Viss, ko varēja darīt, lai sagatavotos kaujai, bija jau izdarīts. Hailendas karavīru sievas un ģimenes bija uzņemtas ļoti dāsni un viesmīlīgi, un šobrīd lielākā daļa atnācēju jau bija izvietoti mājās gar galveno ielu, saimnieki dalījās savā pieticīgajā maltītē, kas sastāvēja no zupas un sālītas siļķes. Arī mani istabā gaidīja vakariņas, lai gan ēst man diez kā negribējās.
Man blakus iznira neliels stāvs, kluss kā ēnas, kas stiepās arvien garākas.
- Vai jūs, kundze, nāksiet uzēst? Saimniece glabā jums ēdienu.
- Ak tā? 0 jā, Fērgus. Jā, es iešu. Pametu vēl pēdējo reizi skatienu uz kalnu, tad pagriezos pret ciemu.
- Vai tu nāksi, Fērgus? es jautāju, redzot, ka zēns paliek stāvam uz ielas. Viņš bija aizēnojis acis, cenšoties saskatīt, kas notiek kalnā aiz ciema. Saņēmis no Džeimija stingrus norādījumus palikt pie manis, Fērguss acīm redzami ilgojās atrasties karavīru vidū un gatavoties rītdienas kaujai.
- 0? O jā, kundze. Viņš nopūtās un pagriezās, samierinājies, ka kādu brīdi vajadzēs dzīvot garlaicīgā mierā.
Gluži nemanot vasaras garās dienas padevās tumsas priekšā, un lampas iedegās, pirms mēs beidzām sagatavošanās darbus. Vakars
ciemā ritēja nemierīgi, nepārtraukti notika kaut kāda rosīšanās, un pamalē plaiksnīja ugunskuru liesmas. Fērguss, nespēdams palikt mierā, šaudījās no mājas uz māju, iznēsājot ziņas, klausoties tenkas, un laiku pa laikam, acīm aizrautībā zibot, iznira no krēslas kā mazs, tumšs spoks.
- Kundze! Viņš paraustīja mani aiz piedurknes, kad es plēsu no lina auduma gabala strēmeles un metu kaudzē sterilizēšanai.
- Kundze!
- Kas tad šoreiz, Fērgus? Šie traucējumi sāka mani kaitināt; pašlaik lasīju lekciju bariņam mājsaimnieču par to, cik svarigi, ārstējot ievainotos, bieži mazgāt rokas.
- Kāds vīrietis, kundze. Viņš vēlas runāt ar Viņa Augstības armijas komandieri. Viņam esot svarīgas ziņas.
- Nu, es taču nestājos viņam ceļā, vai ne? Parāvu kādu iespītējušos krekla vīli, tad ar zobiem to pārkodu un noplēsu. Audums, patīkami nostirkšķēdams, noplīsa līdzenā strēmelē.
Izspļāvu diega galu. Fērguss vēl bija tepat un pacietīgi gaidīja.
- Labi, es padevos. Kā tu domā… vai viņš… vai es varu šajā lietā kaut kā palīdzēt?
- Ja jūs man ļautu, kundze, puika dedzīgi iesaucās, es varētu svešo aizvest pie sava kunga. Viņš nokārtotu, ka šis kungs var parunāt ar komandieri.
Viņš, protams, spēj visu, vismaz pēc Fērgusa domām, to skaitā, bez šaubām, staigāt pa ūdens virsu, pārvērst ūdeni par vīnu un pierunāt lordu Džordžu pieņemt noslēpumainus svešiniekus, kas nokrīt kā no zila gaisa ar svarīgām ziņām azotē.
Atglaudu kādu šķipsnu no pieres; biju saņēmusi matus uz pakauša un uzsējusi lakatu, bet nepaklausīgās sprogas visu laiku spraucās ārā.
- Tas cilvēks ir te kaut kur tuvumā?
Ar to Fērgusam pietika; viņš izmetās pa atvērtajām durvīm un pēc maza brītiņa atgriezās, vedot sev līdzi kalsnu, jaunu cilvēku, kura dedzīgais skatiens uzreiz burtiski pielipa manai sejai.
- Freizera kundze? Kad es apstiprinoši pamāju ar galvu, viņš neveikli paklanījās un noslaucīja rokas pret biksēm, it kā īsti
nezinātu, ko ar tām darīt, bet vēlējās būt gatavs, ja nu pēkšņi izveidotos kāda situācija.
- Es… es esmu Ričards Andersons no Vitburgas.
- Ak tā? Nu, ļoti labi, es pieklājīgi sacīju. Mans kalpotājs teic, ka jums esot vērtīgas ziņas lordam Džordžam Marejam.
Viņš paklanīja galvu kā meža strazds.
- Redziet, Freizera kundze, es šajā apvidū esmu nodzīvojis visu savu mūžu. Es… es zemi, kur izvietojušās armijas, pārzinu kā savus piecus pirkstus. Hailendas karaspēka daļas apmetušās kalnā, no kura uz leju nāk ceļš… taka… kas aizvedīs viņus garām grāvim piekalnē.
- Skaidrs. Dzirdot šos vārdus, man pakrūtē radās tukšuma sajūta. Ja rīt Hailendas karavīriem jādodas uzbrukumā no saullēkta puses, tad augstiene jāpamet jau naktī. Un, lai uzbrukums būtu veiksmīgs, tad skaidrāks pa skaidru, ka vai nu jātiek tam grāvim pāri, vai tas jāapiet.
Kaut arī domāju, ka zinu nākotnes notikumus, tomēr pārliecināta par to nebiju. Agrāk biju precējusies ar vēsturnieku un, kā parasti, kad iedomājos par Frenku, man sažņaudzās sirds -, tāpēc es apzinājos, cik nedroši mēdz būt vēsturiskie avoti. Starp citu, man nebija ne jausmas, vai mana klātbūtne nevar kaut ko mainīt vai varbūt ir jau mainījusi.
Vienu īsu laika sprīdi ļāvos fantāzijai par to, kas notiktu, ja es mēģinātu atturēt Ričardu Andersonu no tikšanās ar lordu Džordžu. Vai rītdienas kauja beigtos citādi? Vai Hailendas armija ieskaitot Džeimiju un viņa vīrus tiktu sakauta, kad viņi, skrienot lejā no kalna, nonāktu dūksnājā un iekristu grāvī? Vai lords Džordžs izdomātu citu plānu, kas izrādītos veiksmīgs? Vai arī Ričards Andersons ietu savu ceļu un pats saviem spēkiem atrastu iespēju parunāt ar lordu Džordžu neatkarīgi no manas rīcības?
Eksperimenta dēļ tik lielu risku uzņemties es nevēlējos. Paskatījos lejup uz Fērgusu, kurš trinās nepacietībā, kad varēs doties ceļā.
- Kā tu domā, vai varēsi atrast saimnieku? Uz kalna būs tumšs kā ogļu bedrē. Es nevēlētos, ka kādu no jums pārskatīšanās dēļ nošauj, kad tur slaistīsieties.
- Es varu viņu atrast, kundze, Fērguss nešaubījās. Droši vien var, es nospriedu. Likās, ka puikam ir radars, kas spēj uztvert Džeimiju.
- Nu labi, es piekritu. Bet, Dieva dēļ, esiet uzmanīgi.
- Oui, Madame! Kā zibens šautra viņš jau bija pie durvīm, drebēdams nepacietībā rīkoties.
Pusstundu pēc puišu aiziešanas es pamanīju, ka pazudis arī nazis, ko biju atstājusi uz galda. Un tikai tad, vēderam sāpīgi sagriežoties, atcerējos, ka es gan pieteicu Fērgusam uzmanīties, bet piekodināt, lai nāk atpakaļ, man pavisam bija izkritis no prāta.
Pirmais lielgabala grāviens atskanēja īsi pirms rītausmas, stundā, kad debesis kļūst gaišākas; biezos dēļus, uz kuriem es gulēju, sadrebināja truls, varens būkšķis. Man saspringa dibena muskuļi, jo zemapziņa ievilka asti, kuras man nebija, un pirksti saspieda man blakus zem segas gulošās sievietes pirkstus. Apziņai, ka tūlīt kaut kas notiks, vajadzēja sniegt zināmu drošību, bet nez kādēļ tā nekad nebija.
Vienā mājas stūrī kāds klusi ievaidējās, un mana kaimiņiene nomurmināja: “Lai visi svētie stāv mums klāt.” Uz grīdas gulošos pāršalca rosība, jo sievietes cēlās augšā. Runāja maz, it kā visi būtu saspicējuši ausis, lai uztvertu jebkādus no ielejas nākošus trokšņus, kas liecinātu par kauju sākumu.
Pamanīju vienu no Hailendas karavīru sievām, Makfersona kundzi, kas pelēcīgajā gaismā pie loga locīja segu. Viņas seja bija bailēs nobālusi, un, kad no lejas atskanēja vēl viens slāpēts grāviens, viņa nodrebēdama aizvēra acis.
Mainīju savus uzskatus par zināšanu lietderību. Šīs sievas neko nezināja par slepenām takām, uzbrukumu no saules puses un pārsteiguma reidiem. Viņas zināja tikai to, ka viņu vīri un dēli šobrīd stājas pretī četras reizes lielākajai angļu armijas lielgabalu un muskešu ugunij.