- Mēs varējām dzirdēt, kā viņi sarunājas, Džeimijs stāstīja. Acis aizvēris, rokas saņēmis aiz galvas, viņš balstījās pret mājas sienu. Jocīgi dzirdēt, kā vīri smejas par joku, palūdz šķipsniņu sāls vai gaida savu kārtu pie vīna vāts, un zināt, ka pēc dažām stundām varbūt tu viņus nogalināsi vai viņi tevi. Tu nevari neprātot, kā izskatās seja, kurai pieder šī balss. Vai pazīsi runātāju, ja viņu rīt satiksi?
Tomēr bažas par gaidāmo kauju nespēja mēroties spēkiem ar lielo nogurumu, jo “Melnie Freizeri” kā viņus sauca ogļu putekļu dēļ, kas joprojām bija redzami sejās, un viņu vadonis tobrīd nomodā bija pavadījuši vairāk par trīsdesmit sešām stundām. Viņš bija saplūcis kušķi grīšļu, ko palikt zem galvas, apbalzījis pledu ap pleciem un apgūlies viļņojošajā zālē blakus saviem vīriem.
Kad viņš pirms vairākiem gadiem dienēja franču armijā, kāds seržants bija pastāstījis jaunajiem algotņiem paņēmienu, kā iemigt naktī pirms kaujas.
“Iekārtojies ērti, izpēti savu sirdsapziņu un no sirds nožēlo grēkus. Tēvs Igo teica, ka kara laikā, pat ja nav priestera, kas varētu uzklausīt tavu grēksūdzi, grēki tiks piedoti tāpat. Tā kā miegā grēkot nav iespējams pat tev ne, Simeon! tu pamodīsies šķists, gatavs mesties tiem neliešiem virsū. Un, ja tu nevari gaidīt neko citu kā vien uzvaru vai debesis, no kā tev baidīties?”
Lai gan atradis šajā apgalvojumā arī dažas nepilnības, Džeimijs to tomēr uzskatīja par labu padomu; sirdsapziņas atvieglošana attīra dvēseli, lūgšanas mierinoša atkārtošana novērš prātu no biedējošiem tēliem un ieaijā miegā.
Viņš lūkojās augšup debesu melnajā velvē un lika plecu saspringumam atslābt zemes ciešajā apskāvienā. Tonakt zvaigznes bija blāvas un izplūdušas, tās nespēja sacensties ar degošo ugunskuru liesmām netālajā angļu nometnē.
Domas aizslīdēja pie visapkārt laukā gulošajiem vīriem, uz brīdi pakavējoties pie katra. Grēka nasta bija viegla salīdzinājumā ar bažām, ko viņš juta par savējiem. Ross, Makmērds, Kinkeds, Kents, Maklurs… Viņš apklusa, lai īsi pateiktos, ka vismaz laulātā draudzene un mazais Fērguss ir drošībā. Prāts pakavējās pie sievas, vēloties pagozēties atmiņās par viņas iedrošinošo smaidu, drošo, brīnišķīgi silto apskāvienu, cik cieši viņa piekļāvās, kad viņi pēcpusdienā atvadoties saskūpstījās. Par spīti nogurumam un pagalmā gaidošajam lordam Džordžam, viņš bija gribējis nogāzt sievu turpat uz tuvākā matrača un paņemt viņu ātri, uzreiz, neizģērbjoties. Savādi, kā kaujas nenovēršamība vienmēr lika viņam būt gatavam. Pat tagad…
Viņš vēl nebija beidzis domās risināto uzskaiti, bet jau juta plakstus aizveramies nogurums centās novilkt viņu zem apziņas līmeņa. Nepievērsis uzmanību vieglam sēklinieku saspringumam, kas radās, iedomājoties par sievu, tas atgriezās pie vīru uzskaites, gans nodevīgi aizsnaudies, skaitot aitas, kuras viņš ved uz kaušanu.
Bet tā nebūs kaušana, viņš centās sev iegalvot. Nelieli upuri jakobītu pusē. Trīsdesmit kritušie. No diviem tūkstošiem… maz
ticams, ka kāds no Lelibrokas vīriem būs to skaitā, vai ne? Ja viņai bija taisnība.
Viņš viegli nodrebinājās zem pleda un ar spēku atvairīja īslaicīgās šaubas, kas sažņaudza vēderu. Ja vien… Ak Dievs, ja vien… Tomēr viņam bija grūti noticēt, lai arī pats savām acīm bija redzējis viņu pie tās nolādētās klints, redzējis, kā seja ar bailēs ieplestajām zeltainajām acīm šausmās savelkas un kā izplūst auguma aprises, kad viņš, ļāvies panikai, bija viņu sagrābis, atrāvis atpakaļ, nejuzdams gandrīz neko vairāk kā trauslo apakšdelmu savā rokā. Varbūt viņam bija vajadzējis ļaut viņai iet atpakaļ tur, kur ir viņas vieta. Nē, nekāds “varbūt”. Viņš zināja, ka vajadzēja. Bet viņš bija atvilcis sievu atpakaļ. Ļāvis viņai izvēlēties, bet noturējis pie sevis ar savu alku spēku. Un tā viņa bija palikusi. Un devusi iespēju viņam izvēlēties noticēt viņai vai ne. Rīkoties vai bēgt. Izvēle tiek izdarīta tagad, un nekāda vara uz zemes nevar apturēt rītausmas tuvošanos.
Sirds pukstēja smagi, pulss atbalsojās roku locītavās, cirkšņos un pakrūtē. Viņš vēlējās to nomierināt, atsākot skaitīt, nosaucot pa vārdam pie katra sitiena. Villijs Maknebs, Bobijs Maknebs, Džordijs Maknebs… paldies Dievam, jaunais Rebijs Maknebs bija drošībā, atstāts mājās… Vils Freizers, Jūens Freizers, Džefrijs Maklurs… Maklurs… vai viņš bija pieminējis abus Džordžu un Sorleju? Viegli sakustējies un smaidīdams, viņš sajuta sāpes ribās. Mērtegs. Kā tad, Mērtegs, vecā zābaku pazole… vismaz par tevi man prāts mierīgs. Viljams Marejs, Džordijs, Voliss, Saimons…
Beidzot aizvēris acis, nodeva viņus visus melno debesu, kas pletās virs galvas, aizgādībā un ļāvās čukstus izteiktiem vārdiem, kas viņam dabiski nāca franču valodā: “Mori Dieuje regrette…”1
Es izstaigāju visu māju un vienam slimniekam no jauna pārsēju kāju, jo apsējs bija piesūcies asinīm. Asiņošanai vajadzēja būt rimušai, bet nekā. Slikts uzturs un trausli kauli. Ja asiņošana
neapstāsies līdz brīdim, kad sāks dziedāt gaiļi, vajadzēs vest šurp Arčiju Kameronu vai kādu no kalējiem-ķirurgiem, lai amputē kāju un piededzina stumbeni.
Man ļoti negribējās pieļaut tādu domu. Dzīve jau tā bija grūta, pat cilvēkam, kuram visi locekļi darbojās. Cerot uz labāko, es jauno apsēju apslacīju ar alaunu un sēru. Ja nelīdzēs, tad vismaz nekaitēs. Droši vien sāpēs, bet tur neko nevar darīt.
- Mazliet dedzinās, klusi pabrīdināju vīrieti, kad tinu kāju auduma kārtās.
- Nekreņķējieties, kundze, viņš nočukstēja un man uzsmaidīja par spīti sviedriem, kas lāsoja viņam uz sejas un sveces gaismā spīdēja. Izturēšu.
- Labi. Es noglaudu viņam plecu, atbīdīju matus no pieres un iedevu padzerties ūdeni. Pēc stundas es atkal paskatīšos, ja varēsi tik ilgi izturēt.
- Izturēšu, viņš atkārtoja.
Kad atkal izgāju ārā, man likās, ka Džeimijs ir aizmidzis. Galva gulēja uz saliktām rokām, kas bija atbalstītas uz ceļiem. Bet, izdzirdējis manus soļus, viņš pacēla galvu un, kad apsēdos blakus, saņēma manu roku.
- Rītausmā dzirdēju lielgabala dārdu, es sacīju, domādama par vīrieti iekšā, kuram kāju bija sadragājusi lielgabala lode. Es baidījos par tevi.
Viņš klusi iesmējās.
- Es ari, Ārmaliet. Un mēs visi.
Klusi kā miglas svēdras soli pa solim kalnieši bija virzījušies cauri niedrēm. Nebija jēgas gaidīt, līdz kļūst gaišāks, bet nakts noskaņa bija mainījusies vējš bija iegriezies no citas puses; tagad tas pūta no jūras pāri zemei, kurā ausa salta gaisma, un varēja dzirdēt, kā tālumā smilšainā liedagā dun viļņi.
Kaut ari likās, ka tumsa nekad nebeigsies, rīts tuvojās. Pēdējā brīdī viņš ieraudzīja sev pie kājām cilvēku; vēl solis, un viņš būtu garšļaukus uzgāzies virsū vīrietim, kas, sarāvies čokurā, gulēja.
Pēc sadursmes, no kuras viņš izvairījās tikai par mata tiesu, sirds skaļi sitās, bet viņš notupās, lai papētītu gulošo tuvāk. Sarkansvārcis, turklāt aizmidzis, nevis beigts vai ievainots. Džeimijs ļoti centās kaut ko saskatīt apkārt valdošajā tumsā, ieklausījās, vai nesadzirdēs vēl kādu aizmiguša cilvēka elpu. Nekas, tikai skaņas, ko radīja jūra, zāle un vējš, bet šo slāpēto trokšņu aizsegā švīkstēja sīki, zaglīgi soļi.
Džeimijs steigšus atskatījās, aplaizīja lūpas, kas, par spīti mitrajam gaisam, bija kļuvušas gluži sausas. Viņam uz papēžiem mina klana vīri; ilgi kavēties viņš nedrīkstēja. Nākamais, iespējams, neskatīsies tik uzmanīgi, kur liek kāju, un viņi nevar riskēt, ka kāds pārsteigumā iesauksies.