- Hm. Kolams uzmeta durvīm nepatikas pilnu skatienu, tad visu uzmanību pievērsa man.
- Lūdzu iespēju tikties ar tevi tāpēc, ka esmu tev parādā atvainošanos, viņš bez ievada sacīja.
Glāzi nevērīgi atbalstījusi uz vēdera, atlaidos krēslā.
- 0, atvainošanos? Šajā īsajā frāzē es ieliku tik daudz sarkasma, cik nu uz ātru roku spēju sakopot. Laikam par to, ka mēģināji mani sadedzināt uz sārta kā raganu, ko? Augstsirdīgā noraidījumā noplivināju roku. Lūdzams, nedomā vairs par to. Es nikni palūrēju uz Kolamu. Atvainošanās?!
Ne mazākajā mērā nesatraukts, viņš pasmaidīja.
- Laikam jau izklausās mazliet neatbilstoši, viņš iesāka.
- Neatbilstoši?! Par to, ka liki mani apcietināt un iemest zagļu bedrē uz trim dienām bez kārtīga ēdiena un ūdens? Par to, ka izģērbi mani gandrīz kailu un pēri visu Kreinsmūras iedzīvotāju acu priekšā? Par to, ka pameti mani par mata tiesu no piķa katla un pederastu bara? Es apklusu un dziļi ievilku elpu. Tagad, kad tu par to ieminējies, es turpināju jau mazliet mierīgāk, neatbilstoši ir tieši tas vārds, ko es lietotu.
Smaids no Kolama lūpām bija pazudis.
- Lūdzu, piedod manu acīm redzamo neapdomību, viņš klusi sacīja. Nebiju domājis tevi izsmiet.
Paskatījos uz pretī sēdošo vīrieti, bet melnu skropstu apēnotajās acīs nemanīju uzjautrinājumu.
- Jā, es teicu, vēlreiz dziļi ievilkusi elpu. Droši vien tu tā nedomāji. Laikam tu grasies teikt, ka tev nebija arī nolūka mani apcietināt par buršanos.
Skatiens pelēkajās acīs kļuva modrs.
- Tu to zināji?
- Geilisa pateica. Kamēr sēdējām zagļu cietumā. Viņa teica, ka tu esot gribējis atbrīvoties no viņas, es tikai nejauši patrāpījos ceļā.
- Tas tiesa. Pēkšņi Kolams izskatījās ļoti noguris. Ja tu būtu sēdējusi pilī, es būtu varējis tevi pasargāt. Kas tev, Dieva vārdā, lika iet uz ciemu?
- Man pateica, ka Geilisa Dankena ir slima un sauc mani, es īsi atbildēju.
- A, Kolams novilka. Tev pateica. Kas, ja drīkstu jautāt?
- Leigēra. Pat tagad, izrunājot šo vārdu, es nespēju apspiest īsu dusmu uzplūdu. Pārspīlētā greizsirdībā par to, ka Džeimijs apprecējis citu, viņa tīšuprāt bija mēģinājusi mani nogalināt. Tik dziļš naids sešpadsmit gadus vecas meitenes sirdī. Un arī tagad dusmās uzsprikstēja sīka, drūma apmierinājuma dzirkstelīte; viņš ir manējais, gandrīz neapzināti nodomāju. Manējais. Tu man viņu nekad neatņemsi. Nekad.
- A, Kolams vēlreiz novilka, domīgi skatīdamies manā pietvīkušajā sejā. Man jau likās, ka tā varētu būt noticis. Saki, viņš turpināja, savelkot uz augšu vienu tumšo uzaci, ja vienkārša atvainošanās tev šķiet neatbilstoša, vai tās vietā pieņemsi atriebību?
- Atriebību? Laikam izskatījos nobijusies no šāda piedāvājuma, jo viņš viegli pasmaidīja, lai arī bez jautrības.
- Kā tad. Merga pirms sešiem mēnešiem apprecējās ar vienu no maniem rentniekiem, Hjū Makenziju no Muldoras. Viņš darīs, ko es likšu, un tu gribi, lai Leigēru soda. Ko tu vēlies, lai es ar viņu daru?
Es samirkšķināju acis, piedāvājuma satriekta. Likās, ka Kolams ir ar mieru gaidīt atbildi; viņš sēdēja klusēdams un malkoja brendiju, ko Enguss Mhors no jauna bija ielējis glāzē. Viņš neskatījās uz mani, bet es piecēlos un aizgāju līdz logiem, uz brīdi vēlēdamās palikt viena.
Sienas bija piecas pēdas biezas; paliecoties uz priekšu dziļajā loga ambrazūrā, es spēju rast zināmu noslēgtību. Kad uzliku rokas uz palodzes, spoža saule atspīdēja manu apakšdelmu gaišajos
matiņos. Tas lika man domāt par zagļu cietumu, to mitro, smirdošo bedri, un vienīgo saules staru, kas bija iespīdējis pa caurumu griestos, kontrastā tumšais ūķis lejā atgādināja kapu.
Pirmo dienu biju pavadījusi aukstumā un netīrībā, satriekta un neticības pilna; otro, drebēdama šausmās un augošās bailēs, kad atklāju Geilisas Dankenas nodevības apmērus un kādus soļus spēris Kolams, lai to novērstu. Un trešajā dienā mani aizveda uz tiesu. Es biju stāvējusi apkaunota un nobijusies zem rudens debesu mākoņiem, jūtot, kā aizcērtas Kolama slazdi, kuros biju iekritusi tās meitenes, Leigēras, vārdu dēļ.
Leigēra. Gaišu ādu un zilām acīm, ar apaļu, glītu seju, bet nekas īpašs, kas atšķirtu to no citām Leohas meitenēm. Es biju domājusi par viņu sēžot tajā bedrē kopā ar Geilisu Dankenu, man bija laiks padomāt par daudz ko. Bet, lai cik nikna un pārbijusies es biju, un dusmas nebija rimušas vēl joprojām, es nevarēju ne tad, ne tagad piespiest sev redzēt viņu kā patiesi ļaunu.
- Viņai, Dieva dēļ, bija tikai sešpadsmit gadu!
- Pietiekami veca, lai precētos, man aiz muguras atskanēja sardoniska balss, un es aptvēru, ka biju runājusi skaļi.
- Jā, viņa gribēja Džeimiju, es teicu apgriežoties. Kolams vēl sēdēja uz zviļņa, strupās kājas apsedzis ar segu. Enguss Mhors klusēdams stāvēja viņam aiz muguras un, smagos plakstus nolaidis, raudzījās kungā. Varbūt viņa domāja, ka mīl Džeimiju.
Pagalmā, kur karavīri trenējās ierindas mācībā, skanēja kliedzieni un šķindēja ieroči. Saule atspīdēja zobenos, muskešu stobros un vairogu vara kniedēs un sarkani zeltainajos Džeimija matos, kas plīvoja vējā, kad viņš, smejoties par kādu no Mērtega dzēlīgajām piezīmēm, pārbrauca ar roku no piepūles pietvīkušajai un nosvīdušajai sejai.
Varbūt es tomēr izturējos pret Leigēru netaisnīgi, viņas jūtas uzskatot par mazāk nopietnām nekā manējās. Es nekad neuzzināšu, vai viņas rīcības iemesls bija nenobrieduša cilvēka spīts vai patiesa kaislība. Jebkurā gadījumā viņa bija zaudējusi. Es biju palikusi dzīva. Un vīrietis bija mans. Kamēr es skatījos, Džeimijs
parāva uz augšu kiltus un nevērīgi pakasīja dibenu, saule uzmirdzēja sarkanīgi zeltainajās pūciņās, kas šķita tik maigas viņa gurna kā dzelzs cietajā izliekumā. Es pasmaidīju un atgriezos savā vietā blakus Kolamam.
- Es pieņemšu atvainošanos, paziņoju savu lēmumu.
Makenziju vadonis pamāja ar galvu, viņa pelēkās acis bija domīgas.
- Tad tu, kundze, tici žēlastībai?
- Vairāk gan taisnīgumam, es atbildēju. Ja jau esam sākuši par to runāt, tad jāsaka, es neticu, ka tu garajā ceļā no Leohas uz Edinburgu devies tikai tāpēc, lai man atvainotos. Ceļš noteikti bija ellīgi grūts.
- Nūjā, tā bij. Milzīgais, klusais Engusa Mhora stāvs aiz Kolama muguras pašūpojās pāris collu uz sāniem, viņš, lielo galvu pieliecis, daiļrunīgi apliecināja kunga sacīto. Kolams juta kustību un uz brīdi pacēla roku viss kārtībā, sacīja žests, pagaidām viss kārtībā.
- Nē, Kolams turpināja. Atklāti sakot, es nezināju, ka tu esi Edinburgā, līdz Viņa Augstība pieminēja Džeimiju Freizeru, un tad es apjautājos. Pēkšņi viņa sejā parādījās smaids. Viņa Augstība tevi ne visai mīl, Klēras kundze. Bet to jau tu laikam zini?
Es laidu jautājumu gar ausīm.
- Tātad tu no tiesas apsver iespēju pievienoties princim Čārlzam?
Viņiem visiem gan Kolamam, gan Dūgalam, gan Džeimijam piemita spēja slēpt savas domas, ja viņi to gribēja, bet no šiem trijiem, Kolamam, bez šaubām, tas izdevās vislabāk. Ja viņš nebija noskaņots dalīties domās, tad daudz vairāk varētu uzzināt no akmens galvām priekšpagalma strūklakā.
- Esmu ieradies ar viņu satikties, viņš tikai noteica.
Bridi es sēdēju, prātodama, ko vēl es varēju vai varētu sacīt Čārlzam par labu. Varbūt labāk atstāt to Džeimija ziņā. Galu galā Kolama nožēla par to, ka gandrīz nejaušības dēļ mani nogalinājis, nenozīmēja, ka viņš ir noskaņots man uzticēties. Un, kaut arī fakts,