- Jēziņ, Armaliet, protams, varēju. Salauzt var ikvienu, ja esi gatavs nodarīt pietiekami daudz sāpju. Lai nu kurš, bet es to labi zinu.
- Jā, es klusi noteicu, laikam jau zini gan.
Kādu brīdi neviens no mums nedz pakustējās, nedz ari runāja. Varēju dzirdēt, kā vīri, pošoties uz gulēšanu, sarunājas, kā šad tad nobūkšķ uz cietās zemes nomests zābaks, kā nočab garenās lapu
kaudzes, kurās viņi patversies no aukstās rudens nakts. Manas acis bija apradušas ar tumsu, tā ka saskatīju mūsu telts siluetu kādas trīsdesmit pēdas tālāk zem lapegles. Es varēju saskatīt arī Džeimiju, viņa auguma tumšo apveidu, kas izcēlās uz nakts mazliet gaišākā fona.
- Labi, es beidzot noteicu. Labi. Ja ņem vērā to, ko tu izdarīji, un to, ko tu varēji izdarīt… jā, labi.
- Paldies. Nevarēju saskatīt, vai viņš smaida, bet tā izklausījās.
- Bet vispār tu ellīgi riskēji, tā blefodams, es teicu. Ko tu darītu, ja es nebūtu tev devusi iemeslu viņu nenogalināt?
Lielā ēna sakustējās, paraustīja plecus, un no tumsas atskanēja klusi smiekli.
- Nav ne jausmas, Armaliet. Iedomājos, ka zinu, ko tu varētu domāt. Ja tu nebūtu… nu, laikam jau man būtu vajadzējis puiku nošaut. Nevarēju taču sagādāt viņam vilšanos, ļaujot vienkārši doties projām, vai ne?
- Nolādētais skotu nelietis! es bez dedzības nolamājos.
Viņš dziļi un izmisīgi nopūtās.
- Armaliet, esmu ticis sadurts, sakosts, iepļaukāts un pērts, un tas viss kopš vakariņām… kuras man neizdevās pat pabeigt. Man nepatīk biedēt bērnus, un man nepatīk slānīt vīrus, bet man vajadzēja darīt gan vienu, gan otru. Trīs jūdžu attālumā no manis nometni uzcēluši divi simti angļu, un man nav ne jausmas, ko lai ar viņiem dara. Esmu noguris, man gribas ēst, un man sāp. Ja tevī ir kaut drusciņa sievišķīgas līdzjūtības, tad tagad man kāds nieks noderētu!
Džeimijs izklausījās tik apbēdināts, ka man gribot negribot bija jāsmejas. Piecēlos un gāju pie bēduļa.
- Laikam jau par ļaunu nenāktu. Nāc šurp, un es paskatīšos, vai kāds mazumiņš priekš tevis neatradīsies. Krekls bija tikai vaļīgi uzmests plecos, viņš nebija pūlējies to aizpogāt. Paslidināju rokas zem auduma un pārlaidu plaukstas karstajai, smeldzošajai mugurai. Pušumu nav, viegli taustoties ar pirkstiem uz augšu, es konstatēju.
- Pletne parasti nepārsit, bet sūrst stipri.
Novilku viņam kreklu un apsēdināju pacientu, lai noskalotu muguru ar mitru, strautā samērcētu sūkli.
- Nu ir labāk? es apjautājos.
- Mmmm. Plecu muskuļi atslābinājās, bet, kad pieskāros kādai īpaši jutīgai vietai, viņš viegli sarāvās.
Pamanīju viņam zem auss nelielu skrambu.
- Tu taču nebūtu viņu nošāvis, vai ne?
- Par ko tu mani turi, Armaliet? viņš tēlotā niknumā jautāja.
- Par skotu zaķpastalu. Vai, labākajā gadījumā, par noziedznieku bez sirdsapziņas. Kas zin’, ko tāds cilvēks var izdarīt? Nemaz nerunājot par bezprincipu izvirtuli.
Mēs abi smējāmies, un plecs man zem rokas drebēja.
- Pagriez galvu! Ja vēlies sievietes līdzjūtību, tev jāpaliek mierā, līdz es to pielietoju.
- Mmm. Mirkli valdīja klusums. Nē, viņš atkal ierunājās,
- es nebūtu viņu nošāvis. Bet man kaut kādā veidā vajadzēja glābt tā puikas lepnumu, jo attiecībā uz tevi es padarīju viņu par muļķi. Viņš bij brašs zēns, tāpēc bij pelnījis apzināties, ka ir nošaušanas vērts.
Es papurināju galvu.
- Laikam es nekad nesapratīšu vīriešus, nopurpināju, ieziežot skrambu ar kliņģerīšu ziedi.
Džeimijs pastiepa rokas atpakaļ, saņēma manējās un piespieda sev zem zoda.
- Tev nav mani jāsaprot, Armaliet, viņš klusi atbildēja. Ja vien tu mani mīli. Galva paliecās uz priekšu, un viņš maigi noskūpstīja manas kopā saņemtās plaukstas.
- Un pabaro, viņš vēl piebilda un atlaida rokas.
- Ak tā, sievietes līdzjūtība, mīlestība un ēdiens? Es smējos.
- Neko daudz tu negribi, vai ne?
Seglu somā bija atdzisuši plāceņi, siers un arī mazliet auksta speķa. Divu pēdējo stundu sasprindzinājums un bezjēdzība bija prasījuši vairāk spēka, nekā biju apzinājusies, tāpēc es izsalkusi pievienojos maltītei.
Vīru rosīšanās tuvumā jau bija aprimusi, un nebija dzirdama ne skaņa, pat ne savā vaļā atstāta ugunskura sprakšķēšana, tāpēc mums bija sajūta, ka tūkstoš jūdžu attālumā nav nevienas dzivas dvēseles. Tikai vējš čakli čabināja lapas, lāgiem atsitot nokaltušu žagaru pret koku zariem.
Džeimijs atspiedās pret koka stumbru, seja zvaigžņu gaismā izskatījās tumsnēja, bet ķermeņa valoda liecināja par draiskulīgu noskaņojumu.
- Es tavam aizstāvim nosolījos, ka neuzmākšos tev ar saviem apnicīgajiem pieciršanas mēģinājumiem. Un tas laikam nozīmē, ka man vajadzēs gulēt ar Mērtegu un Kinkedu, ja vien tu neaicināsi mani sev blakus gultā. Un Mērtegs krāc.
- Tu arī, es atcirtu.
Brīdi vēros vīrā, tad paraustīju plecus, ļaujot noslīdēt saplēstajai kleitai zemāk.
- Nu, tu esi sekmīgi sācis savus varasdarbus. Es nolaidu uz leju otru plecu, un ņieburs nokrita līdz viduklim. Tikpat labi tu vari nākt un pabeigt iesākto, kā pieklājas.
Džeimija rokas, kad tās pārslīdēja manai aukstajai ādai, šķita kā sasilis zīds.
- Nu labi, viņš nomurmināja man matos, karš paliek karš, vai ne?
- Man gadskaitļi slikti turas galvā, kaut kad vēlāk es sacīju ar zvaigznēm biezi piebērtajām debesīm. Vai Migels de Servantess jau ir piedzimis?
Džeimijs gulēja piespiedu kārtā uz vēdera man blakus, galva un pleci bija ārā no telts sniegtā patvēruma. Viena acs gausi atvērās un pagriezās austrumu pamales virzienā. Neatradusi vēl ne miņas no saullēkta, tā lēnām atgriezās savā vietā un, samierinājusies ar likteni, apstājās pie manas sejas.
- Tev pēkšņi uznākusi vēlēšanās spriedelēt par spāņu romāniem? viņš mazliet piesmakušā balsī pajautāja.
- Ne sevišķi, es atbildēju. Man tikai ienāca prātā, vai tev ir zināms vārds “donkihotisks”.
Viņš pacēlās uz elkoņiem, abām rokām saberzēja galvu un nu bija pilnībā pamodies, tad, acis mirkšķinādams, pagriezās pret mani, bet jau možu garu.
- Servantess, Armaliet, ir dzimis gandrīz pirms divsimt gadiem, un, tā kā esmu baudījis labu izglītību, tad skaidrs, ka šo kungu es pazīstu. Ar to pēdējo piezīmi tu taču nedomāji neko personīgu, vai ne?
- Vai tev sāp mugura?
Džeimijs pārbaudot pakustināja plecus.
- Ne visai. Laikam jau drusku ir apskādēta.
- Džeimij, Dieva dēļ, kāpēc? es nenovaldījos.
Viņš atspieda zodu uz saliktām rokām un mazliet pagrieza galvu, šādā leņķī izcēlās viņa iešķībās acis. Tā vienīgā acs, kuru varēju saskatīt, kļuva vēl šaurāka, kad viņš pasmaidīja.
- Nu, Mērtegam tas sagādāja lielu patikšanu. Biju palicis viņam parādā vienu kārtīgu tesienu, kopš biju deviņus gadus vecs ziķeris, toreiz krusttēva zābakos sabāzu medus kāres. Toreiz viņš nevarēja mani noķert, bet es iemācījos krietni daudz interesantu jaunu vārdu, kamēr viņš basām kājām mani trenkāja. Viņš…
Es apturēju šo atmiņu plūsmu, no visa spēka iebelžot viņam pa plecu. Pārsteigts viņš ļāva rokai noslīgt, skaļi iesaucās “Oh!” un pavēlās uz sāna, atpakaļ pie manis.
Saliecu ceļus, lai Džeimijs var atspiest pret tiem muguru, un apskāvu viņa vidukli. Platā mugura ar gludiem muskuļiem, uz kuras vēl arvien vizēja piepūles sviedri, aizsedza man skatu uz zvaigznēm. Uzspiedu starp lāpstiņām skūpstu, tad atliecos un viegli uzpūtu, jo man patika redzēt, kā man zem pirkstiem noraustās viņa āda un kā, uzmetoties zosādai, mugurkaula bedrītēs saceļas sīkie, smalkie matiņi.