Viņš saspieda plaukstā dunci, bet vēl vilcinājās. Karš paliek karš, bet aizmiguša ienaidnieka nogalināšana runāja pretī jebkādam veselajam saprātam. Likās, ka anglis ir viens, atgājis malā no saviem cīņubiedriem. Sargs tas nebija; pat visneuzmanīgākais sargs negulētu, zinot, ka kalna galā nometni uzcēluši kalnieši. Varbūt karavīrs bija smalkjūtīgi pagājis sāņus atviegloties, tumsā apmaldījies un turpat ari nolicies gulēt.
Muskete sasvīdušajā plaukstā bija kļuvusi slidena. Džeimijs notrina to pret pledu, tad piecēlās, satvēra stobru un, no visa spēka atvēzējies, ar plašu loku trieca laidi ienaidniekam pa galvu. No atsitiena viņš nodrebēja līdz plecu lāpstiņām; nekustīga galva ir pamatīgs mērķis. Aizmigušā vīrieša rokas no sitiena spēka bija pašāvušās gaisā, bet nekādu troksni viņš sacelt nepaguva, tikai strauji izplūda elpa, un anglis palika guļam uz vēdera, ļengans kā lupatu lelle.
Notirpušām plaukstām Džeimijs vēlreiz pieliecās un, meklējot pulsu, taustīja sarkansvārcim pazodē. Atrada un nomierinājies izslējās. Aiz muguras atskanēja slāpēts izbīļa sauciens, un viņš apcirtās, musketi jau piemetis pie pleca, bet ieraudzīja, ka stobrs atdūries sejā vienam no Kepokas Makdonaidiem.
“Mon Dieu!” stobra galā stāvošais nočukstēja un pārkrustījās, bet Džeimijs niknumā sakoda zobus. Tas bija Kepoka sasodītais
franču priesteris, pēc O’Salivena ieteikuma, ģērbies kreklā un pledā kā karavīri.
- Tas cilvēks uzstāja, ka viņa pienākums ir sniegt svēto sakramentu ievainotajiem un mirstošajiem tieši kaujas laukā, Džeimijs man paskaidroja, savelkot notraipīto pledu augstāk uz pleca.
- O’Salivens bij izdomājis, ka angļi viņu saplosīs gabalos, ja noķers tīrelī, ģērbušos sutanā. Varbūt saplosītu, bet varbūt arī ne. Taču priesteris tajā pledā izskatījās ģeķīgi, Džeimijs kašķīgi piebilda.
Nevarētu teikt, ka garīdznieka uzvedība kaut kādā veidā būtu labojusi iespaidu, ko radīja viņa apģērbs. Ar nokavēšanos aptvēris, ka uzbrucējs ir skots, viņš bija atvieglojumā nopūties un tad atvēris muti. Džeimijs zibenīgi bija to ar plaukstu aizspiedis, pirms francūzim pār lūpām izsprūk kādi muļķīgi jautājumi.
“Ko jūs te darāt, tēvs?” viņš uzrūca, pielicis muti priesterim pie pašas auss. Jums vajadzēja atrasties gājiena beigās.
Dzirdot šo ziņu, garīdznieka ieplestās acis atklāja Džeimijam patiesību Dieva vīrs tumsā apmaldījies un bijis pārliecināts, ka atrodas beigās, tāpēc ar novēlošanos nākusī apskaidrība, ka patiesībā viņš nonācis kalniešu armijas avangardā, lika saļodzīties ceļgaliem.
Džeimijs atskatījās; viņš neuzdrīkstējās sūtīt priesteri atpakaļ cauri karavīru rindām. Tumsā un miglā viņš viegli varēja saskrieties ar pretējā virzienā ejošu kalnieti, kurš noturētu priesteri par ienaidnieku un uz vietas to nogalinātu. Satvēris vīreli aiz skausta, Džeimijs nogrūda viņu uz ceļiem.
“Guliet un nekustieties, līdz beidzas šaušana,” viņš iešņāca vīram ausī. Priesteris drudžaini māja ar galvu, tad pēkšņi ieraudzīja dažas pēdas tālāk zemē bezsamaņā gulošo angļu karavīru. Cieņpilnās šausmās viņš palūkojās uz Džeimiju un sniedzās pēc svētītā ūdens pudeles, ko nēsāja pie jostas dunča vietā.
Izmisumā izbolījis acis, Džeimijs ar enerģiskiem žestiem centās parādīt, ka anglis nav miris un tāpēc viņam priestera pakalpojumi nav nepieciešami. Taču, tā kā tas neizdevās, viņš pieliecās, satvēra garīdznieka roku un piespieda viņa pirkstus karavīram pie kakla, jo
tas bija vienkāršākais paņēmiens, kā parādīt, ka sarkansvārcis nav šīs kaujas pirmais upuris. Un tādā smieklīgā pozā viņš sastinga, kad aiz muguras no miglas atskanēja:
“Stāt! Kas tur nāk?”
- Vai tev ir kāda lāse ūdens, Armaliet? Džeimijs ieprasījās.
- Man no runāšanas izkaltusi mute.
- Maita tāds! es iesaucos. Tagad tu nedrīksti pārtraukt! Kas notika tālāk?
- Iedod ūdeni, viņš smaidīja, un es tev visu izstāstišu.
- Labi, es teicu, pasniedzot viņam ūdens pudeli, un noskatījos, kā viņš to piešķiebis liek pie mutes. Kas notika tālāk?
- Nekas. Viņš nolaida pudeli un ar piedurkni noslaucīja lūpas.
- Kā tu domā, ko es atbildēju? Džeimijs, mani kaitinādams, pasmaidīja un pieliecās, lai izvairītos no manas pļaukas.
- Nu, nu, viņš pārmetoši pukojās. Vai tad tā drīkst izturēties pret cilvēku, kurš ievainots, kalpojot karalim?
- Ak, tu esi ievainots? Tici man, Džeimij Freizer, cirtiens ar zobenu ir nieks salīdzinājumā ar to, ko tūlīt ar tevi izdarīšu es, ja…
- Ak, draudi arī vēl, ko? Kā tur bij tajā dzejolī, ko tu man skaitīji: “Kad sāpes un mokas rauc tavu pieri, sargeņģel’s… au!”
- Nākamreiz es izraušu ar visām saknēm, es piedraudēju, atlaižot viņa ausi. Nu, turpini, man tūlīt jāiet atpakaļ.
Džeimijs skābu seju paberzēja ausi, bet atspiedās pret sienu un atsāka stāstīt.
- Nu, tā mēs tur tupējām, svētais tēvs un es, blenzām viens otram ģīmī un klausījāmies, kā sešu pēdu attālumā sarunājas sargi. “Kas tas?” saka viens, un es tik rēķinu, vai pagūšu piecelties, lai nodurtu viņu, iekams viņš iešauj man mugurā, un ko darīs pārinieks? Jo es nevarēju cerēt, ka priesteris būs kāds palīgs, ja vienīgi noskaitīs pēdējo lūgšanu pie mana līķa.
Iestājās pagarš, nervus plosošs klusums, kura laikā abi jakobīti tupēja zālē, rokās sadevušies, baidīdamies pakustēties pat tik daudz, lai tās atlaistu.
“A, tev rādās,” beidzot ierunājās otrs sargs, un Džeimijs juta, ka cauri priestera augumam izskrien atvieglojuma tirpas, miklajiem pirkstiem atraisoties no tvēriena. “Tur nekā nav, tikai irbuleņu krūmi. Viss kārtībā, puis,” sargs mierinoši sacīja, un Džeimijs dzirdēja, kā viņš uzsit savam biedram uz pleca un kā, cenšoties sasildīties, mīņājas zābakos autas kājas. “Zināma lieta, viņu ir sasodīti daudz un redzēt nevar ne vella, šajā aklajā tumsā noslēptos pat visa Hailendas armija, lai velns viņus parauj.” Džeimijam likās, ka viens “irbuleņu krūms” piekalnē cenšas aizturēt smieklus.
Viņš palūkojās uz kalna galu, virs kura zvaigznes jau sāka bālēt. Nepilnas desmit minūtes līdz brīdim, kad parādīsies pirmās gaismas svēdras, viņš lēsa. Un tajā brīdī Džonija Koupa karaspēks vienā mirklī atklās, ka Hailendas armija neatrodas, kā viņi bija domājuši, stundas gājiena attālumā pretējā virzienā, bet stāv aci pret aci ar skotu pirmajām līnijām.
Pa kreisi jūras pusē atskanēja troksnis. Kluss un neskaidrs, bet ausis, kas trenētas kaujas laukā, skaidri saklausīja trauksmes pieskaņu. Kāds, viņš sprieda, paklupis pār “irbuleņu krūmu”.
“Ei?” Trauksmi bija uztvēris ari tuvumā esošais sargs. “Kas notiek?”
Priesterim vajadzēs pašam parūpēties par sevi, Džeimijs nodomāja. Ceļoties kājās, viņš izvilka zobenu un ar vienu platu soli jau atradās blakus sargam. Tas bija tikai tumsā apjaušams siluets, tomēr pietiekami skaidri saskatāms. Nežēlīgais asmens no visa spēka traucās lejup un pāršķēla anglim galvu.
“Kalnieši!” No otra sarga mutes atskanēja spalgs kliedziens, un, izlēcis no birzs kā pārbiedēts trusis, viņš nozuda bālējošajā tumsā, iekams Džeimijs paspēja atbrīvot savu ieroci no asiņainās vāts. Viņš uzlika kāju līķim uz muguras un parāva; nepatīkamā sajūta, kad zobens, kauliem šņirkstot, nāk ārā no šļauganas miesas, lika viņam sakost zobus.