Es papurināju galvu.
- Džordžs Maklurs varbūt zaudēs ausi, to es nevaru pateikt. Bet, nē, domāju, ka ar viņiem viss būs kārtībā.
- Labi. Džeimijs noguris man uzsmaidīja un ar pleda stūri noslaucīja sakarsušo seju. Pamanīju, ka viņš to nevērīgi aptinis sev apkārt, nevis pārmetis pār plecu. Droši vien lai netraucē, bet tā noteikti ir karsti.
Pagriezies uz iešanu, viņš pastiepa roku pēc ūdens pudeles, kas karājās uz durvju kliņķa.
- To neņem! es iesaucos.
- Kāpēc? viņš apjucis jautāja. Tad pakratīja pudeli ar plato kaklu, kurā klusi kaut kas klunkšķēja. Pilna.
- Jā, es zinu. Tā domāta čurāšanai.
- Ak tā. Turēdams pudeli divos pirkstos, Džeimijs gribēja nolikt to atpakaļ, bet es viņu apturēju.
- Nē, ņem vien, es mudināju. Vari ārā to izliet un šo pie akas pieliet. Pasniedzu viņam vēl vienu pelēku māla pudeli, gluži tādu pašu kā pirmo.
- Tikai pacenties nesajaukt, es pieteicu.
- Mphmm, viņš noburkšķēja un, uzmetis man skotiem raksturīgo skatienu, kas pavadīja šo ņurdienu, pagriezās uz durvju pusi.
- Ei! es iesaucos, jo tagad labi varēju redzēt viņu no muguras.
- Kas tas?
- Kas? Sabijies viņš centās palūkoties pāri plecam.
- Tas! Mani pirksti pārbrauca pār dubļaino zīmi, ko biju pamanījusi virs noslīdējušā pleda, uz notraipītā krekla tā bija iespiedusies skaidri kā ar tušu izvilkta. Izskatās pēc pakava! Nespēju noticēt savām acīm.
- Ak, tas… Džeimijs paraustīja plecus.
- Vai tev uzmina zirgs?
- Ne jau tīšām. Viņš centās aizstāvēt pāridarītāju. Zirgi nebradā cilvēkus; laikam tiem nepatīk tāds mīkstums zem kājām.
- Droši vien, es piekritu un satvēru krekla piedurkni, neļaujot Džeimijam aizšmaukt. Stāvi mierā! Piķis un zēvele, kā tas notika?
- Nav svarīgi, viņš pretojās. Manuprāt, ribas nav lauztas, tikai mazliet apdauzītas.
- Ak, tikai apdauzītas, es izsmējīgi piekritu. Biju uzmanīgi noņēmusi netīro pledu no muguras un tagad skaidri redzēju dziļu pusloka pakava nospiedumu, kas melnēja muguras gaišajā ādā tieši virs jostasvietas. Jēziņ, pat pakavu naglas redzamas. Viņš nevilšus sarāvās, kad es ar pirkstiem pārbraucu pāri sāpīgajai vietai.
Tas atgadījās nelielā sadursmē ar zirgos sēdošiem dragūniem, viņš paskaidroja. Kalnieši, kas vispār nebija raduši pie zirgiem, tikai pie mazajiem, spalvainajiem ponijiem, bija pārliecināti, ka angļu kavalērijas zirgi ir mācīti uzbrukt ar pakaviem un zobiem. Bailēs viņi bija metušies zem pakaviem un ar zobeniem, izkaptīm un cirvjiem nikni cirtuši pa dzīvnieku kājām un vēderiem.
- Un tu domā, ka tie nav tā apmācīti?
- Skaidrs, ka ne, Armaliet, Džeimijs nepacietīgi attrauca.
- Viņš taču necentās man uzbrukt. Jātnieks gribēja tikt projām, bet bij saspiests no abām pusēm. Viņam nebij, kur sprukt, kā tikai man pāri.
Redzot šo atziņu sekundes simtdaļā ataustam jātnieka acīs, pirms dragūns iecirta zirgam sānos piešus, Džeimijs bija nometies uz vēdera zemē un galvu apsedzis ar rokām.
- Nākamais, ko atminos, ir tas, ka man aptrūka elpas, viņš skaidroja. Jutu pamatīgu spiedienu, bet sāpēt nekas nesāpēja.
Tobrīd. Viņš pastiepa roku atpakaļ un, mazliet saviebies, izklaidīgi paberzēja nospiedumu.
- Labi, es sacīju, nolaižot uz leju krekla malu. Vai esi kopš tā laika nolaidis ūdeni?
Džeimijs skatījās uz mani, it kā es pēkšņi būtu zaudējusi prātu.
- Tev uz nieres uzminis četrsimt kilogramu smags zirgs, es nepacietīgi paskaidroju. Mani gaidīja ievainotie. Es gribu zināt, vai tu čurā asinis.
- 0! Sejā parādījās saprotoša izteiksme. Es nezinu.
- Nu tad noskaidrosim, labi? Lielo zāļu lādi biju nolikusi kaktā, lai nemētājas pa kājām; brīdi parakņājusies tajā, izņēmu vienu no mazajām urinoskopijas glāzītēm, kuras biju dabūjusi Eņģeļu slimnīcā.
- Piečurā un atnes man. Iedevu viņam glāzīti un atkal pagriezos pret pavardu, kur stāvēja katls ar novārītiem pārsējiem.
Atskatījusies es redzēju, ka Džeimijs apmulsis joprojām pēta trauciņu.
- Nu, puis, palīdzēt? Smaidīdams apjautājās ražena auguma angļu karavīrs, kas gulēja uz grīdas un lūkojās augšup uz Džeimiju.
Mana vīra netīrajā sejā pazibēja baltie zobi.
- Kāda runa? Viņš paliecās uz priekšu, sniedzot glāzi anglim.
- Še, paturi, kamēr es nomērķēšu.
Tuvāk gulošo vīru bariņā atskanēja klusa ķiķināšana, uz mirkli novēršot domas no nepatikšanām, kurās viņi bija iekūlušies.
Pēc neilga pārdomu brīža angļa platā plauksta satvēra trauslo trauciņu. Viņam vienā gurnā bija trāpījušas šrapneļa lodes un roka nebija necik stabila, tomēr viņš smaidīja, kaut arī uz augšlūpas rasoja sviedri.
- Seši pensi, ka tu to nevarēsi, viņš sacīja un pakustināja trauku trīs četras pēdas no Džeimija kailajiem kāju pirkstiem. No tās vietas, kur tu tagadiņ stāvi.
Džeimijs berzēja zodu un domīgi raudzījās lejup, novērtēdams attālumu. Vīrietis, kura roku es tobrīd pārsēju, bija tā aizrāvies ar notikumiem, kas risinājās istabā, ka pārtrauca vaidēt.
- Nu, neteikšu, kas tas būs viegli, Džeimijs atzina, tīšuprāt sākot runāt ar skotu akcentu. Bet par sešiem pensiem? Nu labs i’, šitāda nauda varētu būt pūļu vērta, ko? Ieslīpās acis smaidot kļuva līdzīgas kaķa acīm.
- Viegla naudiņa, puis, anglis kārdināja, smagi elpodams, tomēr vēl arvien smaidīdams. Man.
- Divi sudraba graši, ka puisis to jaudās, iesaucās viens no Makdonaldiem stūri pie skursteņa.
Angļu karavīrs, kuram mugurā bija uz kreiso pusi apvērsts kamzolis, apliecinot, ka viņš ir gūsteknis, čamdījās pa kreklu, meklējot, kā iebāzt roku kabatā.
- Ha! Lieku pretī tabakas maku! viņš iesaucās, uzvaroši pacēlis nelielu auduma maisiņu ar tabaku.
Šurpu turpu sāka lidot skaļi izteikti derību piedāvājumi un piedauzīgas piezīmes, kad Džeimijs pietupās un teatrāli izrādījās, kā nomēra attālumu līdz glāzītei.
- Labi, viņš beidzot sacīja, pieceļoties un atliecot plecus.
- Nu, esat gatavi, ko?
Uz grīdas gulošais anglis iesmējās:
- 0, esmu, puis.
- Nu tad aiziet!
Istabā iestājās gaidpilns klusums. Vīri, lai labāk redzētu, paslējās uz elkoņiem, ziņkārē aizmirsuši gan sāpes, gan naidu.
Džeimijs aplaida skatienu telpai, pamāja ar galvu Lelibrokas vīriem, tad lēnām pacēla kiltu malu un pabāza zem tiem roku. Koncentrējoties savilktu pieri, viņš grābājās uz labu laimi, tad ļāva sejā atspoguļoties šaubu izteiksmei.
- Pirmāk ārā man tas vēl bij, viņš sacīja, un istaba uzsprāga smieklu šaltīs.
Smaidīdams par izdevušos joku, Džeimijs pacēla kiltus vēl augstāk, satvēra skaidri redzamo instrumentu un rūpīgi nomērķēja. Viņš samiedza acis, viegli ieliecās ceļos, un pirksti saspiedās ciešāk.
Nekas nenotika.
- Garām! ieķērcās viens no angļiem.
- Pulveris samircis! ietaurējās cits.
- Nu ko, tavam stobram aptrūkušās bumbas, puis? jokoja uz grīdas gulošais līdzzinātājs.
Džeimijs neizpratnē lūkojās uz savu riku, izraisot jaunu kliedzienu un uzmundrinājumu vētru. Tad viņa seja noskaidrojās.
- Ha! Aptvere tukša, tas viss! Viņš pastiepa roku pēc pudelēm, kas karājās pie sienas, uzacis savilcis, palūkojās uz mani un, kad es piekrītoši pamāju ar galvu, vienu nocēla un pielika pie mutes. Ūdens izšļakstījās uz zoda un krekla priekšas; kamēr viņš dzēra, ādamābols teatrāli cilājās augšup lejup.