- Ne jau tagad! Man, par spīti nogurumam, nāca smiekli.
- Džeimij, tu taču esi pa pusei beigts.
Viņš noguris iesmējās, uzlika man uz krustiem savu lielo, silto plaukstu un cieši piekļāva sev klāt.
- Vairāk nekā pa pusei, Armaliet. Esmu pie gala, un daikts ir vienīgais, kas ir tik stulbs un to neapzinās. Es nevaru gulēt tev blakus un negribēt tevi, bet tas arī viss, ko šobrīd spēju.
Es sataustīju viņa krekla apakšmalu, pavilku uz augšu un saņēmu saudzīgi to rokā. Penis bija siltāks par vēdera ādu un zīdains; īkšķis glāstīja to, un ar katru sirdspukstu tas spēcīgi pulsēja.
Džeimijs izdvesa klusu, gandrīz smeldzīgu apmierinājuma kunkstu un lēnām apvēlās uz muguras, daļēji mana apmetņa apsegtās kājas pacēla uz augšu.
Saule bija sasniegusi mūsu lapu kaudzi, un siltajā pieskārienā man atslāba pleci. Agra rudens krāsu un galēja noguruma rezultātā viss likās viegli zeltains. Jutos laiska un tāda kā bez miesas palikusi, vērojot, kā man zem pirkstiem viegli trīsuļo vīra miesa. Bailes, spēku izsīkums un divu aizgājušo dienu troksnis lēnām atkāpās, atstājot mūs divatā.
Noguruma migla likās iedarbojamies kā palielināmais stikls, pārspīlējot sīkas detaļas un sajūtas. Zem uzrautā krekla varēja redzēt zobena cirstās brūces galu, krevele uz gaišās ādas fona izskatījās melna. Pār mums lēnām laidelējās pāris mušu, meklējot, kur nosēsties, un es tās aiztrencu. Man ausīs zvanīja klusums, koku elpošana nespēja sacensties ar ciema atbalsīm.
Piekļāvu vaigu pie Džeimija auguma, sajūtot cieto, gludo gurna kaula izliekumu zem ādas. Cirkšņa ielokā tā likās caurspīdīga, asinsvadu atzarojumi zili un smalki kā bērnam.
Džeimija roka lēnām pacēlās, slīdēja kā planējošās lapas un viegli nogūla man uz galvas.
- Klēra! Tu man esi vajadzīga, viņš čukstēja. Tu man esi tik ļoti vajadzīga.
Bez kavējošajiem apakšsvārkiem tas bija viegli. Man bija sajūta, ka es pati slīdētu pa gaisu, paceļoties bez gribas piepūles, paraujot svārkus uz augšu līdz viņa ķermenim, uzguļoties virsū kā mākonis uz kalna galotnes, sargājot viņa vajadzību.
Džeimijam acis bija ciet, galva atgāzta, sarkanzeltainie mati izjukuši klājās uz lapu segas. Bet rokas pacēlās reizē un nemaldīgi, bez svara nogulstot man uz gurniem.
Arī manas acis aizvērās, un es jutu viņa domu apveidus tikpat pārliecinoši, kā jutu viņa augumu zem sevis; nogurums aizturēja katru mūsu domu un atmiņu ainu, visas sajūtas, izņemot to, ka mēs apzinājāmies viens otru.
- Ne… ilgi, viņš čukstēja. Es pamāju, zinādama, ka viņš juta to, ko neredzēja, un pacēlu virs viņa gurnus, kas sniedzās pretī spēcīgi un droši zem manas kleitas notraipītā auduma.
Vienreiz, divreiz, vēlreiz un vēl… Tad viņa augumam pārskrēja trīsas, arī manējam, tā caur auga saknēm uz lapām, uz augšu ceļas ūdens.
Nopūtā izplūda elpa, un es Džeimija nolaišanos nebūtībā sajutu kā lampas nodzēšanu. Atkritu viņam blakus, man gandrīz nepietika laika pārvilkt mums pāri smagā apmetņa malu, kad mani piepildīja tumsa, mani pie zemes spieda smagais sēklas siltums klēpī. Mēs gulējām.
37 nodaļa Holirūda Edinburga, 1745. gada oktobris
Pārskatīju atjaunotos krājumus savā zāļu lādē, kad mani iztraucēja pie istabas durvīm negaidīti atskanējis klauvējiens.
Pēc satriecošās uzvaras pie Prestonpenas Čārlzs savu panākumus guvušo armiju bija atvedis atpakaļ uz Edinburgu pagozēties slavas saulītē. Kamēr princis tā gozējās, tikmēr viņa ģenerāļi un klanu vadoņi smagi strādāja, pulcinot vīrus un gādājot visus ieročus, kādus vien varēja dabūt, lai sagatavotos gaidāmajiem notikumiem.
Pirmo panākumu iedrošināts, Čārlzs droši runāja par Stērlingas, pēc tam par Kārlailas ieņemšanu, un tad varbūt varēs virzīties tālāk uz dienvidiem līdz pašai Londonai. Brīvo laiku es pavadīju, pārskaitot brūču šujamās adatas, papildinot vītola mizas krājumus un katrā izdevīgā gadījumā čiepu pat unci alkohola, lai sabrūvētu dezinfekcijas līdzekli.
- Kas tur ir? es jautāju, atverot durvis. Ziņnesis bija jauns zēns, tikai mazliet vecāks par Fērgusu. Viņš centās izskatīties nopietns un cienījams, bet nemācēja noslēpt savu dabisko ziņkāri. Redzēju, ka puišeļa skatiens šaudās pa telpu un kā noburts apstājas pie lielās zāļu lādes istabas kaktā. Skaidrs, ka baumas par mani bija izplatījušās visā Holirūdas pilī.
- Jūs aicina Viņa Augstība, Freizera kundze, viņš pavēstīja. Spoži brūnās acis cieši mani nopētīja, bez šaubām, meklējot kādas
pazīmes, kas liecinātu par manām pārdabiskajām spējām. Taču mana nomācoši ikdienišķā āriene sagādāja zēnam nelielu vilšanos.
- 0, tiešām? es pārjautāju. Nu labi. Kur tad viņš ir?
- Rīta istabā, kundze. 0… Ziņnesis pagriezās, bet tad viņam prātā iešāvās kāda doma un viņš apcirtās, pirms es paguvu aizvērt durvis. Esiet tik laipna un paņemiet līdzi savu zāļu kasti.
Pavadonis, vedot mani pa garo gaiteni uz pils karalisko spārnu, vai pāri plūda no lepnuma par savas misijas svarīgumu. Acīmredzot kāds bija pamācījis, kā jāuzvedas īstam karaļa pāžam, bet laiku pa laikam viņš jautri palēcās, tādējādi nododot faktu, ka šo amatu viņš pilda nesen.
Pie joda, ko Čārlzs no manis grib, es lauzīju galvu. Lai arī Džeimija dēļ viņš mani pacieta, stāsts par Balto dāmu viņam pilnīgi noteikti nepatika un viņš mazliet raizējās. Vairākkārt biju pieķērusi princi manā klātbūtnē aši pārmetam sev krustu vai iztaisām divu pirkstu “ragus” aizsardzības zīmi pret ļaunumu. Iespējamība, ka viņš lūgs manus medicīniskos pakalpojumus, likās augstākajā mērā neticama.
Kad atvērās mazās rīta istabas smagās, spraišļotās durvis, tas likās vēl neticamāk. Princis, acīm redzami būdams pie labas veselības, pieliecies pie apgleznota klavesīna, ar vienu pirkstu nedroši klimperēja kādu melodiju. Maigā āda bija viegli pietvīkusi, ne jau drudzī, bet aizrautībā, un acis, kas pavērsās pret mani, bija dzidras un vērīgas.
- Freizera kundze! Cik laipni, ka tik drīz atsaucināties manam lūgumam! Viņa Augstība šorīt bija ģērbies vēl greznāk nekā parasti, ar parūku un jaunu, ziediem izšūtu krēmkrāsas zīda vesti. Viņš noteikti ir par kaut ko uztraucies, es nodomāju; kad Čārlzs nervozēja, angļu valoda gāja galīgi greizi.
- Ar lielāko prieku, Jūsu Augstība, es kautrīgi atbildēju, īsi pakniksējot. Neparasti, ka viņš bija viens. Vai Čārlzs tomēr pats vēlēsies izmantot manas medicīniskās zināšanas?
Princis aši, ar nervozu žestu norādīja uz vienu no krēsliem, kas bija apvilkts ar zeltītu damasku, aicinot mani apsēsties. Tam pretī
bija novietots otrs krēsls, bet istabas saimnieks, pārāk norūpējies, lai spētu nosēdēt, staigāja manā priekšā šurpu turpu.
- Man vajadzīgs jūsu palīdzība. Viņš netērēja laiku ievadiem.
- Mm? es izdvesu pieklājīgi jautājošu skaņu. “Gonoreja?” man ienāca prātā, slepeni pētot Čārlzu. Nebiju dzirdējusi, ka pēc Luīzes de Latūras prinča dzīvē būtu ienākusi kāda sieviete, bet, lai apliptu, pietika ar vienu reizi. Viņš kodīja lūpas, it kā meklējot sarunas tematam jelkādu rezerves variantu, bet pēdīgi padevās.
- Man ir capo vadonis, jūs saprast šeit. Viņš domā, vai atbalstīt mana tēva mērķus, bet vēl šaubās.
- Jūs gribat teikt, klana vadonis? Princis pamāja ar galvu. Piere zem rūpīgi ieveidotās parūkas sprogām sagrumbojās.