Mēs apstājāmies visas šīs mutuļojošās rosības malā, un Džeimijs aizsūtīja Mērtegu noskaidrot, kur atrodas armijas komandieris lords Džordžs Marejs, bet pats iegāja kādā mājā, lai daudzmaz sakoptos.
Arī mana āriene ne tuvu nebija ideāla; es gan nebiju tīšuprāt noziedusi seju ar saberztām oglēm, tomēr kā piemiņas zīmes no vairākām zem klajas debess pavadītajām naktīm uz tās bija palikušas uzkrītošas netīrumu svītras. Saimniece laipni aizlienēja man dvieli un ķemmi, tāpēc es sēdēju pie galda, cīnoties ar nevaldāmajām cirtām, kad atvērās durvis un iekšā bez ceremonijām iebrāzās pats lords Džordžs.
Ģenerāļa parasti nevainojamais apģērbs bija nekārtībā, ne visas vestes pogas bija aizpogātas, kaklasaite atraisījusies, un viens bikšturis atnācis vaļā. Parūku lords Džordžs bija nevērīgi iestūķējis kabatā, un plānie, brūnie mati bija saslējušies stāvus, it kā viņš izmisumā būtu tos plēsis.
- Paldies Dievam! ģenerālis izdvesa. Beidzot kāds saprātīgs cilvēks! Tad viņš paliecās uz priekšu un pētīja Džeimija seju. Lielākā tiesa ogļu putekļu no liesmojošajiem matiem bija izskaloti, taču pār vaigiem šobrīd tecēja pelēkas straumītes un pilēja uz krekla, bet ausis, kuras šajā steidzīgajā šķīstīšanās procesā bija piemirstas, joprojām bija ogļmelnas.
- Kas… sabijies izgrūda armijas komandieris, bet tad aprāvās, pāris reižu sparīgi papurināja galvu, laikam gribēdams atbrīvoties no uzmācīgas iztēles ainas, un atsāka sarunu, it kā nebūtu ievērojis neko neparastu.
- Vai viss rit savu gaitu, ser? Džeimijs ar cieņu apjautājās, arī izliekoties, ka nav pamanījis parūkas lentes galu, kas karājās no lorda Džordža kabatas un, lordam enerģiski žestikulējot, vicinājās kā maza sunīša aste.
- Vai viss iet savu gaitu? ģenerālis atkārtoja kā atbalss. Nu, tūlīt izstāstīšu, cienīts kungs! Vispirms tā iet uz austrumiem, tad uz rietumiem, pēc tam puse nāk lejā no kalna, lai paēstu pusdienas, bet otra puse tikmēr soļo velns vien zina kur! Tā, lūk, tā iet!
- Tā, ģenerālis vēl piebilda, kad jūtu izvirdums uz mirkli bija rimis, ir Viņa Augstības uzticamā Hailendas armija. Jau mazliet atguvis savaldību, lords Džordžs sāka stāstīt par to, kas noticis, kopš armija iepriekšējā dienā bija ienākusi Trenentā.
Ieradies kopā ar armiju, lords Džordžs lielāko tiesu karaspēka bija atstājis ciemā un ar nelielu nodaļu steidzies ieņemt kalna kori virs līdzenuma. Princim Čārlzam, kas ieradies vēlāk, šāda rīcība nav patikusi, un viņš tā arī pateicis skaļi un visiem dzirdot. Tad Viņa Augstība paņēmis pusi no armijas un devies uz rietumiem, Pērtas hercogs otrs armijas komandieris, gan tikai vārda pēc padevīgi vilcies viņam nopakaļ, droši vien lai novērtētu, kādas ir iespējas uzbrukt caur Prestonu.
Kad armija bija sadalīta un lords Džordžs aizņemts, apspriežoties ar ciema iedzīvotājiem, kuri par apkārtni zināja nesalīdzināmi vairāk nekā Viņa Augstība vai lords O’Salivens, viens no prinča īru uzticības personām bija uzdrīkstējies pavēlēt Lokiela Kamerona klana vienībai izvietoties Trenentas kapsētā.
- Koups, protams, atgādāja pārīti lielgabalu un viņus sašķaidīja, lords Džordžs drūmi pavēstīja. Un es šopēcpusdien dabūju pamatīgi trūkties no Lokiela. Skaidrs, ka viņš bija saskaities par to, ka vairāki viņa vīri bez kāda acīm redzama labuma tikuši ievainoti. Viņš pieprasīja, lai vienību atvelk, un es šim lūgumam, dabiski, piekritu. Un te nu nāk Viņa Augstības kurkulis, O’Salivens īsta sērga! Tikai tāpēc, ka viņš izkāpis Eriskejas krastā kopā ar Viņa Augstību, tas cilvēks iedomājas, ka viņš… nu, vienalga, viņš nāk, vaimanādams, ka Kameronu klātbūtne kapsētā ir būtiska būtiska, iegaumējiet! ja mēs gribam uzbrukt no rietumiem. Pateicu skaidri un gaiši, ka mēs uzbruksim no austrumiem, ja tas vispār notiks. Šobrīd izredzes uz to ir ārkārtīgi apšaubāmas, kamēr mēs nezinām, tieši kur atrodas puse no mūsu vīriem un, starp citu, arī Viņa Augstība, karavadonis piebilda tonī, kas skaidri vēstīja, ka prinča Čārlza atrašanās vietu viņš uzskata tikai par akadēmiskas pētniecības jautājumu.
- Un vadoņi! Lokiela Kameroni izvilka lozi, kas piešķir viņiem to godu cīnīties ja tas notiks kaujas lauka labajā pusē, bet
Makdonaldi, devuši piekrišanu šādai kārtībai, tagad sparīgi noliedz, ka būtu kaut ko tādu teikuši, un uzstāj, ka vispār necīnīsies, ja viņiem liegs tradicionālo privilēģiju karot labajā pusē.
Sācis šo notikumu atskaiti diezgan rāmā garā, lords Džordžs stāstījuma laikā atkal bija uzvilcies un šajā brīdī pielēca kājās, abām rokām enerģiski berzējot galvu.
- Kameroni visu dienu pavadījuši mācībās. Tagad viņi maršējuši uz priekšu un atpakaļ tik daudz reižu, ka vairs nespēj atšķirt, kur priekša, kur pakaļa, lūdzama, piedodiet, kundze, viņš piebilda, uzmetis man izklaidīgu skatienu, Klenrenelda vīri ielaidušies dūru cīņās ar Glengerija vīriem. Lords sasarcis apklusa un izslēja zodu. Ja Glengerijs nebūtu tas, kas viņš ir, es… ak, nu labi. Viņš atmeta ar roku domai par Glengeriju un atsāka soļošanu.
- Vienīgais, kas visu kaut cik vēl glābj, karavadonis turpināja, ir fakts, ka arī angļi, saskārušies ar mūsu pretestību, bijuši spiesti griezties atpakaļ. Viņi grozījuši visu Koupa karaspēku vismaz četras reizes, tagad viņš savu labo flangu ir izvietojis gandrīz pie pašas jūras un, bez šaubām, lauza galvu, ko, Dieva vārdā, mēs darīsim turpmāk. Lords Džordžs pieliecās un palūkojās ārā pa logu, šķiet, gaidīdams, ka ieraudzīs pašu ģenerāli Koupu nākam pa lielceļu, lai uzdotu šo jautājumu.
- Ē… kur šobrīd atrodas jūsu armijas puse, ser? Džeimijs sakustējās, it kā grasītos pievienoties lordam viņa bezmērķīgajos klejojumos pa māju, bet es, satverot viņu aiz apkakles, apturēju. Bruņojusies ar dvieli un bļodu ar siltu ūdeni, lorda atskaites laikā biju berzusi kvēpus no sava vīra ausīm. Pateicoties maniem pūliņiem, tās bija kļuvušas uzkrītošas, jo no lielas nopietnības piesārtušas koši sarkanas.
- Kalnā, tieši uz dienvidiem no ciema.
- Tātad augstiene joprojām ir mūsu rokās?
- Jā, izklausās labi, vai ne? Lords vārgi pasmaidīja. Tomēr augstienes ieņemšana nekādu lielo labumu mums nedod, ja ņem vērā to, ka kalna pakājē ir purvains tīrelis, akači no vienas vietas. Mīļo stundiņ! Pakājē ir simt pēdu garš un sešas pēdas dziļš grāvis,
pilns ar ūdeni! Pašlaik abas armijas šķir nepilni piecsimt jardi, bet tikpat labi tās varētu būt piecsimt jūdzes, mēs tāpat neko nevaram izdarīt. Lords Džordžs iebāza roku kabatā pēc mutauta, izvilka un stāvēja, truli blenžot uz parūku, ar kuru tikko gandrīz bija noslaucījis pieri.
Es smalkjūtīgi piedāvāju savu ar kvēpiem notriepto kabatlakatu. Viņš aizvēra acis, skali caur abām nāsīm ievilka gaisu, tad atvēra acis un savā ierastajā izsmalcinātajā manierīgumā man paklanījās.
-Jūsu padevīgs kalps, kundze. Viņš kārtīgi noslaucīja seju ar netīro drānu, pieklājīgi atdeva to man atpakaļ un uzmauca galvā saņurcīto parūku.