Tāpēc es sameklēju guļvietu mājā, kur kāda sieviete uzraudzīja bērnus, kamēr to mātes kopa ievainotos, un tur viņš, sarāvies čokurā, palika guļam. Likās, ka te Fērgusam ir vispiemērotākā vieta.
Līdz pusdienlaikam māja bija stāvgrūdām pilna divdesmit līdz trīsdesmit ievainoto un mans medicīniskais personāls divu sieviešu sastāvā, kas skraidīja šurpu turpu. Normālos apstākļos te dzīvoja piecu vai sešu cilvēku ģimene, tāpēc gadījās, ka karavīri, kas spēja noturēties kājās, stāvēja uz gulošo plediem. Tālumā, aiz neliela klajuma, redzēju, kā mācītājmājā iekšā un ārā staigā virsnieki,
jo garīdznieka namā bija iekārtojies Virspavēlnieks. Paturēju acīs apbružātās durvis, kas visu laiku stāvēja pusvirus, bet Džeimiju starp tiem, kas ieradās ziņot par zaudējumiem un saņemt apsveikumus, es neredzēju.
Atgādinot sev, ka arī starp ievainotajiem neesmu viņu manījusi, atvairīju bažas, kas kā uzmācīgi sīcošs ods nemitīgi atgriezās. Kopš paša agra rīta man nebija atradies brīvs brīdis apmeklēt mazo nogāzē uzslieto telti, kur kaujā kritušos noguldīja kārtīgās rindās, it kā viņi gaidītu pēdējo jundu. Bet tur viņš noteikti nevarēja būt.
Nekādā gadījumā, es sev sacīju.
Atsprāga durvis, un istabā iesoļoja Džeimijs.
Ieraugot viņu, man saļodzījās ceļi, un es ar roku pieturējos pie dūmeņa sienas. Viņš bija mani meklējis; skatiens apskrēja istabu, un, pamanot mani, sejā atplauka tāds smaids, ka man pamira sirds.
Džeimijs bija netīrs, notriepies ar melniem pulvera dūmiem, apšļakstīts asinīm, un kailos stilbus līdz ceļiem klāja apkaltuši dubļi. Bet viņš bija vesels un turējās kājās. Nebiju noskaņota piesieties sīkumiem.
Daži no ievainotajiem, kas gulēja uz grīdas, skaļi sveicināja Džeimiju, un viņa skatiens atrāvās no manis. Palūkojies lejup, viņš uzsmaidīja Džordžam Makluram, kurš smaidīja pretī savam komandierim, kaut arī auss karājās tikai ādas lēverī, un atkal pievērsās man.
“Paldies Dievam!” sacīja tumšzilās acis, un “Paldies Dievam!” atbildēja manējās.
Neko vairāk pateikt nebija laika; ievainotie vēl arvien nāca klāt, un ikviens vesels, ar armiju nesaistīts cilvēks no ciema tika piespiests palīdzēt viņus apkopt. Lokiela brālis, dziednieks Arājs Kamerons, šaudījās starp mājām, jo oficiāli bija par visu atbildīgs, un šur tur tiešām paveica kādu labu darbu.
Biju sarunājusi, ka ikviens Freizers no Lelibrokas tiek nests uz māju, kur es veicu šķirošanu, aši novērtējot ievainojuma smagumu, un tos, kas spēja pārvietoties pašu spēkiem, aizsūtīju tālāk, lai ar tiem galā tiek Dženija Kamerona, bet mirstošos nogādāja otrpus
ielai uz Arčija Kamerona baznīcā iekārtoto lazareti šaubījos, vai viņš mācētu iedot opija tinktūru, tāpēc dievnama gaisotne varētu sniegt zināmu mierinājumu.
Nopietnu ievainojumu gadījumos es darīju, cik man atļāva iespējas. Tos, kam bija lauzti kauli, nogādāja kaimiņu mājā, kur divi ķirurgi no Makintošu pulka lika šinas un pārsējus. Tos, kam bija ievainojumi krūtīs, bet nāve nedraudēja, pussēdus, cik ērti vien iespējams, atbalstīju pret sienu, lai atvieglotu elpošanu; tā kā man nebija skābekļa un operācijai nepieciešamā aprīkojuma, tad neko daudz vairāk viņu labā es darīt nevarēju. Tie ar smagiem galvas ievainojumiem tika aiznesti uz baznīcu kopā ar nāvei nolemtajiem; es viņiem neko nevarēju piedāvāt, un viņiem noteikti bija labāk ja ne Ārčija Kamerona, tad Dieva rokās.
Visļaunākie bija sadragāti un zaudēti locekļi un brūces vēderā. Šajos apstākļos nebija iespējams saglabāt sterilitāti; es varēju vienīgi pēc katra pacienta nomazgāt rokas pati un mēģināt ar varu iedzīt galvā savām palīdzēm, lai dara to pašu vismaz tik ilgi, kamēr viņas bija manā tiešā uzraudzībā, un pacensties panākt, ka pārsēji pirms izmantošanas tiktu novārīti. Es, bez šaubām, zināju, ka citās mājās, par spīti manām lekcijām, līdzīgi piesardzības pasākumi tika ignorēti kā velta laika šķiešana. Ja es nespēju par baciļu eksistenci pārliecināt māsas un ārstus Eņģeļu slimnīcā, diez vai man to izdotos iestāstīt raibajam palīgu pulkam, kas sastāvēja no skotu mājsaimniecēm un armijas ārstiem, kuri amatu apvienošanas kārtībā bija arī kalēji.
Aizliedzu sev domāt par vīriešiem, kuru brūces būtu izārstējamas, bet kuri nomira no asins saindēšanās. Lelibrokas vīru un vēl dažu karotāju labā es varēju darīt tikai to, ka pirms brūču apkopšanas nomazgāju rokas. Vienu es biju iemācījusies Francijas kaujas laukos tāltālā karā: tu nevari izglābt pasauli, bet vari glābt dzīvību karavīram, kas atrodas tev pretī, ja strādāsi pietiekami ātri.
Džeimijs kādu brīdi pastāvēja uz sliekšņa, novērtējot situāciju, tad devās palīgā pie smagajiem darbiem pārvietot pacientus, cilāt karstā ūdens katlus, nest tīru ūdeni no Trenentas laukuma
akas. Atbrīvota no bailēm par Džeimija dzīvību un ierauta lielu un mazu darbu mutulī, es gandrīz aizmirsu par viņu.
Jebkura lauka hospitāļa uzņemšanas punkts stipri līdzinās lopkautuvei, un šis nebija izņēmums. Grīdas vietā bija nomīdīts klons, no vienas puses diezgan piemērots slimnīcai, jo uzsūca asinis un citus šķidrumus. Bet, kad slapjās vietas kļuva dubļainas, tur viegli varēja paslīdēt.
Uz plīts stāvēja milzīgs katls, no kura gāzās tvaika mutuļi, vēl vairāk piesildot jau tā no cilvēku biezuma piekārsušo virtuvi. Visi bija izmirkuši kopēji lipīgos darba sviedros, bet ievainotie dvakojošos baiļu un sen izgaisušu dusmu sviedros. Virs kaujas lauka ielejā pamazām izklīda melnie šaujampulvera dūmi, cēlās uz augšu, sagūla Trenentas ielās un pa vaļējām durvīm spiedās istabās, kur šī migla lika asarot acīm un nosmērēja svaigi novārīto veļu, kas vēl piloša bija izkārta uz zivju žāvējamā režģa pie pavarda.
Ievainotie ieradās tādiem kā viļņiem, it kā mājai pāri gāztos bangas, katru reizi sagriežot visu kājām gaisā. Mēs skrējām uz visām pusēm, cenšoties cīnīties ar vareno paisuma uzplūdu, un, kad vilnis pierima, gluži bez elpas palikuši, pūlējāmies tikt galā ar gružiem, ko tas atstāja aiz sevis.
Protams, pat drudžainākajā darba cēlienā gadījās arī mierīgāki brīži. Pēcpusdienā tādi iestājās arvien biežāk, un pret saulrietu, kad ievainoto straume saruka līdz sīkai tērcītei, mēs sākām pierast pie noteikta ritma un apkopt pacientus, kas palika pie mums. Man joprojām bija darba pilnas rokas, bet vismaz atradās laiks atvilkt elpu, uz brīdi apstāties un paskatīties apkārt.
Stāvēju pie atvērtajām durvīm, elpodama spirdzinošo gaisu, ko vējš atnesa no piekrastes, kad virtuvē ar malkas klēpi ienāca Džeimijs. Nometis nešļavu pie plīts, viņš nostājās man blakus un uzlika roku man uz pleca. Gar zodu viņam tecēja sviedru straumītes, un es ar priekšauta stūri tās noslaucīju.
- Vai tu biji citās mājās? es jautāju.
Elpai kļūstot lēnākai, viņš pamāja ar galvu. Seja bija notriepta ar sodrējiem un asinīm, tāpēc es nebiju īsti pārliecināta, bet man viņš likās bāls.
- Kā tad. Laukā vēl iet vaļā laupīšana, un krietns bars vīru joprojām nav atnākuši. Visi mūsu ievainotie ir te, taču citur nav neviena. Viņš pamāja ar galvu uz mājas tālāko stūri, kur trīs ievainoti Lelibrokas vīri gulēja vai sēdēja pie pavarda, draudzīgi apmētājoties dzēlīgām piezīmēm ar citiem skotiem. Nedaudzie angļi šajā mājā gulēja savrup, netālu no durvīm. Viņi sarunājās ievērojami retāk un, samierinājušies ar likteni, apcerēja drūmās izredzes, ko solīja gūsts.
- Nav nekā nopietna? viņš jautāja, skatīdamies uz trijnieku.