Viņa Augstība ilgi lūkojās uz Džeimija sānu, tad ieskatījās draugam acīs. Satvēra viņa roku un nolieca galvu.
- Paldies, viņš klusi sacīja.
Tobrīd es nodomāju: varbūt šī viena īsā mirkļa dēļ viņš galu galā kļūs par karali.
Pēc Viņa Augstības pavēles aiz baznīcas lēzenā nogāzē bija uzslieta telts pēdējā pajumte tiem, kas krituši kaujā. Pirmajiem ievainojumus vajadzēja apkopt angļiem, bet šeit viņiem nebija nekādu priekšrocību; vīri gulēja rindās ar audumu apsegtām sejām, kalniešus varēja atšķirt tikai pēc apģērba, un viņi visi gaidīja apbedīšanu, kas notiks nākamajā dienā. Makdonalds no Kepokas bija atvedis franču priesteri; viņš nogurumā sagumušiem pleciem, violeto stolu neiederīgi uzlicis virs notraipītā kalniešu pleda, lēnām virzījās cauri teltij, apstājoties, lai skaitītu lūgšanas pie katra noguldītā aizgājēja kājām.
- Mūžīgo mieru dāvā viņiem, Kungs, un mūžīgā gaisma lai apspīd tos. Priesteris steigā pārkrustījās un virzījās tālāk pie nākamā nelaiķa.
Biju telti redzējusi jau iepriekš un sirdij strauji sitoties biju saskaitījusi Hailendas armijas kritušos. Divdesmit divi. Tagad, kad iegāju teltī, atklāju, ka saraksts papildinājies līdz divdesmit sešiem.
Divdesmit septītais, kavējoties sava ceļa pēdējā jūdzē, gulēja turpat netālu baznīcā. Aleksandrs Kinkeds Freizers lēnām dzisa no ievainojumiem, kas bija saplosījuši viņa krūtis un vēderu, no iekšējas asiņošanas, kuru nebija iespējams apturēt. Biju puisi redzējusi, kad viņš tika ienests, gluži baltu seju, jo visu pēcpusdienu lēnām bija asiņojis, gulēdams viens pats kaujas laukā starp ienaidniekiem.
Kinkeds bija mēģinājis man uzsmaidīt, es samitrināju un ieziedu ar vasku viņa sasprēgājušās lūpas. Iedot padzerties nozīmētu nogalināt uzreiz, jo šķidrums trauktos pa saplosītajām zarnām un radītu šoku, kas būtu liktenīgs. Es svārstījos, redzot, cik nopietni ir jaunā skota ievainojumi, tomēr pieļaujot, ka labāk ātra nāve nekā… bet tad es apstājos. Sapratu, ka viņš vēlētos redzēt priesteri un vismaz izsūdzēt grēkus. Un tā es biju aizsūtījusi Kinkedu uz baznīcu, kur tēvs Benīns rūpējās par mirstošajiem tāpat kā es par dzīvajiem.
Džeimijs ik pa pusstundai bija iegriezies baznīcā, bet Kinkeds turējās pārsteidzoši ilgi, tveroties pie dzīves par spīti tam, ka tās
būtiskākā daļa nemitīgi turpināja plūst projām. Bet no sava pēdējā apciemojuma Džeimijs vēl nebija atgriezies. Es zināju, ka cīņa beidzot tuvojas noslēgumam, un gāju skatīties, vai nevaru kaut kā palīdzēt.
Kinkeds bija gulējis zem loga, tagad šī vieta bija tukša, palicis vien liels, tumšs plankums. Arī mirušo teltī viņa nebija, tāpat nekur nemanīja Džeimiju.
Pēdīgi es atradu viņus abus kādu gabalu kalnā aiz baznīcas. Džeimijs sēdēja uz klints, rokās auklēdams Aleksandra Kinkeda augumu, galva ar sprogainajiem matiem balstījās pret viņa plecu, garās, spalvainās kājas ļengani nokarājās vienā pusē. Abi vīrieši bija stingi kā klints, uz kuras viņi sēdēja. Klusi kā nāve, kaut arī tikai viens no viņiem bija miris.
Lai pārliecinātos, es pieskāros baltajai, šļauganajai plaukstai un uzliku roku uz biezajiem, brūnajiem matiem, kas likās vēl tik neiederīgi dzīvi. Vīrietim nevajadzētu mirt nepazinušam sievieti, bet ar šo tā bija noticis.
- Viņš ir aizgājis, Džeimij, es nočukstēju.
Brīdi Džeimijs nekustējās, tad pamāja ar galvu un atvēra acis, it kā nevēlētos saskarties ar realitāti.
- Es zinu. Viņš nomira drīz pēc tam, kad viņu te atnesu, bet es negribēju laist Kinkedu projām.
Saņēmu mirušo karotāju aiz pleciem, un mēs par abiem uzmanīgi noguldījām viņu zemē. Te bija biezi saaugusi zāle un nakts vējš viegli kustināja stiebrus ap mirušo, pieskaroties sejai, kā aicinot zemes klēpī.
- Tu negribēji, lai viņš mirst zem jumta. Es sapratu. Virs mums pletās debesis, kuras mākoņi darīja mājīgas, bet kuras bija bezgalīgas savā patvēruma solījumā.
Džeimijs lēnām nolieca galvu, nometās pie mirušā uz ceļiem un noskūpstīja plato, bālo pieri.
- Es gribētu, lai kāds tā izdarītu man, viņš klusi ieminējās. Tad pārvilka pleda stūri pār brūnajām sprogām un nomurmināja kaut ko man nesaprotamu gēlu valodā.
Medicīniskais traumpunkts nav vieta, kur liet asaras; te ir pārāk daudz darāmā. Par spīti pieredzētajam, es nebiju raudājusi visu dienu, bet tagad padevos vājumam, kaut arī tikai uz brīdi. Piekļāvu seju pie Džeimija pleca, lai smeltos spēku, un viņš mani noglāstīja. Kad pacēlu acis, slaukot asaras no sejas, es redzēju, ka viņš vēl sausām acīm stingi skatās uz nekustīgo augumu, kas gulēja zemē. Sajutis manu skatienu, viņš pavērās manī.
- Es raudāju, kad Kinkeds vēl bij dzīvs un to saprata, Armaliet, viņš klusi teica. Kā iet pa lazareti?
Es nošņaukājos, noslaucīju degunu un, kad pagriezāmies, lai ietu uz hospitāli, saņēmu viņa roku.
- Man vajag tavu palīdzību, lai tiktu galā ar vienu ievainoto.
- Ar kuru?
- Heimišu Makbetu.
Džeimija lielākiem un mazākiem traipiem izraibinātā seja, kas tik ilgas stundas bija saspringusi, mazliet atslāba.
- Tad viņš ir atpakaļ? Man prieks. Cik nopietni viņš ir ievainots?
Es izbolīju acis.
- Gan redzēsi.
Džeimijam Makbets ļoti patika. Milzenis ar brūnu, cirtainu bārdu, skops vārdos, visu laiku uzturējās sauciena attālumā no Džeimija, gatavs pakalpot, ja ceļojuma laikā kaut ko ievajadzētos. Viņš runāja reti, bet bārdā lāgiem uzplauka starojošs smaids kā zieds, kurš atveras tikai tumsā.
Es zināju, ka milzeņa pazušana, jo pēc kaujas viņš nebija parādījies, darīja Džeimiju nemierīgu, kaut arī sīku darbiņu un satraukumu viņam netrūka. Stundām ritot un ievainotajiem citam pēc cita atgriežoties, es visu laiku biju lūkojusies, vai neieraudzīšu Makbetu. Taču saule norietēja un armijas nometnē iedegās arvien vairāk ugunskuru, bet Heimiša Makbeta nebija, un arī es sāku bažīties, ka viņš varētu būt starp kritušajiem.
Bet pirms pusstundas viņš bija ienācis lazaretē, ar grūtībām un ļoti lēnām, taču pats savām kājām. Viens stilbs līdz pašai potītei bija izraibināts asins traipiem, un viņš gāja nedroši, “jūrnieka
gaitā”, taču neparko negribēja ļaut “sievišķim” sev pieskarties, lai redzētu, kas par vainu.
Lielais vīrs gulēja uz segas netālu no luktura, rokas saņēmis virs apaļā vēdera, acis pacietīgi pievērsis griestu sijām. Kad Džeimijs nometās ceļos pie viņa, ievainotā acis sakustējās, bet nekas cits. Es taktiski kavējos aizmugurē, noslēpusies aiz vīra platās muguras.
- Nu labi, Makbet, Džeimijs sacīja, apsveicinoties uzlicis roku uz resnās locītavas. Kā iet, vecais?
- Var iztikt, kungs, milzis noburkšķēja. Būs labi. Tikai maķenīt… Viņš saminstinājās.
- Nu, apskatīsimies. Makbets neiebilda, kad komandieris atmeta kiltu malu. Lūrot pa spraugu starp Džeimija sānu un roku, es ieraudzīju Makbeta vilcināšanās iemeslu.
Zobens vai pīķis bija ķēris viņu augstu cirksnī un ieplēsis uz leju pamatīgu pušumu. Iegurnī bija plēsta brūce, un viens sēklinieks karājās pa pusei norauts, tā gludā, sārtā āda spīdēja kā nolobīta ola.
Džeimijs un vēl daži vīri, ieraudzījuši ievainojumu, kļuva bāli, un es pamanīju, ka viens no palīgiem instinktīvi piedur rokas sev, it kā lai pārliecinātos, ka viņam viss ir savā vietā.
Par spīti briesmīgajam skatam, sēklinieks likās vesels un arī asiņošana nebija stipra. Es pieskāros Džeimija plecam un papurināju galvu, dodot ziņu, ka nav nekas nopietns, lai kādu iespaidu tas atstātu uz vīriešu psihi. Ar acs kaktiņu pamanījis manu žestu, Džeimijs noglāstīja Makbeta celi.