Выбрать главу

Pa angļu priekšējām līnijām uz abām pusēm izplatījās trauk­sme; to varēja gan just, gan dzirdēt čabēšana, kad spēji uzmo­dināti cilvēki akli tver pēc ieročiem, nesaprotot, kurā pusē atrodas neredzamie draudi.

Klenrenelda dūdinieki bija izvietojušies aizmugurē labajā flangā, bet vēl nebija atskanējis uzbrukuma signāls. Tātad jātur­pina virzīties uz priekšu, sirds strauji sitās, un kreisā roka pēc nāvē­jošā trieciena vēl tirpa, vēdera muskuļi savilkās, un acis saspringti lūkojās cauri tumsai, kas ar katru brīdi kļuva gaišāka, silto asiņu šļakatas uz sejas dzestrajā gaisā atdzisa un kļuva lipīgas.

-     Vispirms es viņus sadzirdēju, Džeimijs sacīja, stingi vero­ties naktī, it kā joprojām meklētu ienaidnieka karavīrus. Viņš palie­cās uz priekšu un aptvēra ar rokām ceļgalus. Tad arī ieraudzīju. Angļus, kas kā tārpi gaļā locījās pa zemi, un vīrus aiz manis. Pie­nāca Džordžs Maklurs, Voliss ar Rosu nostājās katrs savā pusē, un tā mēs vēl gājām soli pa solim, bet, redzot, ka ārmalieši mūsu priekšā pašķiras, arvien ātrāk un ātrāk.

Pa labi kaut kas dobji nobūkšķēja tur šāva viens lielgabals. Mirkli vēlāk nobūkšķēja vēl viens, un, it kā tas būtu bijis signāls, no uzbrūkošo kalniešu rīklēm izlauzās nedrošs kliedziens.

-     Pēc tam sāka skanēt dūdas, Džeimijs turpināja, acis aizvē­ris. Musketi biju aizmirsis, līdz izdzirdēju, ka man gluži blakus kāds izšauj; biju pametis to zālē blakus priesterim. Kad sākas tāds juceklis, tu neko neredzi, tikai to mazumiņu, kas notiek ap tevi. Tu dzirdi kliedzienu, un pēkšņi tu skrien. Lēnām, pāris soļu, kamēr atbrīvo jostu, tad tev nokrīt pleds un tu joņo, šķiežot dubļu šļaka­tas; aukstā, slapjā zāle saldē kājas, un krekla stērbeles plandās virs plikās pakaļas. Vējš iepūš aiz krekla, aiztraucas gar vēderu un atkal pa piedurknēm iznāk ārā… Tad troksnis tevi aprij un tu, skrienot lejā no kalna, auro kā bērnībā, kad kliedz kopā ar vēju, lai redzētu, vai ar skaņu vari pacelties gaisā.

Pašu kaujas kliedzienu viļņi iznesa viņus līdzenumā, un Hailen­das armijas uzbrukuma spēks sašķīda pret daudzskaitlīgo angļu armiju, aprokot viņus verdošu asiņu un baiļu bangās.

-    Viņi bēga, viņš klusi sacīja. Viens vīrs nostājās man pretī visas kaujas laikā tikai viens. Pārējos es paņēmu no mugurpuses. Džeimijs pārbrauca ar netīro roku pāri sejai, un es jutu, ka viņš iekšēji sāk viegli trīsēt.

-     Es atceros… visu, viņš gandrīz nočukstēja. Katru zobena vēzienu. Katru seju. Vīru, kurš gulēja zemē man priekšā un no bai­lēm apčurājās. Zirgus zviedzam. Visas smakas šaujampulveris, asinis un manu sviedru dvaka. Visu. Bet likās, ka es stāvu ārpusē un vēroju sevi. Patiesībā manis tur nebija. Viņš atvēra acis un no sāniem paskatījās uz mani. Nu Džeimijs jau bija gandrīz pārliecies viduklī uz pusēm, galvu noguldījis uz ceļiem, un drebuļi tagad bija redzami purinām viņa augumu.

-    Vai tu saproti? viņš jautāja.

-    Es saprotu.

Kaut arī es nebiju vicinājusi zobenu vai dunci, taču pietiekami bieži biju cīnījusies ar rokām un gribasspēku, laužoties cauri nāves radītajam haosam tikai tāpēc, ka citas izejas nav. Un pēc tam patie­šām rodas sajūta, ka esi attālinājies, smadzenes, šķiet, pacēlušās virs ķermeņa, vēsi vērtē un vada iekšējos orgānus, kas paklausīgi norimuši līdz brīdim, kad krīze ir garām. Drebuļi vienmēr sākas vēlāk.

Es šo punktu vēl nebiju sasniegusi. Noņēmu no pleciem apmetni un apsedzu vīru, tad iegāju mājā.

Līdz ar rītausmu ieradās palīdzība divu ciema sievu un armijas ķirurga izskatā. Karavīrs ar ievainoto kāju bija bāls un vārgs, bet asiņošana bija mitējusies. Džeimijs saņēma mani aiz rokas un veda pa Trenentas ielu.

O’Salivena pastāvīgās grūtības ar armijas apgādi uz laiciņu atri­sināja ienaidniekam atņemtie rati, kas bija pilni pārtikas. Mēs ātri paēdām, gandrīz nejūtot karstās putras garšu, apzinoties ēdienu vienīgi kā miesas nepieciešamību, līdzīgi elpošanai. Pamazām mani pārņēma sāta sajūta, tādējādi atbrīvojot vietu domām par nākamo neatliekamo vajadzību miegu.

Ikvienā gan lielākā, gan mazākā mājā bija izvietoti ievaino­tie, veselie gandrīz visi gulēja uz klaja lauka. Lai arī Džeimijs būtu varējis pieprasīt sev vietu pastorātā kopā ar citiem virsniekiem,

viņš saņēma manu roku un veda starp mājām uz kalnu, kur apstā­jāmies nelielā koku puduri, kādi šur tur bija manāmi ap Trenentu.

-     Mazs gabaliņš jāpaiet, viņš kā atvainodamies skatījās uz mani, bet es domāju, ka tu varbūt labāk gribētu pabūt nomaļus.

-    Tā ir. Kaut ari augu apstākļos, kurus lielākā tiesa mana laika cilvēku uzskatītu par primitīviem (dodoties līdzi tēvocim Lemam ekspedīcijās, bieži dzīvoju teltis un kleķa būdās), tomēr es nebiju radusi dzīvot ciešā tuvībā, kā bija pieņemts šeit. Ļaudis ēda, gulēja un bieži vien arī mīlējās, saspiesti mazās, smacīgās mājelēs, kuras apgaismoja un apsildīja dūmojoši kūdras pavardi. Vienīgais, ko viņi nedarija kopā, bija mazgāšanās galvenokārt tādēļ, ka viņi vispār nelabprāt mazgājās.

Džeimijs aizveda mani zem lielas zirgkastaņas nokarenajiem zariem, kur mazo laukumiņu biezā kārtā klāja sabirušās ošu, alk­šņu un platānu lapas. Saule bija tikko uzlēkusi, tāpēc zem kokiem vēl bija vēss, dažas nodzeltējušās lapas apjoza smalka salnas uz­vilkta līnija.

Viņš ar papēdi izkašņāja lapu klājienā nelielu iedobumu, nostā­jās vienā malā, pielika roku pie siksnas sprādzes un uzsmaidīja man.

-     Drusku necienīgi to uzvilkt, bet ļoti viegli novilkt. Viņš at­rāva jostu, un pleds nokrita ap potītēm, atstājot viņu kreklā, kas sniedzās līdz pusstilbiem. Parasti viņš valkāja militāros, tā sauktos “mazos kiltus”, kuri bija sasprādzējami ap vidu, un pleds bija atse­višķs apģērba gabals, ko varēja aplikt ap pleciem. Bet tagad, kad paša kilti kaujā bija saplēsti un notraipīti, viņš bija sadabūjis vienu no vecajiem, sasprādzējamiem plediem tie bija tikai gara, ap vidu apņemta auduma strēmele, kuru saturēja josta.

-     Kā tad to uzvelk? man gribējās zināt.

-      Noklāj uz zemes, tā, viņš notupās, izklāja audumu gar lapām piekaisītās bedres malu, tad ik pa dažām collām ieloka, uzguļas virsū un saritinās.

Es sāku smieties, nometos ceļos, palīdzot nogludināt biezo vil­nas tartānu.

-     To es gribu redzēt, es paziņoju. Kad ģērbsies, pamodini mani.

Viņš labsirdīgi papurināja galvu, un viņa matos iezaigojās cauri lapām izlauzušies saules stari.

-     Izredzes, ka es pamodīšos pirms tevis, Armaliet, ir mazākas nekā tārpam vistu aplokā. Pat ja man uz muguras uzkāptu vēl viens zirgs, līdz rītdienai es nekustēšos. Atgrūdis malā lapas, viņš uzmanīgi atgūlās.

-       Nāc man blakus. Džeimijs aicinoši pavērsa uz augšu plaukstu. Apsegsimies ar tavu apmetni.

Lapas zem gludā vilnas auduma veidoja pārsteidzoši ērtu mat­raci, lai arī šobrīd es ar prieku gulētu pat uz naglām. Piekļāvos vīram un atslābinājos tiktāl, ka, šķiet, pat kauli kļuva mīksti, izbau­dīdama brīnišķu prieku no tā, ka vienkārši varu atgulties.

Mūsu augumiem piesildot ligzdiņu, kurā gulējām, sākotnējais dzestrums drīz vien pazuda. Bijām pietiekami tālu no ciema, lai trokšņus no tā līdz mums fragmentāri atnestu vējš, un es apmie­rinājumā miegaini nodomāju, kaut tikai rit mūs atrastu, ja kāds meklētu Džeimiju.

Apakšsvārkus vakar vakarā biju saplēsusi papildu pārsējos, un mūs šķīra tikai plānais krekls un svārki. Man pret vēderu noslīdēja kaut kas ciets un silts.