Выбрать главу

Pareģošana pat miera laikos ir riskanta nodarbošanās, un es biju pārliecināta, ka viņas mani neklausītos. Labākais, kā varēju palī­dzēt, bija šis sievietes nodarbināt. Man acu priekšā pazibēja garāmslldošs tēls austošās saules stari spoži mirdz koši sarkanos matos, padarot to īpašnieku par ideālu mērķi. Tam cieši uz pēdām sekoja otrs tēls zēns ar vāveres zobiem, spožām acīm, kurās spulgo ticība kara uzvarām, un ar nozagtu miesnieka dūci rokā. Es aizvēru acis un skaļi noriju siekalas. Sameklēt kādu darbu bija labākais, ko varēju darīt ari savā labā.

-     Dāmas! es skaļi iesaucos. Mēs esam labi pastrādājušas, bet vēl ir daudz darāmā. Mums vajadzēs verdošu ūdeni. Katlus vārīšanai, pannas mērcēšanai. Auzu putru tiem, kas var ēst; pienu tiem, kas nevar. Sveču taukus un ķiplokus pārsējiem. Koka listes šinām. Pudeles un krūzes, tasītes un karotes. Šujamadatas un rup­jus diegus. Makfersona kundze, vai jūs būtu tik laipna…

Par kauju es neko daudz nezināju, izņemot to, kurai pusei vaja­dzētu uzvarēt un ka jakobītu armijai bija “viegli” zaudējumi. No tālās, neskaidrās skolas grāmatas lappusēm es atkal atcerējos sīku informācijas drusku: “…bet jakobīti svinēja uzvaru, viņu pusē bija tikai trīsdesmit upuri.”

Upuri. Kritušie, es izlaboju. Pēc medicīnas terminoloģijas katrs ievainotais ir upuris, un, kamēr saule, kveldējot cauri jūras izgaro­tajai dūmakai, uzkāpa līdz pusdienlaikam, manā mājā bija saradu­šies krietni vairāk par trīsdesmit pacientiem. Uzvarētāji lēnām ar triumfu atgriezās atpakaļ Trenentā, bet trokšņi, kas pavadīja kara­spēka pārvietošanos, uzmundrināja viņu ievainotos biedrus.

Dīvaini, bet Viņa Augstība bija pavēlējis, lai pirmos no kaujas lauka aizvāc angļu ievainotos un tos rūpīgi apkopj. “Tie ir mana tēva pavalstnieki,” viņš teica stingri, tā ka skaidri ieskanējās lielais T, “un es panākšu, ka par viņiem labi rūpējas.” Bet fakts, ka kal­nieši, kas tikko Čārlza dēļ bija guvuši uzvaru kaujā, arī droši vien bija viņa tēva pavalstnieki, princim bija paslīdējis garām nemanīts.

-    Ja ņem vērā tēva un dēla izturēšanos, to padzirdējusi, es pačukstēju Dženijai Kameronai, Hailendas armijai vajadzētu ce­rēt, lai Svētais Gars nebūtu izvēlējies šo dienu nākšanai pār zemi.

Makfersona kundze, dzirdot šādus zaimus, spriežot pēc viņas sejas, bija satriekta, bet Dženija tikai pasmējās.

Aurošana un klaigāšana, kas pauda gēlu prieku, pārmāca klu­sos vaidus, kas raisījās no lūpām ievainotajiem, kurus ienesa uz improvizētām dēļu vai kopā sasietu muskešu nestuvēm vai kuri vēl biežāk ieradās, draugu atbalstīti. Daži iestreipuļoja paši sa­viem spēkiem, starojoši smaidīdami un apreibuši no sajūsmas, ievainojumu radītās sāpes bija tikai sīkas neērtības salīdzinājumā ar brīnišķīgo sajūtu, ka izdevies aizstāvēt savu pārliecību. Par spīti brūcēm, kas atveda viņus šurp, reibinošā uzvaras apziņa pildīja hospitāli ar pārgalvīgu jautrību.

-     Jēziņ, vai redzēji šos laižam ļekas vaļā? Kā peles, kas mūk no kaķa! viens ievainotais sacīja otram, šķiet, viņš nemanīja, ka kreisā roka no pirkstiem līdz plecam nopietni apdegusi.

-    Un krietna daļa no šiem vispār bij palikuši bez astēm, viņa draugs iesmējās.

Nevarēja teikt, ka priecātos visi; laiku pa laikam pāri pauguram neliels pulciņš pieklusušu kalniešu aiznesa cīņubiedra nekustīgo augumu un pleda mala sedza seju, kura bija kļuvusi tukša un rāma, jo skatīja debesis.

Tā bija pirmā pārbaude palīdzēm, kuras biju izraudzījusies, un viņas šo izaicinājumu izturēja tāpat kā vīri kaujas laukā. Tas ir, vi­ņas rosījās, žēlojās un kavēja cita citu, bet, kad radās nepiecieša­mība, metās kaujā ar nepieredzētu niknumu.

Bet arī tad viņas nemitējās sūkstīties.

Atnāca Makmērdo kundze un atnesa vēl vienu pilnu pudeli, to viņa pakāra paredzētajā vietā pie sienas, tad pieliecās, lai paņemtu vienu no vannas, kurā bija saliktas, medus ūdens pudeles. Kāda Trenentas zvejnieka padzīvojusī sieva bija ar varu panākusi, ka viņu paņem armijā, un šajā maiņā viņa bija ūdens izdalītāja; viņas pienākums bija apstaigāt visus vīrus pēc kārtas, skubināt dzert

saldināto šķidrumu, cik vien spēj, un tad apstaigāt ievainotos otr­reiz ar divām vai trim tukšām pudelēm, lai tiktu galā ar dzeršanas rezultātu.

-Ja jūs nedotu šiem tik pulka ūdens, šiem nevaj’dzētu tik pulka tecināt, viņa žēlojās, un ne jau pirmo reizi.

-     Viņiem ūdens nepieciešams, es pacietīgi skaidroju, un ne jau pirmo reizi. Tas palīdz noturēt asinsspiedienu un atdod zau­dēto šķidrumu, tāpēc viņiem nav šoka nu, sakiet, kundze, vai te daudzi mirst? es skarbi noprasīju, pēkšņi zaudējusi krietnu daļu pacietības, saskaroties ar Makmērdo kundzes nemitīgajām šaubām un žēlabām; viņas gandrīz bezzobainā mute īgnajai sejas izteiks­mei papildus piešķīra vēl sērīgumu likās, tā saka: viss ir zudis. Kāpēc velti pūlēties?

-     Mphm, viņa noburkšķēja. Tā kā sieviete, vairs nesakot ne vārda, paņēma ūdeni un atgriezās pie saviem pienākumiem, es šo skaņu uztvēru kā piekrišanu, vismaz uz laiku.

Es izgāju ārā, lai aizbēgtu gan no Makmērdo kundzes, gan mājā valdošās gaisotnes. Gaiss istabā bija gluži biezs no dūmiem, kar­stuma un nemazgātas miesas dvakas, un man mazliet reiba galva.

Ielas bija pilnas ar vīriešiem, viņi bija piedzērušies, nosvinējuši uzvaru, apkrāvušies ar kaujas laukā gūtu laupījumu. Viens bariņš sarkanīgos Makgilivreju tartānos vilka angļu lielgabalu, kas bija sa­siets ar virvēm kā bīstams meža zvērs. Līdzību pastiprināja uz stobra un aizslēga skaisti iegravētie lēcienam saspringušie vilki. Laikam jau viens no ģenerāļa Koupa greznumiem.

Pēkšņi es pazinu mazo cilvēciņu, kurš jāteniski sēdēja uz lielga­bala stobra, un mati viņam bija saslējušies gaisā kā sukai. Aizvēru acis īsā pateicības lūgsnā, tad atvēru un skrēju pa ielu, lai novilktu viņu lejā.

-      Razbainieks! es iesaucos, puiku vispirms sapurinot, tad apskaujot. Ko tu domāji, tā aizlavīdamies? Ja es nebūtu aizņemta, saplēstu tevi aiz ausīm tā, ka galva griežas!

-                Kundze, viņš izmocīja, pēcpusdienas saulē mirkšķinot acis.

-    Kundze.

Sapratu, ka viņš nav dzirdējis nevienu manis teikto vārdu.

-    Vai ar tevi viss kārtībā? jau pielaidīgākā tonī apjautājos.

Ar dubļiem un pulveri notrieptajā sejā mirkli pavīdēja neiz­pratne. Mazais karotājs pamāja ar galvu, un cauri netīrumiem at­spīdēja tāds kā apreibis smaids.

-     Es nogalināju angļu karavīru, kundze.

-    Ak tā? īsti nezināju, vai viņš grib dzirdēt komplimentu vai mierinājuma vārdus. Puikam bija tikai desmit gadu.

Pēc grumbās savilktās pieres un grimases varēja noprast, ka viņš nopietni pūlas kaut ko atcerēties.

-     Man liekas, ka nogalināju. Anglis nokrita zemē, un es iedūru viņam ar nazi. Fērguss apjucis skatījās manī, it kā es varētu dot atbildi.

-     Nāc, Fērgus, es aicināju. Sameklēsim kaut ko ēdamu un vietu, kur varēsi izgulēties. Nedomā vairs par to.

-     Oui, Madame. Zēns paklausīgi klumpačoja man blakus, bet jau pēc brīža es redzēju, ka viņš kuru katru brīdi nostiepsies gar zemi. Ar grūtībām viņu pacēlu un stiepu uz māju puduri netālu no baznīcas, kur es biju izveidojusi mūsu hospitāļa štābu. Biju nolēmusi, ka vispirms viņu pabarošu, bet, kad sasniedzu vietu, kur O’Salivens centās sakārtot bez panākumiem savus intendanta ratus, Fērguss jau bija cieši aizmidzis.