- Oui, Madame. Viņš, protams, atbalsta mana tēvs tiesības…
- 0, protams, es nomurmināju.
- …bet viņš vēlas runāt ar jums, kundze, pirms liek saviem vīriem sekot man.
Čārlza balsī skanēja neticība saviem vārdiem, un es aptvēru, ka vaigi pietvīkuši no mulsuma, kam piejaucies apspiests niknums.
Es biju samulsusi vēl vairāk. Mana iztēle uzreiz tai pašā mirklī radīja ainu ar briesmīgu slimību sasirgušu klana vadoni, kura atbalsts Stjuartu nolūkiem atkarīgs no tā, vai es spēšu veikt brīnumainu dziedināšanu.
- Jūs esat pārliecināts, ka viņš vēlas runāt ar mani? Nevar būt, ka mana slava gājusi tik tālu.
Čārlzs vēsi nolieca galvu manā virzienā.
- Tā viņš saka, kundze.
- Bet es nepazīstu nevienu klana vadoni, es iebildu. Protams, izņemot Glengeriju un Lokielu. 0, un, zināms, Klenreneldu un Kepoku. Bet tie visi jau jums zvērējuši uzticību. Un, sasodīts…
- Nu, viņš uzskatīt, ka jūs viņu pazīt, princis mani pārtrauca; satraukumam pieaugot, gramatika ķērās arvien nopietnāk. Viņš savilka dūres, acīmredzot tādējādi spiežot sevi runāt pieklājīgi. -Tas ir svarīgs… ārkārtīgi svarīgs, kundze, lai viņš būtu pārliecināts
pievienoties manam. Es prasu… es lūgtum… tāpēc jūs, lai jūs… pārliecināt viņu.
Es skatījos uz Čārlzu, domīgi berzējot sev degunu. Vēl viens brīdis, kad jāpieņem lēmums. Vēl viena izdevība pagriezt notikumu gaitu man vēlamā virzienā. Un atkal nebija iespējams zināt, kā labāk rīkoties.
Čārlzam taisnība bija svarīgi pārliecināt šo vadoni veltīt visus spēkus jakobītu uzvarai. Ar Kameroniem, dažiem Makdonaldiem un citiem, kas jau to dara, jakobītu armijas skaitliskais sastāvs tik tikko sasniedza divus tūkstošus vīru, un tie paši bija ārkārtīgi slikti apgādāti salašņas un skrandaiņi, ar tādiem virspavēlniekam diez vai kādreiz ir nācies doties karā. Un tomēr šis lupatlašu bars bija ieņēmis tādu lielu pilsētu kā Edinburga, pie Prestonas sagrāvis stipri pārākos angļu spēkus un izrādījis drošas pazīmes, ka vēlas turpināt savu skrējienu cauri valstij kā vēja nests.
Mēs nebijām spējuši apturēt Čārlzu; varbūt, Džeimijs teica, vienīgais veids, kā tagad novērst katastrofu, bija visiem spēkiem princim palīdzēt. Nozīmīga klana vadonis būtu nopietns papildinājums atbalstītāju rindām, un tas ievērojami palielinātu izredzes, ka pievienosies vēl citi. Šis varētu izrādīties pagrieziena punkts, kad jakobītu spēki pieaugtu līdz īstas armijas līmenim, kura patiešām spējīga īstenot iecerēto Anglijas sagrābšanu. Un, ja tā, kas, piķis un zēvele, notiks tālāk?
Es nopūtos. Nav svarīgi, kā izdomāšu rīkoties, es nevarēju pieņemt lēmumu, līdz nebūšu redzējusi šo noslēpumaino cilvēku. Palūkojos lejup, lai pārliecinātos, ka mana kleita ir piemērota sarunai ar klana vadoņiem, vienalga, slimiem vai veseliem, piecēlos un pasitu padusē savu lādi ar zālēm.
- Es pamēģināšu, Jūsu Augstība, sacīju.
Savilktās dūres atlaidās, kļuva redzami apgrauztie nagi, un arī grumbas pierē izlīdzinājās.
- 0, labi, viņš nopriecājās. Čārlzs pagriezās pret durvīm, kas veda uz lielāko pēcpusdienas istabu. Nāciet, es pats jūs aizvedīšu.
Durvju sargs pārsteigumā atlēca atpakaļ, kad Čārlzs tās sparīgi atgrūda vaļā un pasoļoja garām, neuzmetis karavīram ne skatienu. Garās, ar gobelēniem rotātās telpas tālākajā galā atradās milzīgs marmora kamīns, klāts Delftas baltajām fajansa flīzēm, kas bija apgleznotas ar holandiešu lauku ainām zilos un tumši sarkanos toņos. Tuvāk ugunij bija piestumts neliels zvilnis, un aiz tā vidēja ražens, muskuļots stāvs kalnieša tērpā.
Ja telpa nebūtu tik krāšņa, viņš būtu licies milzīgs, kājas rūtainajās zeķēs zem kiltiem varenas kā baļķi. Bet šajā plašajā zālē ar augstajiem ģipša ornamentu griestiem viņš bija tikai liela auguma saderīgs ar mitoloģisko varoņu tēliem, kas rotāja gobelēnus telpas galā.
Ieraudzījusi iespaidīgo viesi, es apstājos kā zemē iemieta, jo trieciens, ko sagādāja atskārsme par šī milzeņa personu, vēl jaucās ar nespēju noticēt. Čārlzs bija gājis tik uz priekšu un tagad mazliet nepacietīgi atskatījās, aicinot mani pievienoties viņam pie kamīna. Es lēnām apgāju apkārt zvilnim un apstulbota paraudzījos cilvēkā, kas uz tā gulēja.
Kad viņš pamanīja mani, lūpas tikko jaušami savilkās smaidā un baložpelēkajās acīs uzdzirkstīja smiekli.
- Jā, viņš atbildēja manai sejas izteiksmei. Es nudien arī necerēju vairs tevi satikt. Gandrīz vai jātic, ka tā lēmis liktenis. Viņš pagrieza galvu un pamāja savam raženajam kalpam.
- Engus! Atnes, lūdzu, kādu lāsīti brendija Klēras kundzei. Baidos, ka, mani ieraugot, viņa jūtas mazliet apjukusi.
Pie sevis nodomāju, ka tas vēl ir maigi teikts. Ieslīgu krēslā ar slīpajām kājām un paņēmu kristāla glāzi, ko man sniedza Enguss Mhors.
Kolama Makenzija acis nebija mainījušās un arī balss ne. Gan vienas, gan otra pauda tā vīra būtību, kas trīsdesmit gadus bija vadījis Makenziju klanu par spīti slimībai, kura jau pusaudža vecumā bija viņu sakropļojusi. Viss pārējais diemžēl bija mainījies
uz slikto pusi; melnos matus stipri bija skāris sirmums, sejā dziļi iegrauzušās grumbas, asie vaibsti kļuvuši ļengani. Pat platās krūtis iekritušas un varenie pleci uzkumpuši, miesa atdalījusies no trauslā skeleta.
Viņš jau turēja rokā līdz pusei pielietu glāzi, kurā uguns atspīdumos zaigoja dzintarains šķidrums. Kolams ar grūtībām piecēlās sēdus un ironiskā tostā pacēla glāzi.
- Tu ļoti labi izskaties… radiniec. Ar acs kaktiņu redzēju, ka Čārlzam atkaras žoklis.
- Tu gan ne, es atklāti sacīju.
Viņš vienaldzīgi palūkojās lejup uz saliektajām un līkajām kājām. Pēc simts gadiem šo slimību nosauks tā ievērojamākā slimnieka vārdā par Tulūza-Lotreka sindromu.
- Jā, viņš piekrita. Bet pagājuši jau divi gadi, kopš tu mani pēdējo reizi redzēji. Toreiz Dankena kundze sprieda, ka tik ilgi es nenodzīvošu.
Es iedzēru malku brendija. Viens no dārgākajiem. Čārlzs patiešām bija izmisis.
- Nebūtu domājusi, ka tu piešķirsi lielu vērību raganas lāstam, es nobrīnījos.
Smaids sadrebināja smalkās lūpas. Kolamam piemita tāds pats uzkrītošs skaistums kā viņa brālim Dūgalam, lai cik nopietni to bija sapostījusi slimība, un, kad viņš pacēla no acīm izklaidības plīvuru, vīrieša spēks apmirdzēja miesas vraku.
- Nē, kur nu. Man palika iespaids, ka šī dāma vairāk vadījās pēc novērojumiem nekā lāstiem. Un es reti esmu saticis tik vērīgu cilvēku, kāda bija Geilisa Dankena, ar vienu izņēmumu. Viņš galanti nolieca galvu manā priekšā, atklājot savu vārdu nozīmi.
- Pateicos, es sacīju.
Kolams paskatījās augšup uz Čārlzu, kurš pavērtu muti klausījās mūsu vārdu apmaiņā.
- Esmu pateicīgs, ka jūs tik augstsirdīgi ļāvāt izmantot savas telpas, lai es varētu satikties ar Freizera kundzi, Jūsu Augstība, Kolams pateicās, viegli paklanoties. Vārdi atbilda etiķetes
noteikumiem, bet tonis nenoliedzami vēstīja, ka princis drīkst iet. Čārlzs, kurš nekādā gadījumā nebija radis pie tā, ka tiek atlaists, tumši pietvīka un atvēra muti. Tad savaldījies to aizvēra, strupi paklanījās un apcirtās uz papēža.
- Arī sargs mums nav vajadzīgs, es nosaucu viņam pakaļ. Pleci uzkumpa, un skausts pietvīka zem parūkas bizes, bet viņš vēlreiz īsi pamāja, un durvju sargs, izbrīnīts paskatījies uz mani, sekoja kungam ārā no istabas.