- Ahhh! Atņēmis pudeles kakliņu no mutes, Džeimijs ar piedurkni notrauca mazliet netīrumu no sejas un paklanījās publikai.
- Nu tad… viņš iesāka, pastiepis roku uz leju. Tajā bridi jokdaris ieraudzīja manu seju, un roka sastinga pusceļā. Viņš nevarēja redzēt atvērtās durvis sev aiz muguras, nedz ari cilvēku, kas tajās stāvēja, bet pēkšņais klusums, kas nolaidās pār vīriem, nepārprotami vēstīja, ka visas derības ir atceltas.
Lai ienāktu istabā, Viņa Augstībai princim Čārlzam Edvardam vajadzēja noliekt galvu zem durvju aplodas. Viņš bija atnācis apraudzīt ievainotos un šim gadījumam par godu bija ģērbies plūmju krāsas samta biksēs, tam pieskaņotās zeķēs, nevainojami tīrā kreklā un bez šaubām, vēloties demonstrēt solidaritāti ar armiju, Kameronu tartāna krāsu svārkos, vestē un pledā, kas bija pārmests pār vienu plecu un nostiprināts ar topāzu piespraudi. Mati bija tikko pūderēti, un pie krūtīm spoži vizuļoja Svētā Andreja ordenis.
Princis stāvēja durvīs, cēli izslējies, iedvesmodams visus, kas atradās tuvumā, un nopietni kavējot ienākt tiem, kas drūzmējās aiz viņa. Viņš lēnām pārlaida skatienu telpai, noskatīdams divdesmit piecus vīrus, kas, cieši saspiesti, sāns pie sāna, gulēja uz grīdas, blakus notupušos palīgus, kaktā samesto asiņaino pārsēju kaudzi, pa galdu izmētātās zāles un medicīniskos instrumentus un mani otrpus galdam.
Viņa Augstība nebija īpaši apmierināts, ka armijā vispār dien sievietes, toties viņš ļoti pamatīgi bija apguvis pieklājības likumus. Es biju sieviete, kaut ari mani svārki bija notraipīti ar asinīm un vēmekļiem un vairākas matu šķipsnas bija izlauzušās no lakata gūsta.
- Freizera kundze! Čārlzs galanti man paklanījās.
- Jūsu Augstība! Es par atbildi izpildīju reveransu, cerot, ka viņš negrasās te ilgi kavēties.
- Es ļoti augstu vērtēju to, kā jūs pūlaties mūsu labā, kundze, viņš sacīja; maigais dienvidnieku akcents bija jūtamāks nekā parasti.
- Ē… pateicos. Uzmanieties no asinīm. Tur ir slidens.
Plānās lūpas mazliet sakniebās, kad viņš apmeta līkumu ap peļķi, uz kuru biju norādījusi. Tagad, kad durvis bija atbrīvojušās, ienāca Šeridans, O’Salivens un lords Belmerino, tādējādi saspiestība kļuva vēl lielāka. Kad nu visas pieklājības prasības bija izpildītas, Čārlzs uzmanīgi notupās starp diviem matračiem.
Viņš maigi uzlika roku vienam vīram uz pleca.
- Kā tevi sauc, mans drosmīgais draugs?
- Gilberts Manro… ē… Jūsu Augstība, steigšus piebilda vīrs, kurš bijībā par prinča klātbūtni bija kļuvis gandrīz mēms.
Koptie pirksti pieskārās pārsējam un šinām, ar ko bija apsaitēts tas, kas atlicis no Gilberta Manro labās rokas.
- Tavs upuris ir bijis liels, Gilbert Manro, Čārlzs vienkārši noteica. Apsolu, ka tu netiksi aizmirsts. Roka pārslīdēja ar bārdu apaugušajam vaigam, un Manro apjucis no prieka nosarka.
Biju grasījusies sašūt kādam vīram brūci galvā, bet ar acs kaktiņu redzēju, kā Čārlzs apstaigā ievainotos. Viņš gāja lēnām no matrača pie matrača, nepalaižot garām nevienu, apstājoties, lai katram pajautātu vārdu un dzimto māju nosaukumu, apliecinātu mīlestību, izteiktu pateicību, apsveikuma vārdus un līdzjūtību.
Vīri gan angļi, gan skoti no brīnumiem bija gandrīz zaudējuši valodu, viņi tikai ar grūtībām spēja nomurmināt atbildi princim. Beidzot viņš apstājās un izstaipījās, tā ka locītavas nokrakšķēja. Pleda gals bija vilcies pa dubļiem, bet likās, viņš to neievēro.
- Atnesu jums sava tēva svētību un pateicību, Čārlzs sacīja.
- Tas, ko jūs šodien paveicāt, mūžam tiks glabāts atmiņā. Uz grīdas gulošajiem nebija vajadzīgā noskaņa, lai sauktu “urā”, bet viņi smaidīja un atzinīgi kaut ko bubināja.
Promejot pagriezies pret durvīm, Čārlzs ieraudzīja Džeimiju, kurš bija atkāpies kaktā, lai nemaisītos pa kājām un Šeridana zābaki neuzmītu uz viņa basajām pēdām. Viņa Augstības seja atplauka priekā.
- Mori cher! Neesmu jūs šodien redzējis. Baidījos, ka jums gadījusies kāda ķibele. Pārmetoša izteiksme pārslīdēja glītajai, pietvīkušajai sejai. Kāpēc jūs kopā ar virsniekiem nenācāt vakariņās uz mācītājmāju?
Džeimijs pasmaidīja un ar cieņu paklanījās.
- Šeit ir mani vīri, Jūsu Augstība.
Pie šiem vārdiem prinča uzacis strauji savilkās un viņš atvēra muti, it kā gribētu ko teikt, bet lords Belmerino paspēra soli uz priekšu un kaut ko iečukstēja princim ausī. Čārlza sejā uzreiz parādījās bažas.
- Bet ko es dzirdēt? viņš vērsās pie Džeimija, zaudēdams spēju tikt galā ar gramatiku, kā bieži gadījās īpašos emociju uzplūdos. Lords man saka: jūs pats esot cietis ievainojumu.
Izskatījās, ka Džeimijs jūtas mazliet neērti. Viņš aši pašāva skatienu uz manu pusi, lai redzētu, vai esmu to dzirdējusi, un, sapratis, ka esmu gan, steigšus atkal pievērsās princim.
- Nieks vien, Augstība. Tikai skramba.
- Parādiet, tas bija pateikts vienkārši, bet tā, neapšaubāmi, bija pavēle, un notraipītais pleds bez iebildumiem aizlidoja pa gaisu.
Tumšā tartāna pleda iekšpuse bija gandrīz melna. Noņemot pledu, atklājās, ka krekls ir sarkans no paduses līdz ievainotajam gurnam, un vietās, kur asinis jau bija apžuvušas, bija izveidojušies brūni traipi.
Uz brīdi pametusi ievainoto, kuram bija brūce galvā, es piegāju pie vīra un saudzīgi atsedzu savainoto sānu. Par spīti lielajam
zaudēto asiņu daudzumam, es zināju, ka ievainojums noteikti nav nopietns; Džeimijs stāvēja stabili kā klints, un asinis vairs neplūda.
Pāri vēderam stiepās zobena cirsta brūce. Ierocis bija trāpījis veiksmīgā leņķī; ja dūriens būtu nācis perpendikulāri, asmens starp ribām būtu iegājis dziļi muskuļos. Bet te tikai karājās astoņas collas garš ādas lēveris, un, tā kā brūci vairs neaptvēra drēbju spiedošais pārsējs, tad atkal sāka sūkties sarkanas asinis. Vajadzēs krietni šūt, bet ievainojums nebija smags, ja neņem vērā pastāvīgas inficēšanās briesmas.
Pagriezusies, lai ziņotu Viņa Augstībai, es apstājos, jo mani apturēja savādā izteiksme viņa sejā. Vienu īsu bridi es domāju, ka vainīga tā sauktā “zaļknābju trīce”, cilvēkam, kas nav pieradis pie asinīm un ievainojumiem, ir šoks. Ne viena vien medmāsa, apgūstot mācības kaujas apstākļos, noņēmusi cīņas karstumā uzliktu apsēju, paskatījusies un metusies ārā vienatnē izvemties, bet tad atgriezusies atpakaļ aprūpēt slimnieku. Kaujas laukā iegūti ievainojumi izskatās īpaši briesmīgi.
Bet tas nevarēja būt īstais iemesls. Kaut arī Čārlzs pēc rakstura nebija cīnītājs, viņš, tāpat kā Džeimijs, bija asiņojis četrpadsmit gadu vecumā savā pirmajā kaujā pie Gaetas. Nē, es nospriedu, kamēr īslaicīgais, šausmu pilnais skatiens pamazām izplēnēja maigajās, brūnajās acīs. No ievainojuma plūstošas asinis viņu tā nesatrauktu.
Bet prinča priekšā nestāvēja ne iebūvietis, ne gans. Ne arī pavalstnieks, kuram viņš nezināja vārdu un kura pienākums bija cīnīties par Stjuartu lietu. Šis bija draugs. Un es domāju, varbūt Džeimija ievainojums pēkšņi licis Čārlzam saprast asinis lietas pēc viņa pavēles, vīri ievainoti viņa mērķa vārdā -, un nav jābrīnās, ka šī atziņa satricināja princi dziļi kā zobena cirtiens.