- Apēdīšu pats savas aknas, viņš ar uzsvaru noteica, ja ļaušu tam muļķim atkāpties no mūsu pozīcijām. Pieņēmis lēmumu, lords Džordžs pagriezās pret Džeimiju.
- Cik vīru tev ir, Freizer?
- Trīsdesmit, ser.
- Zirgu?
- Seši, ser. Un četri poniji mantām.
- Mantām? Ā! Proviants karotājiem?
- Jā, ser. No tiem sešdesmit maisi miltu pagājušajā naktī atņemti angļu vienībai. 0, un viens sešpadsmit collu mīnmetējs, ser.
Pēdējo ziņu Džeimijs izmeta ar tik nevainojamu nevērību, ka es gribēju iedzīt viņam rīklē kabatlakatu. Lords Džordžs mirkli vērās viņā, tad viens lūpu kaktiņš savilkās uz augšu smaidā.
- Ak tā? Nu nāc man līdzi, Freizer. Pa ceļam visu izstāstīsi. Viņš pagriezās uz durvju pusi, Džeimijs pavērās manī ar plati ieplestām acīm, paķēra cepuri un sekoja.
Uz sliekšņa lords Džordžs negaidīti apstājās un pagriezās atpakaļ. Noskatīja Džeimija raženo stāvu, vaļējo krekla apkakli un svārkus, kas steigā bija pārmesti pār roku.
- Mums jāsteidzas, Freizer, tomēr laika vēl ir tik daudz, lai ievērotu pieklājību. Ej un sniedz sievai atvadu skūpstu, cilvēk. Gaidīšu tevi ārā.
Apcirties uz papēža, karavadonis man paklanījās tik zemu, ka parūkas aste pārkrita pār pieri.
Jūsu padevīgs kalps, kundze.
Es par armijām zināju pietiekami daudz, lai saprastu, ka paies vēl krietns laiciņš, līdz notikumi sāks risināties, un tā patiešām arī bija. Pa vienīgo Trenentas ielu šurpu turpu maršēja atsevišķas vīru grupiņas. Sievas, dažādi ļautiņi, kas allaž pavada armiju, un Trenentas iedzīvotāji, kuru dzīves ritms bija iztraucēts, bezmērķīgi grozījās uz vietas, nezinādami, palikt vai doties projām. Cauri šo ļaužu biežņai sāniski spraucās ziņneši, iznēsādami vēstules.
Ar lordu Džordžu biju tikusies jau Parīzē. Viņš nepiederēja pie tiem cilvēkiem, kas skrupulozi ievērotu etiķeti, kad labāk bija rīkoties, taču man likās, ka nepieciešamību pašam personiski ierasties pie Džeimija drīzāk bija diktējis aizkaitinājums par prinča Čārlza izturēšanos un vēlme izbēgt no O’Salivena sabiedrības nekā vajadzība nekavējoties kaut ko uzsākt vai dalīties ar kādu savos apsvērumos. Hailendas armijas personālsastāva kopējais skaits atradās robežās no pusotra līdz diviem tūkstošiem karotāju, tāpēc trīsdesmit vīru grupu nevarēja uzskatīt par Dieva dāvanu, bet arī noniecināt to nevarēja atļauties.
Pametu skatienu uz Fērgusu, kurš lēkāja kā Svētā Vita slimības piemeklēts vardulēns, un nospriedu, ka arī es varu nosūtīt pāris ziņu. Ir tāds sakāmvārds: “Neredzīgo valstībā cilvēks ar vienu aci ir karalis.” Balstoties uz savu līdzšinējo pieredzi, es uz vietas sagudroju līdzīgu teicienu: “Kad neviens nezina, ko darīt, tiks uzklausīts ikviens, kuram ir saprātīgs priekšlikums.”
Seglu somā man bija papīrs un tinte. Apsēdos pie galda un sacerēju zīmīti Dženijai Kameronai, bet visu laiku mani gandrīz vai māņticīgā pielūgsmē vēroja saimniece, kura droši vien nekad vēl nebija redzējusi sievieti rakstām. Dženija Kamerona bija sieviete, kas pārveda pāri kalniem trīs simtus sava klana vīru, lai pievienotos princim Čārlzam, kad viņš jūras krastā, Glenfinanā, bija pacēlis karalisko karogu. Šīs kareivīgās skotietes brālis Hjū atgriezās
mājās ar nosebošanos un, padzirdējis par notikušo, steigšus bija jājis uz Glenfinanu ieņemt klana vadoņa vietu karaspēka priekšgalā, bet Dženija atteicās doties mājās un palaist garām galvenos notikumus. Viņa no sirds izbaudija neilgo uzturēšanos Edinburgā, kur Čārlzs saņēma savu uzticamo pavalstnieku apsveikumus, bet Dženija tikpat labprāt pavadīja savu princi arī uz kaujas lauku.
Man nebija zīmoggredzena, bet somā atradās Džeimija cepure ar kokardi, kurā bija attēlots Freizeru klana ģerbonis un moto. Es iespiedu to izkusuša vaska peļķītē, ar kuru biju aizlīmējusi vēstuli. Nu tā ieguva ļoti oficiālu izskatu.
- Skotu kundzei ar vasarraibumiem, es nobrīdināju Fērgusu un apmierināta noskatījos, kā viņš izjož pa durvīm un iejūk drūzmā uz ielas. Man nebija ne jausmas, kur šobrīd atradās Dženija Kamerona, bet virsnieki bija izvietoti mācītāja mājā netālu no baznīcas, un tikpat labi Fērguss varēja sākt no turienes. Meklēšana vismaz neļaus puikam izperināt kādas palaidnības.
To padarījusi, es pagriezos pret mājas saimnieci.
- Nu tad, es sacīju. Vai jums ir segas, salvetes un apakšbrunči?
Drīz vien es atklāju, ka biju pareizi novērtējusi Dženijas Kameronas personības spēku. Sievietei, kura spēj savākt trīs simtus vīru un pārvest pāri kalniem, lai cīnītos par švaukstu, kurš runā ar itāļu akcentu un kuram labi iet pie dūšas brandvīns, noteikti ir gan zems garlaicības slieksnis, gan rets talants pierunāt cilvēkus darīt to, ko vēlas viņa.
- Ļoti prātīgi, viņa uzslavēja manu plānu. Šķiet, brālēns Arčijs ir šo to nokārtojis, bet viņš, protams, vēlas šobrīd būt kopā ar armiju. Dženijas strupais zods paslējās vēl mazliet augstāk.
- Tur jau galu galā slēpjas tas jaukums, viņa skābi piebilda.
- Esmu pārsteigta, ka neuzstājāt, lai ņem līdzi arī jūs, es nobrīnījos.
Viņa sāka smieties; ar mazo, neizskatīgo seju un neizteiksmīgo zodu viņa atgādināja labdabīgu buldogu.
- Es to būtu darījusi, bet tas nav manos spēkos, Kamerona atklāti atzina. Tagad, kad pārnācis Hjū pats, viņš nemitīgi cenšas piespiest mani atgriezties mājās. Teicu, lai… viņa aplaida skatienu apkārt, lai būtu droša, ka neviens nedzird, un sazvērnieciski pieklusināja balsi, …velns par stenderi, ja iešu sēdēt mājās. Vismaz tik ilgi, kamēr varu te noderēt.
Stāvot uz sliekšņa, viņa domīgi nopētīja ielu uz abām pusēm.
- Nedomāju, ka manī kāds klausīsies, es teicu. Es taču esmu angliete.
- Nūjā, jums taisnība, Dženija piekrita, bet manī gan klausīsies. Es nezinu, cik būs ievainoto lai Dievs dod, ka maz. Viņa neuzkrītoši pārkrustījās. Bet labāk sāksim ar tām mājām, kas ir tuvāk pastorātam; nebūs tik tālu jānes ūdens no akas. Viņa apņēmīgi pārkāpa pāri slieksnim un aizgāja pa ielu, es viņai sekoju cieši uz papēžiem.
Talkā mums nāca ne tikai Kamerona jaunkundzes sabiedriskais stāvoklis un personība, bet arī fakts, ka cilvēkam nekas nevar būt briesmīgāk kā gaidīt ar klēpī saliktām rokām, vīriešiem šī sajūta pazīstama retāk, sievietes to piedzīvo krietni biežāk. Līdz brīdim, kad saule nogrima aiz Trenentas baznīcas, mēs jau bijām noorganizējušas pašu nepieciešamāko, lai varētu sākt darboties medicīniskā brigāde.
Tuvējā mežā alkšņi sāka birdināt lapas un lapegles skujas, kas apklāja smilšaino zemi ar dzeltenu, irdenu un biezu segu. Šur tur kāda jau sažuvusi un sačervelējusies brūna lapa aiztraucās līdzi vējam kā sīka laiviņa bangojošā jūrā.
Viena pavirpuļoja man garām, bet, kad brāzma pierima, sāka lēnām planēt. Es lapu notvēru un brīdi paturēju rokā, apbrīnojot tās nevainojamo dzislojumu, kas paliks kā mežģīņots skelets, kad lapas plātne būs satrūdējusi. Pēkšņi uzpūta vējš un sačokurojusies lapa pacēlās no manas plaukstas, novirpuļoja zemē un sāka velties pa tukšo ielu.
Aizēnojusi ar delnu acis pret rietošo sauli, es varēju saskatīt kalna kori viņpus ciemam, kur bija izvietojusies Hailendas armijas nometne. Tā puse no karaspēka, ko vadīja Viņa Augstība, pirms stundas bija atgriezusies, lai pievienotos lorda Džordža daļai, un, soļojot cauri ciemam, paņēma līdzi vēl pēdējos tur aizkavējušos karavīrus. No tik liela attāluma es spēju saskatīt tikai pa retam, sīkam stāvam, kas uz pelēcīgo debesu fona iezīmējās melns, kad lāgiem kāds vīrs iznāca kalna korei šajā pusē. Ceturtdaļjūdzi no vietas, kur beidzās ciema iela, angļu nometnē iedegās pirmie ugunskuri, vēl pabāli dziestošajā dienasgaismā. No mājām uzvēdīja gruzdošas kūdras biezais smārds un, sajaucies ar malkas sīvo aromātu, ko izplatīja angļu ugunskuri, nomāca rūgteno jūras dvesmu.