- Kāpēc? es atkārtoju savu jautājumu. Piespiedu seju pie siltās, miklās muguras. Tumsa apslēpa rētas, bet es jutu pie vaiga spiežamies smalkas, cietas līnijas.
Džeimijs bridi klusēja, bet krūškurvis cilājās dziļā, lēnā elpā, un katru reizi tam līdzi cēlās un krita mana plauksta.
- Ak nu, viņš norūca, tad atkal apklusa un iegrima domās.
- Es īsti nezinu, Armaliet, pēc brītiņa viņš atkal ierunājās.
- Varbūt es uzskatīju, ka esmu tev šo pērienu parādā. Vai varbūt pats sev.
Viegli uzliku roku uz vienas no platajām, plakanajām lāpstiņām, kaula malas asi spiedās zem ādas.
- Man ne.
- Ak tā? Vai kārtīgs vīrietis tā dara: izģērbj savu sievu trīsdesmit veču klātbūtnē? Pēkšņi balsī ieskanējās rūgtums, manas rokas piespiedās viņam pie muguras. Vai drosmīgs vīrietis izturas vardarbīgi pret sagūstītu ienaidnieku, piedevām vēl tīro bērnu? Un apsver, vai nerīkoties vēl skarbāk?
- Vai būtu bijis labāk mani taupīt… vai viņu… un divu dienu laikā zaudēt pusi no saviem vīriem? Tev vajadzēja zināt. Tu nevarēji… tu nevari ļaut labām manierēm novērst tevi no pareizā kursa.
- Nē, viņš klusā balsī piekrita. Nevaru. Un tāpēc man jādodas līdzi tam cilvēkam mana karaļa dēlam, kuram sekot mani sauc pienākums un gods, un tajā pašā laikā jāmēģina iznīcināt mērķi, kuru esmu zvērējis palīdzēt sasniegt. Esmu zvērējis sargāt savu tuvinieku dzīvību es laužu godavārdu, lai tie, ko es godāju, varētu palikt dzīvi.
- Gods ir nogalējis velnišķīgi daudz cilvēku, es sacīju viņa ievainotās muguras tumšajai bedrītei. Gods bez veselā saprāta ir… ģeķība. Drosmīga, tomēr ģeķība.
- Kā tad, tā ir. Un tas mainīsies… tu man tā sacīji. Bet, ja man jābūt starp pirmajiem, kas izdevīguma dēļ upurē godu… vai man, to darot, nevajadzētu kaunēties? Viņš pēkšņi pavēlās tuvāk, lai ieskatītos man sejā, un zvaigžņu gaismā es Džeimija acīs saskatīju bažas.
- Es negriezīšos atpakaļ tagad es to vairs nevaru bet, Armaliet, reizēm es nudien skumstu pēc tā, kāds es biju agrāk.
- Tā ir mana vaina, es ieteicos. Pieskāros viņa sejai, biezajām uzacīm, platajai mutei un īsajiem rugājiem uz garā, taisnā zoda.
- Tikai mana. Ja es nebūtu ieradusies… un izstāstījusi tev, kas notiks… Patiesi nožēloju, ka šim jaunajam puisim vajadzēja kļūt par divkosi un ka agrākais naivais, brašais jauneklis ir zudis. Un tomēr… vai mums abiem bija kaut cik nopietna izvēle, ja bijām tie, kas bijām? Man vajadzēja Džeimijam visu atklāt, un viņam, to zinot, vajadzēja rīkoties. Man prātā pazibēja rindiņa no Vecās Derības: “Kamēr es klusēju, mani kauli panīka, un man bija jāvaid cauru dienu.”
It kā uztvēris manu biblisko noskaņojumu, Džeimijs viegli pasmaidīja.
- Nūjā. Neatceros, ka Ādams būtu lūdzis Dievam, lai ņem atpakaļ Ievu, un, paskat, ko tā viņam nodarīja. Viņš paliecās uz priekšu, noskūpstīja man pieri un, kad es sāku smieties, apsedza ar segu man plecus. Guli, mana mazā ribiņa. No rīta man būs vajadzīgs pušelnieks.
Mani uzmodināja savāds metālisks troksnis. Izbāzu galvu no segas apakšas un, pagriezusies trokšņa virzienā, mirkšķināju acis, līdz attapos, ka mans deguns atrodas mazu gabaliņu no Džeimija ceļgala, ko klāja pleds.
- Pamodies, ko? Kaut kas sudrabains un skanošs nozibēja man acu priekšā, un tūlīt jutu uz kakla uzgulstam smagumu.
- Pie joda, kas tas ir? es jautāju, piecēlusies sēdus un lūkojoties lejup. Likās, ka man ap kaklu ir rota no daudziem trīs collu lieliem metāla priekšmetiem, katram no tiem ir sašķelta kājiņa ar cilpu augšā, un visi uzvērti uz ādas zābaku auklas. Daži karekļi bija augšpusē sarūsējuši, citi pavisam jauni. Visiem uz kājiņām bija redzami skrāpējumi, it kā tie ar spēku būtu atrauti no kāda lielāka priekšmeta.
- Kara trofejas, Armaliet, Džeimijs paskaidroja.
Es palūkojos uz viņu, un tas, ko ieraudzīju, man lika klusi izsaukties.
- 0! Viņš pielika roku pie sejas. Pavisam aizmirsu. Man nebij laika nomazgāties.
- Tu mani pārbiedēji līdz nāvei, es izdvesu, piespiedusi roku pie strauji pukstošās sirds. Kas tas ir?
- Ogle. Balsi slāpēja audums, ar ko viņš berza seju. Tad to nolaida un man uzsmaidīja. Viņš bija nedaudz noberzis melnumu no deguna un pieres, kas sārti brūna vīdēja caur atlikušajiem traipiem, bet acis joprojām apņēma melni loki kā jenotam un ogļu līnijas ietvēra muti kā iekavās. Gaisma tik tikko ausa, un mijkrēslī, kas valdīja teltī, tumšā seja un mati saplūda ar pelēcīgā auduma fonu, radot izteikti biedējošu iespaidu, it kā es runātu ar cilvēku bez galvas.
- Tā bija tava ideja, viņš sacīja.
- Mana? Tu izskaties pēc skursteņslauķa, es nobrīnījos. Pie joda, ko tu darīji?
Ar kvēpiem notrieptajā sejā pazibēja spoži balti zobi.
- Desanta iebrukums. Atbildē skanēja milzīgs apmierinājums.
- Desants? Vai tā to sauca?
- Ak Dievs! es izdvesu. Tu biji angļu nometnē? Jēziņ! Cerams, ne jau viens pats?
- Es taču nevarēju laupīt vīriem tādu prieciņu, vai ne? Atstāju tev trīs sargus, bet pārējiem nakts izvērtās ļoti ienesīga. Džeimijs ar lepnumu norādīja uz manu kaklarotu.
- Tapas no lielgabalu ratiem. Lielgabalus pašus paņemt nejaudājām un sabojāt, nesaceļot troksni, arī ne, bet bez riteņiem viņi tālu netiks. Un liels labums ģenerālim Koupam tiks no sešpadsmit vareniem dižgabaliem, kas iesēdušies purvā.
Kritiski apskatīju kaklarotu.
- Tas viss ir labi, bet vai nevar sameistarot jaunus stiprinājumus? Izskatās, ka kaut ko tādu var uztaisīt no resnas stieples.
Nezaudējot nenieka no savas augstprātības, Džeimijs pamāja ar galvu.
- 0, kā tad! Var gan. Bet kāds labums no stiprinājumiem, ja nav jaunu riteņu, ko pielikt. Viņš pacēla aizkaru pie telts ieejas un
pamāja uz kalna pakāji, kur es redzēju Mērtegu, melnu kā dēmonu, pārraugām līdzīgu “apakšdēmonu” pulciņa darbošanos, kuri meta rēcošās ugunskura liesmās pēdējos no trīsdesmit diviem lieliem koka riteņiem. Nostāk, kaudzē samestas, gulēja metāla stīpas; Fērguss, Kinkeds un viens no jaunākajiem vīriem izmantoja tās spēlei viņi ripināja tās ar nūjām. Netālu uz baļķa sēdēja Ross, maziem malciņiem kaut ko dzēra no raga kausa un laiski grieza vienu stīpu sev ap roku.
To redzot, es sāku smieties.
- Džeimij, tu gan esi gudrinieks!
- Varbūt, viņš neiebilda, bet tu esi pusplika, un mēs tūdaļ dodamies ceļā. Vai tev ir ko uzvilkt mugurā? Sargus sasējām un atstājām pamestā aitu kūtī, bet pārējie nu jau būs piecēlušies, un nometne nav nemaz tik tālu no mūsējās. Laiks sākt kustēties.
It kā apstiprinot šos vārdus, telts man virs galvas pēkšņi nodrebēja, jo kāds izrāva no zemes mietiņus. Es izdvesu satrauktu spiedzienu un metos pēc seglu somām, atstājot Džeimiju pārraugām pošanos.
Bija jau pāri pusdienlaikam, kad ieradāmies Trenentā. Ciems bija uzmeties uz pakalna augstu virs jūras, parasti te valdīja klusums un miers, bet Hailendas armijas klātbūtnes dēļ murdēja no dzīvības. Varēja redzēt, ka karaspēka lielākā daļa iekārtojusies augstāk kalnos, no kurienes pavērās skats uz nelielu līdzenumu, kas aizstiepās līdz jūras krastam. Bet, ņemot vērā parasto juceklīgo staigāšanu šurpu turpu, Trenentā bija tikpat daudz cilvēku, cik ārpus tās: pulki puslīdz militārā kārtībā mainīja dislokācijas vietas, ziņneši auļoja uz visām pusēm daži uz zirgiem, citi paļāvās uz savām divām kājām -, bet ciemu vēl pārplūdināja sievas, bērni un armijas līdzskrējēji; tie visi sēdēja, atspiedušies ārpusē pret māju akmens sienām, zīdīja bērnus, sildījās saulē, kas te parādījās, te pazuda, un centās no garāmskrejošajiem vēstnešiem uzzināt, vai nav kādas jaunas ziņas.