļņojās, it kā kopīgi izdvestu atvieglojuma nopūtu.
Džeimijs, viegli grozīdams galvu, viņus noskatīja. Cēlās nakts vējš, plivinādams un saceldams viņam uz pakauša matus.
- Mēs nedrīkstam pieļaut nolaidību, mo duinnen, viņš noteica.
- Neviens. Tad dziļi ievilka elpu un sašķobīja lūpas. Tas attiecas arī uz mani. Mans tālu redzamais ugunskurs piesaistīja angļu puikas uzmanību. Uz pieres atkal bija izspiedušies sviedri, viņš tos nevērīgi nosusināja ar kiltiem. Nomaļus stāvēja sadrūmušais Mērtegs, kurš pēc Džeimija galvas mājiena pasniedza viņam ādas pletni.
- Vai izdarīsiet man pakalpojumu, kungs?
Mirkli svārstījies, Mērtegs saņēma pletni mezglainajā rokā. Mazā skota spoži melnajās acīs pazibēja izteiksme, ko varēja iztulkot kā jautrību.
- Ar lielāko prieku… kungs.
Džeimijs uzgrieza vīriem muguru un sāka raisīt vaļā kreklu. Viņa skatiens satikās ar manējo, kad es sastingusi stāvēju starp kokiem, un viena uzacs savilkās uz augšu ironiskā jautājumā. Vai es vēlējos to skatīties? Drudžaini papurinājusi galvu, ar novēlošanos paklausot vīra padomam, apcirtos un aizsteberēju starp kokiem.
Patiesībā es neatgriezos teltī. Nespēju paciest domu par smacējošo gaisu; likās, ka krūtīs žņaudz, un man vajadzēja skābekli.
Atradu piemērotu vietu uz paugura virsotnes turpat aiz telts. Atklumburoju un apstājos nelielā, atklātā laucītē, tad izstiepos visā
garumā zemē un saņēmu galvu abās rokās. Nevēlējos sadzirdēt pat visattālākās atbalsis no drāmas pēdējā cēliena, kas norisinājās man aiz muguras, lejā pie ugunskura.
Auksta, asa zāle lipa pie manas kailās ādas, un es savilkos čokurā, lai ietītos apmetni. Ievīkstījusies un nodrošinājusies pret aukstumu, es klusām gulēju, klausoties, kā dauzās mana sirds, gaidot, kad norims iekšējais haoss.
Kādu bridi vēlāk dzirdēju, ka man garām pulciņos pa četri un pieci iet vīri, atgriežoties savās naktsguļas vietās. Cauri apmetnim es spēju saklausīt vārdus, taču tie likās klusināti, varbūt pat mazliet bijīgi. Pagāja vēl kāds laiks, iekams aptvēru, ka viņš ir te. Džeimijs nerunāja un arī citādi netrokšņoja, bet es pēkšņi jutu, ka viņš ir man blakus. Kad es apvēlos uz muguras un piecēlos sēdus, redzēju uz akmens viņa auguma ēnu, piere bija atspiesta pret rokām, kas sakrustotas uz ceļiem.
Mani plosīja gan vēlme noglāstīt viņam galvu, bet kāds cits dzinulis mudināja ielauzt to ar akmeni, tāpēc es nedarīju ne vienu, ne otru.
- Vai ar tevi viss kārtībā? es jautāju, vēl brīdi paklusējusi; balss skanēja tik bezkaislīgi, cik vien spēju.
- Kā tad, būs labi. Viņš lēnām atliecās un izstaipījās, kustēdamies piesardzīgi, tad smagi nopūtās.
- Piedod par kleitu, viņš pēc minūtes piemetināja. Sapratu, ka puskrēslā varēja redzēt blāvojam manu kailo miesu, un spēji savilku apmetņa malas.
- Ak tā, par kleitu? es atjautāju diezgan asi.
Viņš kārtējo reizi nopūtās.
- Nūjā, un par pārējo ari, brīdi klusējis, vīrs piebilda. Iedomājos, ka tu būtu ar mieru upurēt savu kautrīgumu, lai nevajadzētu zēnam nodarīt kaut ko sliktu, bet tobrīd man nebija iespējas palūgt tev atļauju, ja esmu alojies, tad, kundze, izlūdzos jums piedošanu.
- Tu gribi teikt, ka būtu turpinājis spīdzināšanu?
Džeimijs sadusmojās un nemaz nepūlējās to slēpt.
- Spīdzināšanu, ko neteiksi! Es puikam ne pirkstu nepiedūru.
Ciešāk ietinos apmetnī.
- 0, tu salauzi viņam roku un svilināji ar nokaitētu nazi, un to tu sauc par pirksta nepieduršanu?
- Jā, tā es to saucu. Viņš ātri šķērsoja dažas pēdas lielo zālienu starp mums, satvēra mani aiz elkoņa un parāva, lai es skatītos viņam sejā. Paklausies manī. Grejs pats salauza savu muļķīgo roku, cenšoties izlauzties no pārāk stingra tvēriena. Viņš ir tikpat drosmīgs kā jebkurš no maniem vīriem, bet viņam trūkst pieredzes tuvcīņā.
- Un nazis?
Džeimijs nosprauslojās.
- Phē! Mazs jēlumiņš zem vienas auss, un rīt pēc pusdienām tas arī vairs nesāpēs. Droši vien drusku jau smeldza, bet man to vajadzēja darīt, lai iebiedētu, nevis lai ievainotu.
- O! Es atvirzījos un uzgriezu muguru tumšajam mežam, meklējot mūsu telti. Džeimija balss man sekoja.
- Es būtu varējis viņu saplosīt gabalos, Armaliet. Taču tad būtu liela šmuce, un, visticamāk, dzīvs viņš nepaliktu. Bet man nepatīk ķerties pie tādiem paņēmieniem, ja nav nepieciešams. Ņem vērā, Armaliet… no tumsas skanēja balss, un tajā jautās brīdinājums,
- …varbūt kādreiz man nāksies to darīt. Man vajadzēja uzzināt, kur atrodas viņa cīņubiedri, kādi ir viņu ieroči un visu pārējo. Man neizdevās viņu nobiedēt, lai puika sāktu runāt; man bij izvēle piemānīt viņu vai salauzt.
- Grejs teica, ka tu nevarot izdarīt neko, lai piespiestu runāt.
Džeimijs bija noguris.