- Ak, nav tik traki, Makbet. Neķer kreņķi, tu vēl kļūsi par tēvu.
Lielais vīrs iztrūcies bija lūkojies lejup, bet šie vārdi lika pievērst skatienu komandierim.
- Nu, par to nu es nemazam neuztraucos, kungs, jo man jau seši gabali ir. Ko tik man sieva teiktu, ja es… Makbets pietvīka koši sarkans, kad apkārtējie vīri sāka skaļi smieties.
Džeimijs palūkojās atpakaļ uz mani, meklējot apstiprinājumu, tad noslēpa smaidu un stingrā balsī sacīja:
- Ar to lietu ar’ viss būs kārtībā, Makbet.
- Tencinu, kungs, virs atviegloti izdvesa, pilnībā paļaujoties uz sava vadoņa iedrošinājumu.
- Tomēr, Džeimijs moži turpināja, vecais, vajadzēs šūt. Tu vari izvēlēties.
Viņš iebāza roku vaļējā kastē, kur glabājās manas paštaisītās adatas. Tā kā rupjie darinājumi, kurus parasti savu pacientu šūšanai izmantoja balbieri-ķirurgi, man izraisīja šausmas, es pati biju izgatavojusi sev trīs dučus, ņemot vissmalkākās izšuvumu adatas, kādas varēju dabūt; turot pincetē, uzkarsēju virs spirta lampas liesmas un uzmanīgi saliecu, līdz tās ieguva pareizo pusmēness izliekumu, kāds nepieciešams pārrautu audu sašūšanai. Līdzīgi biju pati pagatavojusi ketguta diegus; netīrs, pretīgs darbs, bet vismaz biju droša, ka mani materiāli ir sterili.
Sīkā adatiņa Džeimija lielajā ķetnā starp īkšķi un rādītājpirkstu izskatījās smieklīgi. Viņš, acis samiedzis, mēģināja ievērt adatā diegu, bet šis skats nekādi nestiprināja ilūzijas par viņa medicīnisko kompetenci.
- Vai nu es to izdarīšu pats, viņš sacīja, koncentrējoties izbāzis mēles galiņu, vai… Viņš apklusa, jo adata izslīdēja, un viņš taustījās pa Makbeta pledu, to meklēdams. Vai, nemākulīgais dakteris atsāka, uzvaroši pacēlis adatu pacienta rūpju pilno acu priekšā, to var izdarīt mana sieva. Viegls galvas mājiens “aicināja uz skatuves” mani. Darīju, ko varēju, lai izskatītos lietišķa, paņēmu adatu no Džeimija neprasmīgajiem pirkstiem un veikli, ar pirmo reizi ievēru diegu.
Makbeta lielās, brūnās acis lēnām slīdēja starp Džeimija varenajām ķetnām, kuras viņš vēl tīši padarīja neveiklākas, liekot sakropļoto labo roku virs kreisās, un manām mazajām, veiklajām rokām. Beidzot Makbets, padevīgi nopūties, atgūlās uz muguras un grūšus izgrūda piekrišanu, ka “sievišķis” liek rokas uz viņa kaunuma.
- Nekreņķējies, vecais! Džeimijs viņu mierināja, draudzīgi uzsitot uz pleca. Galu galā viņa jau kādu laiku rīkojas ar manām mantām un es vēl esmu vīrs. Palīgu un tuvāko pacientu smieklu pavadīts, Džeimijs sāka slieties uz augšu, bet es neļāvu to darīt, iegrūžot viņam rokā mazu pudelīti.
aizslaucīt raupjas, spalvainas ādas pieskārienu un svīstošu vīriešu smaku.
- Tu necik neesi dabūjusi pagulēt, Armaliet, no ceļa puses atskanēja klusa balss ar skotu akcentu. Tajā virzienā atradās pārējās hospitāļa ēkas, bet mācītāja namā, kas atradās pretējā virzienā, bija iekārtota virsnieku mītne.
- Tu ari neesi gulējis, es sausi atteicu. Cik ilgi viņš nav dabūjis izgulēties, es nodomāju.
- Es vakarnakt gulēju laukā kopā ar vīriem.
- Ak tā? Ārkārtīgi spirdzinoši. Iznāca diezgan asi, un Džeimijs par to iesmējās. Sešu stundu miegs slapjā laukā, pēc tam kauja, kurā viņu gandrīz sabradāja zirgs, tad uzbrukums ar zobenu un Dievs vien zina kas vēl. Pēc tam viņš bija sapulcinājis savus vīrus, savācis ievainotos, mierinājis sāpju mocītos, apraudājis kritušos un kalpojis savam princim. Un visu šo laiku es nebiju manījusi, ka viņš būtu apstājies, lai paēstu, padzertos vai atpūstos.
Es neapgrūtināju sevi ar rāšanos. Nebija pat vērts pieminēt, ka viņam vajadzētu gulēt starp ievainotajiem uz grīdas. Arī viņa pienākums bija būt te.
- Ir vēl citas sievietes, Armaliet, viņš maigi ieminējās. Vai man pateikt, lai Arājs Kamerons atsūta kādu šurp?
Tas bija kārdinoši, bet es piedāvājumu noraidīju, iekams neesmu domājusi pārāk ilgi, baidoties: ja atzīšos sev, ka esmu nogurusi, nespēšu vairs pakustēties.
Es izstaipījos, rokas atspiedusi pret krustiem.
- Nē, es atkārtoju. Līdz rītausmai es izturēšu. Tad uz laiku kāds cits varēs pārņemt. Kaut kā es jutu, ka man jāizvada viņi cauri naktij; rītā viņi būs drošībā.
Džeimijs ari nerājās, tikai uzlika roku man uz pleca un uz mirkli piekļāva sev klāt. Bez vārdiem mēs dalījāmies tajā spēkā, kas mums vēl bija.
- Tad es palikšu pie tevis, viņš sacīja, beidzot atraujoties. Es arī līdz gaismai nevarēšu gulēt.
- Kā klājas pārējiem Lelibrokas vīriem?
Viņš pamāja ar galvu uz ciema laukiem, kur bija izvietojusies armija.
- Mērtegs viņus uzmana.
- 0, tad jau labi. Tad nav par ko uztraukties, es teicu un no loga plūstošajā gaismā redzēju, ka Džeimijs pasmaida. Pie mājas ārsienas bija sols, kur saimniece saulainās dienās mēdza sēdēt, tīrot zivis vai lāpot drēbes. Es novilku Džeimiju sev blakus uz sola, un viņš ar nopūtu atlaidās pret sienu. Viņa milzīgais nogurums atgādināja man par Fērgusu un zēna apjukuma pilno sejas izteiksmi pēc kaujas.
Es pastiepu roku un sāku glāstīt Džeimija sprandu, viņš uz labu laimi pagriezās pret mani, atspiežot savu pieri pret manējo.
- Kā tev gāja, Džeimij? es klusi iejautājos, kamēr pirksti nesteidzīgi un stipri spaidīja kakla un plecu cieši savilktos muskuļus. Kā tas bija? Pastāsti!
īsu brīdi valdīja klusums, tad viņš nopūtās un sāka runāt, sākumā saraustīti, tad arvien raitāk, it kā gribētu no piedzīvotā atbrīvoties.
- Mums nebij uguns, jo lords Džordžs uzskatīja, ka mums vēl pirms rītausmas jātiek projām no kalna kores, turklāt viņš gribēja, lai itin nekas neliecinātu par pārvietošanos, lai no lejas mūs nevarētu redzēt. Kādu laiku tā sēdējām tumsā. Nedrīkstējām pat sarunāties, jo skaņas lido līdz pat tīrelim. Tā mēs sēdējām.
- Tad jutu, ka tumsā kaut kas saķer manu stilbu, un teju vai no biksēm izlēcu. Viņš iebāza mutē pirkstu un mazliet paberzēja.
- Daudz netrūka, un būtu nokodis sev mēli. Lai gan seju slēpa tumsa, jutu, kā Džeimijam smaidot sakustas muskuļi.
- Fērguss?
Tumsā izskanēja tikko dzirdami smiekli.
- Kā tad, ka Fērguss. Atlīdis uz vēdera pa zāli, mazais palaidnis, un es domāju, ka čūska. Viņš čukstus izstāstīja man par Andersonu, tad es rāpoju viņam pakaļ un aizvedu Andersonu pie lorda Džordža.
Stāstītāja balss plūda lēni un sapņaini, jo viņš atradās mana pieskāriena burvju varā.
- Tad atnāca pavēle doties uz priekšu, pa Andersona parādīto taku. Tā visa armija cēlās kājās un ienira tumsā.
Nakts bija melnum melna, bez mēness, bez ierastās mākoņu segas, kas uztvēra zvaigžņu gaismu un izkliedēja to pār zemi. Hailendas armija klusuciešot pārvietojās pa šauro taku aiz Ričarda Andersona, ikviena vīra skatiens nesniedzās tālāk par priekšgājēja zibošajiem papēžiem, katrs solis paplašināja taku slapjajā zālē.
Armija kustējās tikpat kā bez trokšņa. Pavēles tika nevis izkliegtas, bet čukstus nodotas no mutes mutē. Zobeni un cirvji satīti pledu stūros, pulvera ragi noglabāti krekla azotē pie strauji pukstošās sirds.
Sajutuši zem kājām stingrāku pamatu, kalnieši apsēdās, joprojām pilnigā klusumā, iekārtojās ērtāk, cik nu tas bez ugunskura bija iespējams, apēda aukstu to, kas bija līdzi, un, satinušies pledos, skatoties uz ienaidnieka ugunskuriem, sagatavojās nakts atpūtai.